Pērs Gints izprasa Solveigai monētu un iedarbina lidmašīnīti, kas smaidošo puiku aiznes plašajā pasaulē, bet meiteni uzdzen gaidīšanas tornī. Tā sākas Latvijas Nacionālā baleta jauniestudējuma Pērs Gints otrais cēliens. Izrādi var uztvert dažādi – kā sociālu kritiku, īstu baletu par nāvi un mīlestību un pat kā izrādi bērniem. Turklāt visas trīs versijas ir gana labas. Pirms dalos ar savu slovēņu radošās komandas (horeogrāfa Edvarda Kluga darbs tapis Mariborā 2015. gadā) darba interpretāciju – neliela atkāpe.
Laikmetīguma meklējumi
Ikreiz, kad skatos "laikmetīgo baletu", zinu, ka būs grūti to analizēt. Jātiek galā ar spēku samēru paradoksālajā vārdu savienojumā "laikmetīgs balets". Jādomā par baleta vietu mūsdienu kultūrā, par attiecībām starp mākslu un izklaidi un to, vai vēl pastāv kaut kas arī ārpus tirgus spēkiem. Jaunā un vecā sintēze centienos kategorizēt mākslas parādības izskan bieži, piemēram, "klasiskā modernā deja". Te var saprast, ka runa ir par modernās dejas principiem, kas pārdzīvojuši savu laiku.
Ar baletu ir sarežģītāk, jo jēdziens "balets" var tikt izprasts gan kā vēsturisks dejas žanrs, gan kā dejas iestudējums. Vārds "balets" var nozīmēt klasiskās dejas tehniku, noteiktus kompozīcijas principus, kurus ietekmē arī trešā vārda nozīme – hierarhiski organizēta trupa. Reizēm dzirdu, ka baleta cilvēki, runājot par dejas izrādēm, tās visas dēvē par baletiem. Tas ir iemesls kaislībām – vienus sakaitina, ka viņu laikmetīgo, džeza vai citu deju nosauc par baletu, otri dusmojas, ka uz necienīgām dejām attiecina baleta vārdu. Jebkurā gadījumā vārdi "laikmetīgs" un "balets" savā starpā īpaši nedraudzējas, bet tirgus prasa savu.
Mani gan nesatrauc, kas ir tas, ko skatos, vairāk domāju par to, ko izrāde vēsta un liek sajust, kāpēc ir tapusi šodien vai dzīvo jau simt gadu, ko tā dod māksliniekiem un skatītājiem. Tomēr Latvijas situācijā diskusija par jēdzieniem dejas nozarē ir visai kaislīga, tāpēc arī iestudējumu klasifikāciju cenšos uztvert nopietni. Īpaši tāpēc, ka horeogrāfiem, kuri vēlas sev nodrošināt karjeru baleta pasaulē, ir jārēķinās ar tradīciju. Arī skatītājs, kurš atnācis uz vēsturiski prestižu kultūras vietu, bieži izliekas, ka viss ir elitāri. Nerakstīta vienošanās starp sistēmu un tās patērētājiem ļauj izdzīvot tradīcijai, taču nereti apgrūtina un deformē mākslas darba uztveri. Nezinu, kas īsti ir laikmetīgais balets, bet esmu ar mieru pameklēt "laikmetīgumu" mūsdienās tapušajā horeogrāfa Edvarda Kluga baletā Pērs Gints.
Seksualitātes sezonālais raksturs
Man laikmetīgums mākslā ir svarīgu tēmu aktualizēšana, kritisks skatījums, meklējumi formā. Izrādē redzu stāstu par vīrieti, kurš dzīvo pie mammas, tikai dzērumā ir varens un neizaug līdz pieauguša cilvēka sapratnei par naudu un attiecībām. Briedis kā Pēra Ginta alter ego ir atsauce uz seksualitāti kā dzinējspēku, bet ar sezonālu raksturu. Raimonds Martinovs un Viktors Seiko Brieža lomu iznes cēli un nesatricināmi, pierādot, ka īsts baletdejotājs var dejot arī ar kruķiem.
Sievietes, lai arī mēdz izlikties par dievgosniņām, labi zina, ko vēlas, un to arī dabū. Tas nekas, ka reizēm gadās iekrist sentimentalitātē vai ļauties jūtu reibumam. Solveigas alter ego Helga ar zaķa ausīm (RHV audzēknes Grieta Grīnberga un Nikola Bloma) ir vai nu bailīgs trusītis, vai playboy zaķītis. Solveiga zina, ka nekas nesanāks no attiecībām kā ikdienas realitātes, tāpēc līdzīgi kā Pērs dzīvo iedomu pasaulē, no sava torņa lūkojoties tālumā, kur par viņas monētu aizlidoja princis. Tauta kā jau tauta (vienalga, vai tie būtu kāzu viesi, troļļi, arābi, beduīnietes vai trakie) – tai patīk svētki, patīk bāzt degunu citu darīšanās, laiku pa laikam vajag izkauties un novelt vainu uz ārēju spēku. Kordebalets vienmēr ir biedējošs, jo iemieso bezpersonisku grupu. Tomēr izrādē neveidojas konflikts starp masu un indivīdu, jo anonīmā grupa ir daļa no baleta žanra realitātes. Zinu, ka visu var redzēt arī citādi; Pērs Gints kā sīpols izpatīk dažādām gaumēm un interesēm.
