Henrieta Verhoustinska @@@@@
Intaram Rešetinam viņa trešajā izrādē – šoreiz Nacionālā teātra Aktieru zālē – ir izdevies katra režisora sapnis – izrāde, kas sasmīdina un pamīšus liek raudāt. Nav pat svarīgi, ka situāciju, kurā ik cilvēks var nonākt divreiz – kā bērns un kā vecāks (ko iesākt ar tēti vai mammu, kuri no atbalsta kļuvuši par atbalstāmajiem? Ko iesākt pašam, kad vairs netiec ar sevi galā?) –, izspēlē tēvs un meita – Valdis Lūriņš un Dita Lūriņa –, jo arī pārējie aktieri ir absolūti ticami savās krasajās pārejās no viena emocionālā stāvokļa citā, iztiekot bez naturālisma. Protams, Floriana Zellera luga Tēvs ir brīnišķīga, tieši tik noslēpumaina, lai turētu sasprindzinājumā līdz izrādes beigām: kas notiek pa īstam, kas – slimības skartajā iztēlē? Izrādes veidotāji dramaturga dotajiem lielumiem pievienojuši humora izjūtu, skatītāju smiekliem neļaujot novirzīt sevi uz ampelēšanos. Kā pārsteigums – izcilais režisora Valda Lūriņa aktierdarbs saikni ar realitāti zaudējošā Andrē lomā. Caur plato logu iepazītā kādas ģimenes drāmas šaurā telpa ir scenogrāfa Kristiana Brektes paņēmiens raisīt sajūtu, ka ielūkojamies citu acīm slēptā ģimenes ikdienā un demences skarta cilvēka apziņas šaurībā, kura kļūst aizvien tukšāka, svešāka.
Mārīte Gulbe @@@@
Viesošanās citā teātrī dažreiz tikai tāpēc vien ir vērtīga, ka jaunpienācējs ierauga māksliniekus ar ieraduma nesavažotu skatu. Intara Rešetina nepretenciozais iestudējums ar cilvēcīgi iejūtīgo vēstījumu galvenokārt pelna atzinību par neordināro galvenās lomas atveidotāja izvēli. Valdis Lūriņš ir Intara Rešetina iestudējuma stiprākā kārts. Un galvenā, jo Ak, tētīt… lielā mērā izvēršas par viņa soloizrādi (viņam arī šie āboli). Valdis Lūriņš pamatīgi uzbūvējis savu lomu, pārdomājis daudzas nianses. Ārēji spēcīgais vīrs ar kaitinošām dominējoša rakstura izpausmēm ir kā karalis, kas zaudē kontroli pār savu dzīvi, pats pār savu atmiņu, beigās kļūdams bērnišķīgs un nevarīgs kā bērns. Florianam Zelleram raksturīgais šķietamības paņēmiens – vai tas, ko redzi, ir īstenība – šoreiz izskan kā nežēlīgs joks, ko izspēlē Alcheimera slimnieka smadzenes. Ak, tētīt… ietver visdažādākās nianses – no komiskas līdz tracinošai un dziļi empātiskai. Laba Zane Dombrovska un Līga Zeļģe trīs dažādās lomās, bet neizteiksmīgi vīriešu tēli – Normunda Laizāna Pjērs un Aināra Ančevska vīrietis. Ditai Lūriņai ir vairākas emocionāli smalkas epizodes, taču, iespējams, personīgās attiecības šai izrādē viņai vairāk traucē nekā palīdz.
Paulas Jēger-Freiman rēgs
Dainis Ozoliņš
Lelde