Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -3 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Aktiermeistarības vingrinājums. JRT izrāžu cikla Jaunie latviešu stāsti recenzija

Jaunā Rīgas teātra triju izrāžu cikla Jaunie latviešu stāsti lielākais ieguvums ir atziņa, ka cilvēki – gan prototipi, gan viņu interpreti – joprojām ir tik dažādi un oriģināli, par spīti straujā laikmeta centieniem visu vienādot

Ja reiz Jaunā Rīgas teātra jaunā aktieru kursa diplomdarba izrāde balstīta autentiskos dzīvesstāstos un tai dots nosaukums Jaunie latviešu stāsti, nav iespējams izvairīties no salīdzinājuma ar 2004. gadā tapušo Alvja Hermaņa Latvijas teātra telpai kārtējo inovatīvo projektu Latviešu stāsti. Tas savulaik verbatim tehnikā radīja Latvijas neviendabīgās sabiedrības portreta mozaīku, piešķirot balsi ikdienas cilvēkiem un līdz ar viņiem personiskojot laiku, kuru skatītāji apdzīvoja kopā ar aktieriem un viņu varoņiem.

Dzīvesstāsts ir interesants tāpēc vien, ka garantē īstumu bez fantāzijas retušas, ko nebūtu iespējams nepieņemt, noliegt vai ignorēt. Tāpēc tas bezceremoniāli stāsta par pasauli mums apkārt. Dzīves un mākslas saplūdināšana joprojām ir aktuāla teātra tendence, taču tā prasa līdz šim neaprobētus līdzekļus, kas atkal citām acīm liktu paraudzīties uz šo fenomenu, jo šajos gandrīz divdesmit pagājušajos gados uz vietas nav stāvējis ne teātris, ne cilvēks, ne apstākļi, kas viņu veido par to, kas viņš ir. Bez šaubām, ikviena pieredze ir uzmanības vērta un satur potenciālu atklāt veselu risināšanas vērtu problēmu gūzmu, taču nevar noliegt, ka esam pārsātināti ar svešām drāmām žurnālu lappusēs, TV un radio raidījumos, podkāstos un galu galā nebeidzamos sociālo tīklu ierakstos, kas tiecas dokumentēt ik soli dzīves. Tās ir krietni pārbaudījušas mūsu empātijas resursus un varbūt pat notrulinājušas, tāpēc dalīšanās ar savu svešām acīm citkārt slēpto pieredzi vairs nepārsteidz.

Šī triju izrāžu cikla lielākais ieguvums ir atziņa, ka cilvēki – gan prototipi, gan viņu interpreti – joprojām ir tik dažādi un oriģināli, par spīti straujā laikmeta centieniem visu vienādot. Tāpēc šos astoņpadsmit stāstus gluži nevar uzlūkot kā auglīgu iepriekšējās pieredzes turpinājumu, bet gan kā publisku aktiermeistarības vingrinājumu.

Mēraukla – patiesīgums

Režija, precīzāk, repetitora darbs, uzticēta aktierim Vilim Daudziņam, balstoties viņa ilggadējā stāstnieka pieredzē. Viņš ir arī telpas iekārtojuma autors – skatuves melnajā kastē izvietoti lielākoties vien daži attiecīgo varoni raksturojoši rekvizīti, lai iespējami neaizēnotu aktierdarbu. Kaut arī skatuviskās darbības dinamiku veicina atšķirīgie formāti, kādos stāsti tiek pasniegti, proti, klātienē gan individuāli, gan pāros un arī uz skatuves priekšplānā nolaistā ekrāna videoformātā prototipam ierastā vietā, retos gadījumos izdodas saglabāt vienlīdz saspringtu uzmanību visu stāstījuma laiku.

Jāņem vērā, ka stāstu sižeta pavērsienu mestās virāžas ir grūti salīdzināmas, jo aptver teju fantastiskus piedzīvojumus un šokējošas atmiņas, bet citkārt – monotonu rutīnu un tīri sadzīviskus prieciņus, kas citiem neko neizteiks, kaut gan labākajos gadījumos stāstos izdevies apvienot ikdienišķu dzīves ritējumu un varbūt arī paša prototipa neapjaustu gara lidojumu, kas izlobās no viņa teiktā, tādējādi paradoksālā kārtā sakausējot nesavienojamas cilvēka eksistences šķautnes. Turklāt visi stāsti tiek izstāstīti pirmajā personā, neļaujot īsti spriest par aktiera un prototipa savstarpējām attiecībām.

