Nereti, vērojot, kā vairāki izcili mūziķi spēlē kopā un dara lielas lietas, ir nācis prātā, ka arī katram no viņiem atsevišķi vajadzētu sniegt solokoncertus, lai publika varētu detalizēti izbaudīt konkrētā indivīda sniegumu. Ar kolektīvajā darbā radušos mūziku ir līdzīgi kā ar ēdienu, piemēram, salātiem, kuros katru no pievienotajām komponentēm varētu baudīt arī vienu pašu. Vai ar krāsām, kuru kombināciju iespējas ir neierobežotas, bet reizēm pietiek ar vienu vienīgu, lai sasniegtu vēl iespaidīgāku iedarbību uz skatītājiem, ja tas notiek īstajā laikā un vietā, kur cilvēki tam ir gatavi un ierasto nepieciešamību pēc kontrastiem vienkārši izslēdz. Varētu taču tuvplānā vērot arī krāsu otas vēl neskarta audekla struktūru un domāt par to, kā radušies diegi, kas to veido, kā tie sadalās pa šķiedrām un izspurst uz visām pusēm.
Ar plusa zīmi
Citreiz kāds no mūziķu kolektīva vairāk izvirzās centrā, pārējos atstājot otrajā vai trešajā plānā. Piemēram, mūsu pašu mūsdienu folka grupās Jauno Jāņu orķestris vai Raxtu raxti pie bungām ir Artis Orubs, un liela daļa klausītāju, kuri savu uzmanību koncentrē uz solistiem Juri Kaukuli un Martu Kristiānu Kalniņu skatuves priekšā, pat neapzinās, ka tas viss kopā neskanētu tā kā ar Arti Orubu pie bungām. Bet kā viņš skanētu atsevišķi? Šogad Artis Orubs sācis sniegt solokoncertus, kuros viņš iztiek tikai ar klasisko bungu komplektu, un priekšnesumi ir bijuši izcili. Basists Staņislavs Judins, ilgus gadus strādājis par pieaicināto mūziķi ar kontrabasu vai basģitāru, pēkšņi iemirdzējās, 2019. gadā radot šedevru – plati Op. 2 – kopā ar Tautumeitu dalībnieci Asnati Rancāni. Savukārt jaunā un talantīgā latviešu dziesminiece Keitija Bārbale vēl nav atradusi veidu, kā savas vokālā izpildījuma īpatnības "neaizkrāsot ciet", dziesmas aranžējot kopā ar citiem mūziķiem, tāpēc joprojām vislabāk izklausās, uzstājoties vienatnē.
Varētu minēt vēl neskaitāmus piemērus, kā mūziķu savstarpējā saspēle jeb ķīmija var iedarboties uz rezultātu ar plusa vai mīnusa zīmi, bet laiks pievērsties konkrētam māksliniekam, kura darbība izraisījusi šīs pārdomas. Piektdien, 21. jūlijā, kultūras telpā Hanzas perons Rīgā ar pirmo un vienīgo koncertu Latvijā viesosies ģitārspēles leģenda Marks Ribo no ASV. Savā agrīnajā darbības posmā kā sesiju jeb pieaicinātajam mūziķim piedaloties Toma Veitsa 1985. gada albuma Rain Dogs ierakstā, viņam ir izdevies vai katram klausītājam zināmajam dziedātājam atrast jaunu muzikālu virzienu, atzīmē žurnāls Rolling Stone. Marka Ribo ģitāra ir dzirdama arī daudzos turpmākajos Toma Veitsa albumos: Franks Wild Years (1987), Big Time (1988), Mule Variations (1999), Real Gone (2004), Orphans: Brawlers, Bawlers & Bastards (2006) un Bad as Me (2011).
Marku Ribo ir aicinājuši talkā gan veterāni Roberts Plānts, Marianna Feitfula, Lorija Andersone, Elviss Kostello, Deivids Silvians, Džons Zorns un Eltons Džons, gan jazz fusion grupa Medeski Martin & Wood, gan popmūzikas virsotni sasniegušais blūzroka duets The Black Keys, dziedātāja Nora Džonsa un Maiks Patons, kurš vislabāk ir pazīstams kā rokgrupas Faith No More solists.
Neviena efektu pedāļa
Marks Ribo ir dzimis 1953. gadā Ņūdžersijā un jau tīņa gados spēlējis ģitāru daudzās grupās, paralēli skolojoties pie haitiešu izcelsmes ģitārista un komponista Franca Kaseusa. Mēdz uzskatīt, ka cilvēkiem, kuri ir kreiļi, nav vēlams mācīties darīt ar labo roku lietas, kas viņiem labāk sanāktu ar kreiso, jo tas viņus var psihiski traumēt, un mūsdienās to cenšas ievērot; bet uz katru šādas, kā arī citas sākotnējā diskomforta situācijas iedarbojas citādi – dažs var sabojāt savu turpmāko dzīvi uz visiem laikiem, bet dažam šādas grūtības nāk par labu, ļaujot izkopt savu unikālo jeb individuālo stilu, kāda nav nevienam citam visā pasaulē. Šo pašu rindu autors bērnībā piespiedu kārtā iemācījās rakstīt ar labo roku, «kā pienākas», un rezultātā viņš to prot darīt ar abām. Sīkums, bet noder, ja kaut kādu iemeslu dēļ labā roka pēkšņi aizņemta ar kaut ko citu ļoti svarīgu. Citos gadījumos tas var mainīt pat vēsturi. Atcerēsimies kaut vai ģitāristus Djego Reinhardu, kuram bija paralizēti pāris ģitāras stīgu darbināšanai tik svarīgie pirksti, bet viņš spēlēja kā dievs, un Toniju Aiomi no Black Sabbath, kuram bija nocirsti pirkstu gali, jaunībā strādājot metālapstrādes rūpnīcā. 1978. gadā Marks Ribo pārcēlās uz Ņujorku, kur spēlēja soul/punk grupā Realtones un citos sastāvos.
Par spīti garajam un raibajam sadarbības partneru sarakstam, Marks Ribo uzstājas arī ar solokoncertiem, turklāt ar akustisko ģitāru, reizēm neizmantojot nevienu efektu pedāli. To recenzijā pēc nesenā koncerta Londonā apbrīnoja laikraksts The Financial Times. Ģitāristi mūsdienās parasti izmanto tik daudz visādu tehnisko iespēju, ka var panākt jebkādas skaņas un klāt partijas pāri citu citai, un izklausīties kā vesels orķestris, bet, ja to visu noņem nost, ir iespēja daudz detalizētāk sekot līdzi tam, ko mūziķis paveic pats ar saviem pirkstiem, kurus vada viņa smadzenes un iekšējās sajūtas, uzrunājot klausītājus pavisam intīmā gaisotnē, pat ja koncerts notiek lielā zālē un ar jaudīgu skaņas sistēmu.
Kopā ar Marku Ribo uz Rīgu ceļos arī komponiste, klasiskās un flamenko ģitārspēles meistare Anna Garano, lai ievadītu sava dzīvesbiedra un muzikālā partnera koncertu. Anna akadēmisko izglītību ieguvusi ne tikai instrumenta spēlē, bet arī muzikoloģijā un mūzikas vēsturē. Jau vairākas desmitgades viņa ir aktīva Itālijas mūzikas dzīves dalībniece. Annas smalkās, te dzīvespriecīgās, te apcerīgās kompozīcijas un arī tautas mūzikas aranžijas ir telpa, kurā klausītāji labprāt tiekas ar mākslinieci un dibina paliekošas attiecības.
Marks Ribo
Hanzas peronā 21.VII plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 35