Skatoties Aijas Jurjānes (1944–2015) gleznu un zīmējumu izstādi galerijā Daugava, prātā vijas divas vienlīdz svarīgas domu plūsmas. Viena ir saistīta ar izstādes ieganstu – to sarīkojuši mākslinieces bērni par godu mākslinieces 75. dzimšanas dienai, savukārt otra – ar gleznu vērošanas procesu, aktīvo krāsu laukumos ieslēpto stāstu lasīšanu.
Monogrāfijas uvertīra
Aijas Jurjānes četrdesmit gadu ieguldījums mākslas pedagoģijā, arī savu bērnu audzināšanā, nes skaistus augļus. Viņas radošais mantojums tiek aprūpēts un pētīts – šī izstāde ir pieteikta kā uvertīra plašai monogrāfijai, kas klajā nāks šoruden. Darbu atlase iekļauj jaunākās gleznas, kas tapušas laikposmā no 1997. līdz 2016. gadam. Pārsvarā tajās atainoti notikumi un cilvēki no dzīves, kas noritējusi māksliniecei tuvā apkaimē un ir pazīstama arī lielai daļai galerijas apmeklētāju, tādējādi gleznas var uztvert kā kolektīvi nozīmīgu neseno laiku liecību, kas sniegta no personiska, ikdienas vērojumā un arī mākslas kā dzīves vērtībās izkristalizēta skatpunkta. Tāpēc vēl jo iepriecinošāk ir apzināties, ka ģimene neļauj šīm liecībām izgaist, bet liek turpināties dzīvā saskarsmē ar arvien jauniem skatītājiem.
Izstādi sauc Jaunības avots, un tas šķiet trāpīgs nosaukums: var atcerēties sarunās bieži apspēlēto fenomenu, ka mākslas skolotāji kļūst sirmi, bet ne veci, turklāt izstādes dominējošais iespaids ir svaigo, skanīgo krāsu ņirboņa. Turklāt ekspozīcijā izceļas bērna gaidīšanas tēma, aplūkojami vairāki atraktīvi sabiedrībā pazīstamu skaistu sieviešu portreti (Guna Zariņa, Baiba Broka, Monika Pormale, Ieva Jurjāne u. c.) ar izspīlētu vēderu.
Visai raksturīgs piemērs Aijas Jurjānes iecienītajai metodei ieplūdināt kādu klasisku glezniecības parafrāzi mūsdienu ainā ir 2003. gada glezna Flemaljas meistara tēli viesos pie draudzenēm grūtniecēm, kurā ikoniskā pasludināšanas aina ir asprātīgi saslēgta ar viegli atpazīstamiem portretiem.
Svarīgs komentārs
Pateicoties ziedošajam kolorītam un paradoksālajiem sižetiem, ikdienišķās ainas atklājas brīnumainā, līksmā gaismā, savukārt uzsvērtais ritms un dinamika gleznām piešķir nebeidzami darbīgu un dzīvespriecīgu noskaņu. Darbīgumu gleznas pieprasa arī no skatītāja, jo būtiska to īpašība ir vēstījums, kuru katrs uztver citādi – atkarībā no savas pieredzes bagāžas un uztveres jūtīguma.
Dažām gleznām svarīgs ir vēl papildu komentārs, piemēram, daudzfigūru kompozīcijai ar pašportretu Gleznotāja un viņas sirmā mācekle, kas darbu sarakstā datēta ar 1997. gadu, bet parakstīta ar "XX gs. b.". To pētot, ir visai noderīgi zināt, ka māksliniecei tuva bijusi Stundu grāmata – viduslaiku miniatūrām un ornamentiem rotāts lūgšanu un psalmu krājums. Arī glezna komponēta kā atvērta grāmata – vienā pusē viduslaiku sieviete glezno sevi spoguļa un molberta priekšā, otrā pusē tāpat rīkojas Aija Jurjāne. Katras darbnīcas tālākajā plānā izvietoti citi mākslinieces darbi, bet priekšplānā mētājas albums un lupa. Viduslaiku dāma gleznu ir gandrīz pabeigusi, savukārt Aija Jurjāne paguvusi uzgleznot tikai sarkano ķeblīti – elementu, kas vīd ne vienā vien izstādes darbā, turklāt ir no tiem arī izkļuvis galerijas fiziskajā telpā kā mākslinieces klātbūtnes apliecinājums.
Vēstījums ir daļa no itin visiem izstādes darbiem. Ja tie ir sižetiski – žanriskas ainas vai portreti –, vēstījums uztverams līdzīgi kā verbāls stāsts, bet arī virtuozie ziedu gleznojumi rada sajūtu par vēlmi izpaust kaut ko vairāk par savu nenoliedzamo daiļumu, jutekliskumu un dekorativitāti. Šķiet, Aija Jurjāne ir apguvusi un savā izkoptajā modernisma glezniecības valodā prasmīgi iekļāvusi mākslas vēstures visdažādāko posmu alegoriju un simbolu darbības mehānismus. Tas viņas darbiem ļauj būt tikpat dekoratīviem, cik jēgpilniem, tikpat apcerīgiem, cik komunikatīviem.
Aija Jurjāne
Izstāde Jaunības avots
Galerijā Daugava līdz 18. maijam