Kinozinātniece Valentīna Freimane, kuras grāmata Ardievu, Atlantīda! (2010) iedvesmojusi operu Valentīna, pirmizrādē Rīgā nebija klāt, jo šobrīd atrodas savā Berlīnes dzīvoklī – mazliet nogurusi pēc lauztā gūžas kaula operācijas un slimnīcā pavadītā mēneša, taču vēl vairāk nodarbināta ar grāmatas vācu tulkojuma iznākšanu. Grāmata, kuru vācu valodā tulkojis Matiass Knolls, nāks klajā 2015. gada martā Leipcigas grāmatu meses laikā, taču jau tagad tiek plaši reklamēta; Valentīnai Freimanei rīkotas tikšanās ar publiku, kurā esot daudz ieinteresētu jauniešu.
Valentīnai Freimanei grāmatas iznākšana vācu valodā ir personiski svarīgs notikums, viņa pati daudz līdzdarbojusies tulkojuma tapšanā un pastāvējusi uz to, ka vāka dizainam visās valodās jābūt līdzīgam – tā tas bija arī ar krievu versiju, kas 2012. gadā iznāca Roalda Dobrovenska tulkojumā. Nupat tapis tulkojums lietuviešu valodā.
Operu Valentīna tās iedvesmotāja, visticamāk, noskatīsies 19. maijā Berlīnē, kad uz vienu viesizrādi tur ieradīsies Latvijas Nacionālā opera, iekļaujoties vērienīgās svinībās, kas iecerētas par godu 70. gadskārtai kopš Otrā pasaules kara beigām. Par šo notikumu īpaši rūpējoties Latvijas vēstniecība Berlīnē, jo notikums iekļauts Latvijas prezidentūras ES Padomē kultūras programmā. Plānots, ka ievadvārdus izrādei Berlīnē teiks Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers.
Komponists Arturs Maskats esot solījis Valentīnai Freimanei, ka drīz pēc Rīgas pirmizrādes braukšot pie viņas uz Berlīni ar operas videoierakstu un tad abi to noskatīšoties. Katrā ziņā Valentīna par jauno operu negrib spriest, pirms to nav redzējusi, tikai no sirds vēl tai izdošanos. Viņa gan smejas – pēc kino pieredzes esot zināms, ka autors reti kad ir apmierināts ar sava darba ekranizējumu, turklāt bieži pieredzēts, ka mākslas darbs, kuru pārvērš citas mākslas valodā, zaudē raksturu un pirmreizību, taču jau iepriekš ļauties šādām noskaņām būtu netaisnīgi. Šajā gadījumā Valentīna, pirmkārt, ļoti uzticoties operas autoriem un, otrkārt, jau no paša sākuma nolēmusi neiejaukties radošu cilvēku darbā: "Būtu muļķīgi man maisīties ar savu karoti pa viņu zupas šķīvi. Es esmu tikai pirmavots, labprāt stāvējusi pie šī darba šūpuļa, taču viss, ko sacer komponists un libreta autore, ir tikai viņu abu darīšana."
Valentīnu Freimani no paša sākuma esot aizkustinājis Artura Maskata entuziasms un patiesā dedzība – viņš, būdams labs Valentīnas draugs, jau sen esot zinājis, ka top grāmata Ardievu, Atlantīda!, un kādā brīdī izlūdzies izlasīt manuskriptu. Tas Maskatu tik dziļi saviļņojis, ka nākamais lūgums bijis – atļaut rakstīt operu, kas balstīta Valentīnas dzīves drāmā. Valentīna atzīst – svešam komponistam, kura mūzika viņai nav tik tuva, atļauju nemūžam nebūtu devusi, taču Maskatu viņa ļoti ciena, īpaši tāpēc, ka "viņš raksta nevis kādu pārmērīgi intelektuālu mūziku, bet tiešām no sirds".
Ar ideju aizrāvies arī toreizējais Operas direktors un savulaik aktīvs Valentīnas Freimanes kinolektoriju apmeklētājs Andrejs Žagars, pēc ilgiem meklējumiem par libreta līdzautori izvēlēta Liāna Langa, kuru Valentīna Freimane ciena kā "temperamentīgu dzejnieci". Tiesa, Langas temperaments esot izraisījis dažas domstarpības rakstīšanas procesā, kad Valentīna neesot varējusi pieņemt Liānas fantāzijā dzimušās stāsta blakuslīnijas un jaunos personāžus. "Viņa gribēja kaut ko papildināt, lai ir vēsturiska panorāma, bet es taču nerakstīju vēstures grāmatu, tikai un vienīgi subjektīvus pārdzīvojumus." Galu galā Valentīna Freimane paļāvusies uz abu autoru talantu, vienojušies tikai par dažiem pamatprincipiem, piemēram, noņemt konkrētību atsevišķiem reāliem politikas vēstures personāžiem. "Tagad tie ir vispārināti priekšstati, kas dzimuši, diviem autoriem lasot un dzīvojot līdzi manai grāmatai. Es esmu uzrakstījusi savu, viņi ir uzrakstījuši savu, šo darbu ir iedvesmojuši ārkārtīgi cēli un skaisti nodomi, un lai Dievs viņiem palīdz!" saka kinozinātniece.