Bauda simbolu mīļotājiem
Par dejas tehniku īsti runāt nesanāk, jo kustības ziņā izaicinājumu un novitātes ir maz. Turklāt interpretāciju rosinošie āķi ir ārpus dejošanas. Izrādes vizuālo tēlu veidojusi spēcīga komanda. Scenogrāfija (Marko Japels) ir gana simboliska un nopietna – ceļš kā aplis, klints/būda/šķīstītava, ceļa gals, laiva pār Stiksas upi, durvis. Te bauda simbolu mīļotājiem. Turpretī atsauces uz populāro kultūru Leo Kulaša kostīmos sagādā lielisku izklaidi: troļļu kostīmi, kas atgādina Zvaigžņu karu bāra apmeklētājus vai Slepeno lietu eksperimentus ar cilvēka un citplanētieša hibrīda izveidi, galants Drakula (artistiskais Andris Pudāns Nāves tēlā apvieno Lielo Līko, Pogu lējēju, arī trešo Pēra "es"), Zaļā, kurai tiešām ir divas puses un viena no tām ir stāvoklī (Jūlija Brauere un Laine Paiķe ir ļoti nešpetnas un sailgojušās pēc svaigas miesas), trīs dīvas, dobermaņfūrijas jeb trīsgalvu pūķis ar zaļām bizēm, paklājos ietītas beduīnietes un arābu šeihi ar saulesbrillēm. Par pēdējiem un trakās mājas pacientiem ir pretrunīgas izjūtas, jo ir pārāk stereotipiski. Tomēr kopumā kostīmi sagādā prieku un smieklus lieliem un maziem baleta draugiem.
Atraušanos no zemes smaguma dod emocionāli piepildīta un meistarīgi izpildīta deja. Īpaši to novērtēju Artura Sokolova (Pērs) un Baibas Kokinas (Oze) emocionālajā duetā un Antona Freimana (Pērs) un Annijas Kopštāles (Solveiga) sadejošanās ķīmijā. Būtisks ieguvums trupai un solis laikmetīguma virzienā ir ikdienas kustību izmantojums. Dejotāji bez baletiskas samākslotības spēj iet, sagumt, sadot pa dibenu, apskaut, iepļaukāt un sabučot kalēju. Kustībās nav liekvārdības, tāpēc poētiskais apvienojumā ar raupjo un mazliet nekaunīgo rada dzīvīgu izrādes ritmu. Muzikālā partitūra, ko veido Edvarda Grīga skaņdarbi, par spīti dažādībai, turas kopā itin labi. Raibumu varētu pavisam laist gar ausīm, ja ne gaisma, kas "ieslēdz" te orķestri (Mārtiņš Ozoliņš diriģē tik atdevīgi, ka reiz pat aizmet pa gaisu kociņu), te pianistu, te kora grupu vai ietin mūziku tumsā, ļaujot skanēt vēja auku ierakstam.
Ķermeņa un dvēseles klātbūtne
Kad aplūkots iesaiņojums, nolobītas laikmetīguma idejas, baleta lidojums un vizuālās kārtas, paliek galvenais – cilvēki ar savu ķermeņa un dvēseles klātbūtni. Artura Sokolova Pērs uzreiz iekaro sirdi – viņš ir lāga puisis ar vājībām un to dēļ mūždien iekuļas kādā ķezā. Antons Freimans, kuram šī ir pirmā tik apjomīga loma, sākumā mazliet glābjas formalitātē, tomēr vēlāk patiesi izdzīvo Pēra ceļu. Solveiga (Alise Prudāne un Annija Kopštāle) vairāk ir ideja, tomēr tikai ar to vien, kā viņa ievelk elpu mirklī, kad dzird Pēra atgriešanos, pietiek.
Baiba Kokina Ozes lomā dusmojas, taču savu puisīti mīl bez šaubām. Viktorijas Jansones Oze ir aukstāka, varbūt viņa vairs necer, ka puika saņemsies. Ikvienam dejotājam un skatītājam ir savs stāsts, bet Pēru Gintu vajag. Ne jau velti Ibsena luga iestudēta arī Nacionālajā teātrī. Pērs ir iemesls padomāt par sevi, par pasauli, par to, kas paliek, kad visu noloba. Un nekad nevar zināt, kas kuram labāk palīdz saprast – Ibsena monologi vai spitālīgu miesu dejots unisons. Pēra deja sievietes apbur, bet vīriešus kaitina – tā vēsta izrādes programmiņa.
Pērs Gints
LNO 23.XI plkst. 19, 15.XII plkst. 19, 8.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–50