Undīne Adamaite *****
Sākas izrāde. Istaba. Tik vienkārša, sterili gaiša un bezpersoniska, ka varētu noturēt par viesnīcas numuru. Gultā krākuļo un tusnī ļoti vecs onkulis. Jātiek uz tualeti – vesels varoņdarbs. Tiklīdz ar spēku gultā atpakaļ ierautas abas kājas, "jāskrien" atkal. Jebkurš skatītājs Latvijā iesauksies – šo es pazīstu! Garā dzīve – tikai bez nabadzības, baldriāna pilienu smārda un komunālā dzīvokļa pūžņa. Harijs skatās nevis Panorāmu, bet Disneja filmiņas. Bet ko tas maina? Harija vientulība, kas, šķiet, ir iesūkusies teju katrā brokastu pārslā, ar kurām viņam ir vienīgais aktīvais kontakts, gluži vai brēc uz skatītāju – memento mori. Tad uzrodas Barbaras Nises "38 gadus vecā meitene", un skatītājam atkal varētu šķist – to es zinu, tā jau Latviešu mīlestība. Taču nevajag pārsteigties. Neraugoties uz līdzīgajiem "gājieniem" režijā un scenogrāfes Monikas Pormales lieliski precīzajā priekšmetu partitūrā, savā garā tā vairāk, manuprāt, ir radniecīga Kaspara Hauzera trauslajam eksistenciālismam. Izrāde ir dzīva, neko neatdarina. Var tikai apbrīnot, kā Hermanis un viņa iedvesmotie vācu aktieri spēj tik grotesku formu, kas brīžam balansē uz klaunādes robežas, gluži kā JRT ansamblis, piepildīt ar vissmalkākajām dvēseles vibrācijām, kurā galvenie vārdi ir smalkjūtība un solidāra cilvēkmīlestība.
Henrieta Verhoustinska ****
Vēlie kaimiņi savā intonācijā un žanriski smalkajā balansā ir tik filigrāna un hermaniska izrāde, ka pirmie iespaidi, pirmās sajūtas – Monikas Pormales radītās ierobežotās telpas atmosfēra (ar daudzajām detaļām tā ir tik ļoti personificēta, ka jau tipoloģiska) un apbrīna par aktieru, īpaši A. Junga, meistarību – pārplūdina visas iebildes par līdzību ar JRT Garo dzīvi vai Latviešu stāstiem vai otrās daļas, iespējams, pārmērīgo noslieci kuriozitātes virzienā. Galu galā Faberžē olām neviens nepārmeta atkārtošanos, un Hermaņa veidotajiem "dzīvesstāstiem" piemīt juvelierdarbu vērtība un arī – rafinētība. Un virtuoza spēja par ļoti nopietniem, pat smagiem jautājumiem runāt vieglā, taču arī smeldzīgā un dziļā teātra valodā. Divu vecu cilvēku satikšanās un vienlaikus nesatikšanās nāves priekšnojautās, sadzīvojot ar sava brūkošā ķermeņa sagādātajiem pazemojumiem (bravo cienījamos gados esošajiem aktieriem par drosmi un atklātību!) un par katru cenu mēģinot saglabāt pašcieņu, – skatītājam tuvplānā (vismaz sēžot tuvākajās rindās) kļūst par ļoti privātu pieredzi.