Atis Rozentāls
Šis ir gadījums, kad gribas izvairīties no konkrēta ābolu skaita, jo, kā senajā spēlē, divi par maz, trīs par daudz. Izrādei ir profesionāli izveidots vizuālais risinājums, pārdomāti un koši galma masu skati, pārliecinoša titullomā ir Ilze Ķuzule-Skrastiņa, un arī Intars Rešetins ar pašcieņu iejūtas Žana lomā, kaut gan autori nav īsti izdomājuši, ko viņam darīt. Brīnišķīga ir meitenīte mazās Žannas lomā (diemžēl nezinu, kura no trim dziedāja pirmizrādē). Taču mulsina klišeju daudzums, kas bagātīgi virknējas gan libreta līmenī, gan negatīvo tēlu atainojumā, kuri ir groteski ķēmi (kronis visam ir Ģirta Ķestera Žils de Rē transvestītiskā parūkā). Šajā – un ne tikai šajā – ziņā rodas sajūta, ka Dž. Dž. Džilindžers stažējies pie Rēzijas Kalniņas, jo Žannā d'Arkā var samanīt paralēles ar Nacionālā teātra izrādi Cilvēks, kas smejas. Negribas piesieties aktieru vokālajam varējumam, ņemot vērā, ka teātri vajā gripas rēgs un otro pirmizrādi pat nācās atcelt. Taču paliek jautājums – vai tiešām stāsts ir tikai par fanātisku jaunavu, iespējams, epileptiķi, kura dzird patiesi murgainas balsis, sastutē piedzērušos deģenerātu armiju, gūst neticamu uzvaru un tad tiek novākta no ceļa? Kas mums no tā? Trūkst pievienotās vērtības, kas kāpinātu sižeta aktualitāti.
Inese Lūsiņa ****
Mūzikls ir izdevies, bet ar atrunu, ka augsto novērtējumu (arī četrus ābolus) nopelnījusi mūzika un tēmas dramaturģiskais izejmateriāls – Jāņa Elsberga dzeja līdz ar Evitas Mamajas un Dž. Dž. Džilindžera libretu. Kārļa Lāča mūzika uzreiz, jau pirmajās taktīs, uzrunā ar rokmūzikas dinamisko spēku un attīstās kā groda mūzikas drāma. Tā ir ne tikai spēcīga, bet arī aizraujoša, tēlus un situācijas trāpīgi raksturojoša – intonatīvi un žanriski. Šis ir gadījums, kad melodisks spilgtums nenoved banālajā vai primitīvajā. Pat Marseljēza tiek iebakstīta nevis kā ar pirkstu acī, bet ienāk pakāpeniski, intonatīvos soļos. Šī ir komponista veiksme, kas attaisno viņa pirmā mūzikla Pūt, vējiņi! iedegtās, taču bezpersoniskā Oņegina slāpētās cerības. Dekoratīvais iestudējums un aktieru (diemžēl arī Artūra Skrastiņa) vokālais sniegums gan nav tie labākie sabiedrotie mūzikas drāmai. Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kurai neproporcionāli jāiznes teju viss izrādes smagums, pārliecina ar eksaltēto Žannas tēlu, kam sava nelokāma pārliecība un pasaule. Izcila ir mazā Žanna – Elfrīda Geidmane no Doma kora skolas 2. klases, kura apjomīgajā pirmajā ainā pārsteidza ne tikai ar dziedātprasmi, bet arī izturību, koncentrēšanos un bija dabiskāka par visiem aktieriem! Vērtīgs muzikālās kvalitātes balsts ir Valsts akadēmiskā kora Latvija skanējums ierakstā.
Undīne Adamaite ***
Aktieri godprātīgi apliecina savas vokālās un plastiskās prasmes. Tradicionālā DT mūziklu komanda stāstu par Orleānas jaunavu veidojusi dārdoši ekspresīvā estētikā, kas pirmajās minūtēs liek domāt, ka virsuzdevums bijis pārbaudīt, cik decibelu būs ar mieru paciest uzticīgie skatītāji. Nodevīgi prātā nāk Karla Teodora Dreiera mēmās filmas Žannas d’Arkas ciešanas (1927) klusuma spēks. DT Žannā kādu vēsti izlobīt izdodas, pateicoties individuāliem aktierdarbiem. Ilze Ķuzule-Skrastiņa viena pati nospēlē tēmu par īsatminīgo pūli, kuram vajag elkus, lai pēc tam tos gāztu. Viņai spīd acis fanātiskā pārliecībā, bet šaubās un vientulībā tās izdziest, un viņa uz skatuves izskatās gandrīz tikpat trausla kā dūjiņas – mazās Žannas. Latvijas teātros migrējošā tautas klišeja – pazemīgi pielienoša tekalēšana, bezdomu jampampiņu spēlēšana, orģijas ap un zem galda – ir anahronisms un nogalina jebkuru mērogu vai šodienīgu sasauci. Jāņa Elsberga tekstiem, manuprāt, ir tikai darbību virzoša funkcija. Izprotu Kārļa Lāča ieceri paspēlēties ar žanriem un mūzikas vēsturi (tango, flamenko, bossa nova ritmi, Francijas himnas motīvs, operas āriju parodijas, viduslaiku sakrālās mūzikas stilizācija u. c.), tomēr iestudējumā, kurā jau tā trūkst kopīga spriegojuma, šis paņēmiens visu dara vēl irdenāku. Un K. Lācis riskē kļūt par putniņu, kurš virtuozi atdarina citu putnu balsis.