..). Gleznotājs, kas bieži izpelnījies apzīmējumu «latviešu Morandi» (atsaucoties uz itālieša Džordžo Morandi (1890-1964) izsmalcinātajām, tomēr krietni abstraktākajām klusajām dabām, līdzīgā kārtā distancētām no savā laikā pieprasītās mākslas politizācijas), demonstrē galvenokārt pēc 2000. gada tapušus darbus. Tomēr daži eksponāti ļauj uzmest aci arī agrīnākiem meklējumiem. Novembrī (1964) rāda oficiozā skarbā stila evolūciju, zemes kopējus ietērpjot vieliskā, piesātinātā krāsainībā, bet Klusā daba ar palmu (1969) vēl apliecina tuvību Leo Svempa «tumšajam» periodam ar spožajām kannām, barokālajiem biķeriem un istabas augiem. Balto trauku gleznotāja ampluā katrā ziņā neizsmeļ visu Vecozola interešu loku, lai gan tie saista joprojām (Biezpiens, 2007; Klusā daba ar puķkāpostiem, 2011; Klusā daba ar balto pudeli, 2001 u. c.). Variācijas par tēmu ir arī minimālistiskie skati ar vienu vai nedaudziem priekšmetiem un ainaviskiem elementiem (Ziemas logs ar cepuri, 2001; Tirgus soma, 2011; Ziemas logs, 2009 u. c.).
Kolāžas ar papīru
Žanriskas ainas nav pēdējo gadu atradums, bet drīzāk jaunrades izejas punkts, ko noteica padomju ideoloģijas ietekmētā mākslas apmācības sistēma, piešķirot augstāko rangu figurālām kompozīcijām par darba tēmu. Rezignēti, tumši pelēkos toņos ieturēti skati ar pircējiem pie lauku autoveikala, sieviņu, kas iestumj mašīnu, vai bomžiem, kas rakņājas atkritumu konteineros (reizēm ar sarkastiskiem nosaukumiem, kā Jauna izjūtu kvalitāte, 2011), uztverami zināmas sociālas kritikas rakursā un sintēzē ar ierastajiem niansēto faktūru pētījumiem. Vecozola stils ir reti noturīgs un atpazīstams, tomēr vērts saskatīt arī jauninājumus. Jau vairākus gadus manītie kolāžas elementi atgādina zināmu flirtu ar kubisma tradīciju. Krāsas slāņu saspēles un lauzītā triepiena efekti, kas tikai daļēji pārklāj apakšējo slāni, papildināti ar pamatnei «piegleznotiem» avīžu un žurnālu izgriezumiem un pat tualetes papīra ielaidumiem. Tā šķietami «augstās» mākslas lauciņā ienāk prozaiskas substances, kas piešķir gleznas virsmai pat momentā grūti atšifrējamu ornamentālu struktūru (Ugunskurā, 2011; Dziļa ziema, 2011 u. c.). Krāsainākās poligrāfiskās kolāžas, kurās attēls nodibina savveida attiecības ar tekstu («zvani un pasūti...» u. tml.), savukārt pārformulē vēl 60.-70. gados labprāt gleznotās pilsētas nomales ainavas ar namiņiem un atsevišķām stafāžām (Lielpilsēta, 2011; Mazpilsēta, 2011; Baltās mājas, 1998).
Studenti sekotāji?
Galerijā Daugava no skolotāja darbiem dominē viņa stilam tipiskas trauku grupas ar pāris ārskatiem, liekot pievērsties bijušo studentu rokrakstam - vai iespaidošanās no pasniedzēja ir paliekoša jau citu paaudžu mākslinieku darbos? Visredzamākās saiknes laikam gan izpaužas Lindas Stepītes gleznās - balto, pelēcīgo un olīvkrāsas toņu salikumos (Gaisma, 2010; Darbnīcā, 2009), kas gan šķiet vieglāki, rotaļīgāki un spontānāki, bez pamatīgās daudzslāņainības. Varbūt šis tas aizķēries arī Jāņa Andra Oša niansēto toņu ainavās. Vitas Jurjānes eksotiskie augu motīvi vairāk sliecas uz Anrī Ruso primitīvisma pusi, krietni abstraktāku izteiksmi atradusi Baiba Sprance, atšķirīgs stils ar mērogu pārbīdēm izveidojies arī Laimai Bikšei, tāpat nekā īpaši «vecozoliska» nebūs Normunda Brasliņa izkoptajā (neo)renesanses stilistikā vai Kristapa Zariņa abstrahētajās kailfigūrās. Var secināt, ka daudz mazu «vecozoliņu» nav sadīguši atšķirībā, piemēram, no diezgan daudziem «purvītēniem» - Vilhelma Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcas audzēkņiem. Kas noteikti nav slikti - mācību impulsi attīstās dažādos virzienos.
Izstāde: Imants Vecozols Ikdiena tuvplānā, Rietumu bankas izstāžu zāle Vesetas ielā 7. Imants Vecozols un viņa bijušie studenti, galerija Daugava. Līdz 11.II.