Man varēja būt gadi astoņi, ne vairāk, kad, pavadot vasaru lauku mājās, izlasījusi visu "bērniem draudzīgo" literatūru, bēniņos atradu laikazoba mazliet apgrauztu, tomēr visnotaļ labi saglabājušos Viļa Lāča romāna Uz jauno krastu izdevumu. Dažas dienas vēlāk es jau lēju asaras par Annas pamātes ļauno izturēšanos, apsvēru iespēju sākt badastreiku, lai atbalstītu politieslodzītos, un cieši apņēmos stāties komjaunatnē, tiklīdz izaugšu liela. Pieaugušie, ieraugot mani ar grāmatu klēpī, tikai nosmīnēja un ieteica turpināt ar Sakses Pret kalnu. Tā neaizrāva. Skolā, kad jau biju sasniegusi komjaunatnei atbilstošu vecumu, vairs nebija nedz pašas komjaunatnes, nedz arī Viļa Lāča darbu literatūras sarakstā. Arī rakstnieka biogrāfijas samezglojumus uzzināju vēlāk, taču atmiņā saglabājās nospiedums – iespaids, kādu uz lasošu prātu atstāj talantīgi uzrakstīts darbs.
Agrīnā pēckara perioda padomju varu slavinošo autoru vidū Vilis Lācis mūsdienās ir tas, kura darbi un biogrāfija, šķiet, tiek apspriesti visplašāk, – ne Valdim Luksam, ne Grigulim, ne Sudrabkalnam nav tikušas veltītas akadēmiskas konferences, rakstu krājumi un pat mūzikls. Tagad savu versiju jaundarbu sērijā Es esmu... piedāvā rakstnieks Māris Bērziņš ar romānu Nākotnes kalējs. Nosaukums, kas atbalso padomju laika skanīgās klišejas, teksta lasīšanas procesā klusiņām maina kažoku uz otru pusi tāpat kā tā galvenais varonis – un mēs saņemam liecību par to, kādu nākotni sev izkalis visiem zināmais rakstnieks un politiskais darbonis.
Autentiskuma kontūra
Drīz pēc romāna iznākšanas sociālajos tīklos parādījās ieraksti, kas apliecināja – autors, domājams, apzināti nav mēģinājis uzrakt visu pieejamo informāciju par vēsturisko Vili Lāci, lai to iestrādātu tekstā. Līdz ar to būtu kļūdaini uzskatīt Nākotnes kalēju par darbu, kas vēsta tieši par konkrēto cilvēku, drīzāk – tas lielā mērā atbilst visiem līdz šim izdotajiem sērijas romāniem – uz vēsturiskas personas dzīves faktu bāzes mūsdienu rakstnieks zīmē vispārīgu tēlu, tipāžu, ko varbūt varētu saukt par vili lāci ar mazo burtu. Kā savā atsauksmē par grāmatu feisbukā asprātīgi norādījis politiķis Andrejs Panteļejevs, darbs faktiski runā par to, kas ir "vīruss vilislācis" katrā no mums, par ilustrāciju ņemot visiem zināmo piemēru.
No otras puses, jāatzīst, ka autentiskā materiāla koncentrācija tekstā ir pietiekami augsta, lai apziņā radītu vismaz daļēju "īstā Lāča" kontūru, – nodaļas ievada dienasgrāmatu citējumi, tekstā izmantoti Lāča jaunības dzejoļi un prozas skices, kā arī citi materiāli. Taču maldīgi iedomāties, ka Lācis vismaz pēckara laikā nebūtu pieļāvis iespēju, ka šie pieraksti tiks atrasti un pētīti, tātad, visticamāk, vēsturei tika saglabāts vien tas, kas rakstnieka skatījumā nekādi nevarēja kaitēt viņa piemiņai vai palicējiem. Tas arī izskaidro, kāpēc vismaz dienasgrāmatas ieraksti ir sausi, lietišķi, uzskaita veiktās darbības, tostarp skrupulozi fiksē rakstītāja daudzās un dažādās veselības ligas no gangrēnas skartajiem kāju pirkstiem līdz "acetonam asinīs", bet praktiski neskar neko no pārdomu un emociju sfēras.
Daudz runājošāks materiāls par šīm piezīmēm izrādās tekstā iekļautie fragmenti, kas ilustrē bēdīgi slaveno Viļa Lāča pašcenzūras darbu, labojot un ideoloģiski pareizi pārrakstot savus romānus. Akcents Nākotnes kalējā likts uz to, kā Vecā jūrnieku ligzda pārtop par Zītaru dzimtu; tiesa, rakstnieka pārdomas, ķirurģiski apstrādājot savu garabērnu, ir Māra Bērziņa iztēles radītas, taču, visticamāk, neprecizitāšu tur maz.