Taču šos stāstus uz skatuves ir interpretējuši cilvēki mums līdzās, un veids, kā viņi to dara, var kaut ko pateikt par šo laiku. Šeit visnotaļ vairs nav runas par lirisko grotesku, ar ko Jaunā Rīgas teātra aktieri nostiprināja savu radošo rokrakstu. Šajās versijās kopumā noteikti ir mazāk empātijas un patiesi ieinteresētas līdzi jušanas, drīzāk izaicinājums notvert prototipa būtību spilgtā formā. Vairāki aktieri, it sevišķi Lolita Stūrmane, Agate Krista un Gerds Lapoška, reprezentējot savus varoņus, saglabājuši laikam jau šālaika divdesmitgadniekiem raksturīgo īpatnējo vārdu uzsvērumu teikumā, katru no tiem padarot par jautājumu, it kā arvien apšaubot savas izjūtas, kas varbūt zemapzinīgi iezīmē laikmeta nosacītu pastāvīgu nenoteiktību.

Tāpēc vietā ir jautājums, kas šos tēlus atšķir no draudzīgiem, bet tomēr izklaidējošiem šaržiem, kuru radīšanu noteikusi studiju nepieciešamība. Teju visi aktieri vismaz vienu tēlu atveido, izmantojot prototipa citvalodas akcentu vai īpatnējo izrunu, dažkārt arī zīmīgu ķermeņa valodu vai kādu ārējā tēla detaļu. Mainīgās proporcijās tiek pievienota arī zināma ironijas deva, tāpēc par šo priekšnesumu kvalitātes mērauklu kļūst patiesīgums, ar kādu tiek atklāti prototipi, – tas, saprotams, ir visai subjektīvi mērāms lielums, kur kāda nejauša nianse rada personiskas asociācijas vai pārklājusies skatītāja privātā pieredze nodrošina spēcīgāku identificēšanos, kas aizkustina.

Misijas mērogs

Izrāžu ciklu ievada Telmas Auziņas gluži neticamais stāsts par nejaušības liktenīgo nozīmi kādas grūti audzināmas meitenes tapšanā par ārzemēs skolotu grafoloģi, kurai personiskās dzīves drāmas, kā izrādās, ļāvusi pārvarēt kāda psihiska rakstura patoloģija. Izvēloties acīmredzami atturīgu, pat šķietami vienaldzīgu spēles stilu, aktrise un režisors nopietni riskējuši diskreditēt studijās iegūtās praktiskās iemaņas, bet, viscaur izturēta, šī stāstījuma stratēģija stāsta noslēgumā gūst attaisnojumu un apliecina to kā vienīgo iespējamo varones reprezentācijas versiju.

Agate Krista un Toms Harjo ar smalku satīru intonācijās liek aizdomāties par vīrieša un sievietes attiecību veidošanas iracionālajiem noteikumiem. Turklāt viņu neticami saskanīgais, šķietami biklais pārītis tikpat iracionāli spējis sev ieskaidrot, ka viņu nasko saimniekošanu interneta veikaliņā un finanšu piramīdiņas būvēšanu nevienam nevajadzīgu precīšu tirgošanai vada humānākie nodomi.