Pirms un pēc apstrādes
Pirmajā personā vēstītais teksts rit vienlaikus divos Lāča mūža posmos – pēdējos dzīves gados un pusaudzībā. Šo duālismu aizsāk epizode, kurā kādā pasākumā līdz tam nepazīstama sieviete Lācim piedāvā "rakstīšanas terapiju" kā pašsajūtu uzlabojošu nodarbi, un rakstnieks ķeras pie agrīnās jaunības atmiņu pierakstiem. Te jāuzteic Māra Bērziņa talants, stilistiski iejūtoties sava varoņa tēlā un rakstot tai pašā sīkajā, pašanalītiskajā, panaivajā stilā vienlaikus "pirms un pēc apstrādes", proti, pusaudziski brīvākajā, vēl neizkoptajā un pusmūža vīra piesardzīgajā, bet daudz paredzamākajā.
Trīspadsmit gadu vecais Lācis, kopā ar vecākiem bēgdams no kara uz Altaju, ir pilns sapņu, alku un apņēmības kļūt par "pārcilvēku" tiklab savās, kā citu acīs. Sešdesmit gadu vecais Lācis, atskatoties pagātnē, neapzināti fiksē jau jaunībā labi saskatāmos iedīgļus, kas sapņaino tīni jau tobrīd dara par cilvēku, kurš vienmēr ies tikai citu izraudzītus ceļus. Kādā no Lāča jaunības dzejoļiem vēstītājs sūrojas, ka tam allaž nākoties mīt "svešu, tumšu teku" – teju vai pravietisks apgalvojums. Izvēlēties vieglākās pretestības ceļu, izlolot savā prātā iluzori nevainojamu paštēlu, baidīties atļauties darbības, kas to varētu izpostīt (kaut vai tuvojoties iecerētajai meitenei), tikai mazliet pieklusināt sirdsapziņas balsi, vēl un vēl vienu reizi – un lēnām, soli pa solim biklo dedzīgumu pārņem konformisms, ko pieaugušais Lācis vēlāk velti pūlas pats savās acīs attaisnot.
Pēdējais teikums
Tieši šī personiskā pietuvinājuma dēļ Nākotnes kalējam ir potenciāls uzrunāt arī rakstnieka personības nievātājus – ja vien uztveram, ka romāns patiesībā ir nevis biogrāfija, bet gan kaut kas radniecīgs slavenajiem sv. Lojolas Ignācija "sirdsapziņas izmeklēšanas vingrinājumiem". Epizodi pēc epizodes ar lasītāju runā tēls, kura zemtekstos ietvertās dvēseles mokas un prozaiski aprakstītās dzīves nianses netieši mudina lasītāju rast līdzības ar sevi, paurķēties pašam savā sirdsapziņā, meklējot "vīrusu vilislācis". Šai ziņā raksturīgi, ka romāns tikai aptuveni ieskicē Lāča rīcības motivāciju (parakstot izsūtīšanas dokumentus utt.), vairāk uzmanības veltot mēģinājumiem izrauties no viņu savažojušās sistēmas, diemžēl – neveiksmīgiem. Taču neviens neliedz lasītājam savā prātā izspēlēt scenārijus, iztēlojoties, ko jebkurš, kuram ir ko zaudēt, "tautas nodevēja" vietā darītu laikmetā, kad ētiskas izvēles sekas diemžēl bija baismīgas.
Lāča daudzo kaišu apraksti tekstā mazliet kaitina, līdz aptveram, ka tā ir metafora tam, kas talantīgo, laikmeta salauzto cilvēku pakāpeniski grauž no iekšpuses. Noslēgumā Lācis no romāna skatuves burtiski pagaist – bez efektīvas noslēguma scēnas, bez atvadām un grēknožēlas – ar pēdējo dienasgrāmatā fiksēto teikumu: "Jūtos slikti." Pagaist no vēstures un literatūras atmiņas tomēr tik viegli neizdodas, un joprojām arī pēc romāna izlasīšanas katram lasītājam par Lāci, visticamāk, būs savs viedoklis. Taču, ja būs izdevies kaut uz brīdi pavērst skatienu no ārup uz iekšup, no nosodījuma uz izpratni, no Lāča vēsturē uz to vililāci, kas pašā, – "nākotni kalt" būs bijis vērts.