Citā vakarā Toms Harjo videoformātā demonstrēs ik žestā, acu skatienā un intonācijā nevainojami noslīpētu pieticīgiem profesionāliem izaicinājumiem aizņemtu māsas palīga ikdienu, kam varonis pamanījies piešķirt teju misijas mērogu. Viņa uzdevums ir iedvest cerību pacientam, kuru gaida nezināmais pirms ārsta kabineta durvīm, taču viņa pārmērīgās rūpes un kaitinošā nespēja sacītajā nošķirt būtisko no nebūtiskā vienīgi kāpina nemieru. Savukārt bailes iedveš pēkšņā apziņa par pilnīgu atkarību no šīs baltā virssvārcī tērptās, neprognozējamās personas, kas, satvērusi gultas galu, ieskrienas slimnīcas tukšā gaiteņa bezgalībā…

Dzīves melanholija

Gerds Lapoška, iejūtoties tumši sprogotā ekstrasensa autodidakta ādā, spēlējas ar savas balss zemo reģistru un ar slaidajiem pirkstiem zīmē manierīgus žestus. Papildu kontekstu gan tēlam, gan priekšnesumam piešķir aktiera uzkrītošā līdzība noslēpumu vēstošajam Eižena Finka garajam stāvam. Savukārt Dāvids Pētersons atklāj rezignētu lietuvieti gaļas izcirtēju ar ētiskiem ideāliem, kurš smagu sirdi reiz ir noraidījis mīlestību, savu nodarbošanos atzīstot par nepietiekami cēlu tīrām jūtām. Tagad dzīves melanholijai līdz mielēm viņš ļaujas vecu, reiz mīļotajai gādātu skaņuplašu melodijās.

Videoformātā redzamais Gerda Lapoškas amizantais stāsts par veikala apsargu, kurš, izbaudījis ielas dzīvi, meklē saprašanos ar sievietēm, un Dāvida Pētersona stāsts par apņēmīgo, lauku dzīvē rūdīto Latvijas armijas kareivi, kura stāvs pašaizliedzīgi rotā Brīvības pieminekļa pakāji, jau ir izskanējis seriālā Aģentūra un likumsakarīgi vairs nepārsteidz, taču prezentēto tipāžu raibā galerija prasa jaunatklāšanas prieku katrā epizodē.

Personiskas rakstura iezīmes runā un saskarsmē ar sarunu biedru ir uzķēris un individualizētā formā azartiski pasniedzis Matīss Ozols sirsnīgā braukšanas instruktora tēlā, Jānis Grūtups dzīves nepiesātināta un aizvien vitāla trīsdesmitgadnieka un vēlāk videoformātā – lādzīga, bet neplānotas mājsēdes dēļ mazliet apjukuša pilota ādā, bet jo sevišķi Ritvars Logins. Uz ekrāna redzams viņa provinces reperis, kurš lietas sauc pavisam vienkāršos, trāpīgos vārdos. Visos trijos varoņos apvienojas tikko slēpts mulsums par viņiem izrādīto uzmanību un arī aizrautība, kas negaidīti aizšķiļas, kad neredzamais sarunas biedrs apliecinājis patiesu ieinteresētību un ļāvis noticēt viņu dzīvesstāsta nozīmīgumam.

Starp citu, Ritvars Logins kopā ar Jēkabu Rēderu ir arī izrāžu muzikālajā noformējumā izmantotā ambientā motīva autors.

Martas Lovisas Jančevskas varone ir šī paša teātra apkopēja – tas liecina par koķetu zīmi teātra atvērtībai, un no aktrises iemiesotās pusmūža sievietes arī dzirdam labsirdīgi tvertus aizkulišu novērojumus. Šis stāsts visai skaudri iezīmē aktiera profesijas butaforisko pusi, proti, iedzīvināt izdomātu cilvēku likteņus, kamēr tepat šīs telpas slauka, mazgā un kārtībā uztur cilvēks, kura "dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas" un kurš ilgojas pēc – publikas atzinības…

Neviltota vaļsirdība

Jauno stāstu kopējās tēmas pamatā likts ilgu motīvs, un tik tiešām katrā stāstā ar lielāku vai mazāku uzsvaru atklājas, kas varoni darītu laimīgu filosofiskā perspektīvā vai arī tieši šobrīd. Tik vien kā ar Antaljas gaišzilajiem ūdeņiem un mohito glāzi rokās būtu pietiekami Lolitas Stūrmanes sanitārei, kura videoformātā apņēmīgi mēģina pārliecināt sevi, ka ir samierinājusies ar dzīvi, kurā gulošo kopšana pēc darba turpinās arī mājās… Ar tualetes pauzi šajā brīdī būs gana viņas grūtniecei, kura, vienpate būdama, mācīsies turpmāk nekad vairs nebūt viena.

Man par spilgtāko epizodi šo etīžu virknē izvērtās Elvitas Ragovskas un Ritvara Logina priekšnesumi, attiecīgi noslēdzot izrāžu trešā vakara pirmo un otro cēlienu. Varbūt arī tāpēc, ka tikai starp šiem diviem stāstiem saskatāma kāda jēgpilna saistība, kas liek aizdomāties par kaut ko vairāk nekā tikai mazā cilvēka nedienām sarežģītajā pasaulē.

Maija ir uzmanības centrā. Maija ir jauna un skaista – aktrises tumšās cirtas, pavedinoši piemiegtās acis, platie vaigu kauli un panteras grācija raisa asociācijas ar Karlas Bruni liktenīgās sievietes tēlu. Maija ir pašpārliecināta, apņēmusies kopt sievišķību garīgās praksēs, bet tikmēr viņa atver džeza klubu, kurā diskobumbas spožo krikumu gaismā deklamē savu dzeju. Viņai akompanē kaimiņš Haralds, kuru iepazīstam pēdējā stāstā. Viņam tuvojas septiņdesmit, daudz dēku aiz muguras un trešās atmodas skurbinošie notikumi, par kuriem savos videokadros viņš stāstījis citiem, kamēr pats vienmēr palicis aizkadrā. Viņš arī neslikti fotografē, spēlē ģitāru un dzied, bet, neraugoties uz to, atzīstas, ka ir paškritisks, un ļauj pieķert sevi pie domas par nodzīvotās dzīves jēgu un par to, vai savā laikā esi bijis savā vietā.

Atšķirībā no Maijas viņš nodzied romantisku balādi ar paša reiz sacerētiem vārdiem, kuru literārās kvalitātes ir līdzīgas Maijas iespētajam, bet tās rūdījis cits laiks un cita jūtu intensitāte. Taču bez tā visa pirmizrādē arī skatuves patiesīguma līmenis abos priekšnesumos bija nesalīdzināms. Ritvaram Loginam praktiski bez ārējiem izteiksmes līdzekļiem izdodas panākt dzīvas klātbūtnes izjūtu, viņa varonim publikā it kā saskatot ilgi gaidītu klausītāju. Sarunas gaitā viņš ieskatās acīs un tad spēji novēršas, mazliet kautrīgi distancējas, sakrustojot rokas uz krūtīm, bet tad, pieņēmis spēles noteikumus, atbruņo skatītāju ar neviltotu vaļsirdību. Viņam joprojām ir zobs uz Slapiņu, kurš ne tikai pielīda priekšā ideālajam kadram Augstākajā padomē pirms gadiem trīsdesmit, bet arī pakļuva zem lodēm un liktenīgi iegāja vēsturē un tautas atmiņā.

Tādējādi abi aktieri, visticamāk, jau nejauši ir uzskatāmi piešķīruši atšķirīgu mērogu cilvēku vienīgajai dzīvei.

Es lielākoties negribētu būt prototipu vietā skatītāju krēslā, jo brīžiem aktieru intonācijas un ar grūtībām savaldītais smaids sejā, reaģējot uz zāles ķiķināšanu, bīstami nosliecas par labu savu varoņu kariķēšanai. Es negribētu būt arī Haralda vietā, ja cita cilvēka ķermenī ieraugi pats sevi – iejūtīgi veidotu, atkailinātu un neaizsargātu caur pateikto un nojaušamo.

Šo izrāžu noslēgumā nākas domāt par talantu, kas atklājas salīdzinājumā. Par izjūtām, izejot starmešu gaismā pēc izrādes, kad kolēģis pārējos godīgi ir nospēlējis nost no skatuves. Par izjūtām, samierinoties ar iespēju vien aprakstīt to, ko ir radījuši citi, pašam tā arī nekļūstot klātesošam. Kā atrast to, ko spēj darīt vislabāk? Un, ja esi atradis, vai mīlēsi to?

Jaunie latviešu stāsti

Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē 14., 15., 17., 21., 22.XII plkst. 18.30

Izrāžu plāns www.jrt.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja