Šodien Somijas Nacionālajā operā Helsinkos noslēgsies Kaijas Sāriaho muzikālās drāmas Nevainība/Innocence pirmizrādes cikls. Ja jums šajā sezonā ir lemts dzirdēt vienu laikmetīgo operu, tai ir jābūt Nevainībai. Darba pasaules pirmizrāde, ko iestudējusi diriģente Susanna Melki un režisors Saimons Stouns, notika 2021. gada 3. jūlijā Ēksanprovansas festivālā Francijā. Nevainība uzreiz tika pasludināta par šedevru.
Opera ir Kaijas Sāriaho, libreta autores Sofi Oksanenas un dramaturga un tulkotāja Aleksi Barjēra kopdarbs, kas tapis pēc Ēksanprovansas festivāla, Somijas Nacionālās operas, Londonas Karaliskās operas, Sanfrancisko operas un Nīderlandes Nacionālās operas pasūtījuma. Projekta partneris ir Ņujorkas Metropoles opera. Tas nozīmē, ka Nevainībai būs garš mūžs uz prestižākajām skatuvēm pasaulē. Ar to var lepoties tikai daži mūsdienu komponisti, kuri rada lielās formas mūzikas teātra darbus. Bieži vien XXI gadsimta opera drīz pēc pirmizrādes kļūst par mūzikas vēstures faktu un nespēj pierādīt savu dzīvotspēju. Kaija Sāriaho līdzās tādiem autoriem kā Tomass Adess un Džordžs Bendžamins ir izņēmums – vairākas šo komponistu operas turpina skanēt un tiek iestudētas arī pēc pirmizrādes cikla.
Sāpes deviņās valodās
Nevainības izrādes Helsinkos šā gada rudenī notika Kaijas Sāriaho 70 gadu jubilejas svinību kontekstā – daudzos koncertos skanēja viņas simfoniskā un kamermūzika. Režisora Saimona Stouna iestudējumu Somijas Nacionālajā operā iejūtīgi diriģēja Kaijas Sāriaho partitūru pazinējs erudītais franču mūziķis Klemāns Mao-Takāčs, kurš bija diriģentes Susannas Melki asistents Nevainības pasaules pirmizrādes mēģinājumos Ēksanprovansā. No 21. oktobra līdz 24. novembrim Helsinkos Nevainība skanēja vienpadsmit reižu, visas biļetes bija pārdotas. Publika sagaidīja operu ar ovācijām, taču ir jāuzsver, ka šī izrāde ne tikai aizrauj un pārsteidz, bet arī šokē un izsit no līdzsvara. Šādas emocijas mūzikas teātrī negadās piedzīvot bieži.
Šis ir gadījums, kad ir sakritis pilnīgi viss, – ideja un tās realizācija, mūzika, librets, režija un izpildījums. Nevainība Kaijas Sāriaho daiļradē ir sestais teātra skatuves darbs, un pirmo reizi mūsdienu slavenākā somu komponiste ir sadarbojusies ar mūsdienu slavenāko somu un igauņu rakstnieci. Sofi Oksanena ir nepārspējama savā spējā radīt šodienas realitātes un pagātnes sadursmi. Nevainības sižetā pārklājas stāsti, kas notiek dažādos laika posmos. Režisors Saimons Stouns ir atradis pārliecinošu hiperreālistisku veidu, kā to parādīt uz skatuves.
Pēc Sofi Oksanenas romāna Attīrīšanās motīviem ir tapusi komponista Jiri Reinveres opera, kuras pirmizrāde Helsinkos notika 2012. gadā, taču Nevainība ir pirmais pašas autores rakstītais operas librets. Operā skan deviņas valodas, no somu valodas libretu tulkojis dramaturgs Aleksi Barjērs. Darbā galvenokārt tiek izmantota angļu valoda, taču var dzirdēt arī somu, čehu, franču, rumāņu, zviedru, vācu, spāņu un grieķu valodu.
Jutekliskuma freska
"Nevainība ir trilleris, bet vienlaikus arī stāsts par atveseļošanos un dziedināšanu. Priecājos, ka šī opera nāks pasaulē, jo zinu, cik ļoti tā mums ir vajadzīga," pērn neilgi pirms pasaules pirmizrādes teica Kaija Sāriaho. Nevainība ir laikmetīga psiholoģiskā traģēdija, mistērija piecos cēlienos, kas ilgst stundu un četrdesmit piecas minūtes bez starpbrīža. Opera sagādā tikpat satricinošu pieredzi kā XX gadsimta sākuma kompaktie, dramatiski piesātinātie ekspresionisma meistardarbi – Albāna Berga Voceks un Riharda Štrausa Elektra. Par ko ir Nevainības stāsts? Par terorismu, konkrēti – par apšaudi skolā un slaktiņa sekām daudzu cilvēku dzīvē. Tas ir stāsts par vainas apziņu un to, ka neviens nav absolūti nevainīgs.
Sižets attīstās pakāpeniski, drāma arvien pieņemas spēkā. Darbība risinās divās laika zonās – tagadnē un pagātnē. Mūsdienās kādā restorānā Helsinkos tiek svinētas soma Tuomasa un rumānietes Stelas kāzas, savukārt atmiņu pasaulē septiņi cilvēki – skolotāja un seši skolēni – atceras savu traumatisko pieredzi, kas piedzīvota pirms desmit gadiem. Pamazām operas klausītājiem atklājas saikne starp šiem notikumiem. Kāzu banketu apkalpo viesmīle Terēza, čehu viesstrādniece, kuras meita Markēta gājusi bojā pirms desmit gadiem šeit, Somijā, notikušajā apšaudē starptautiskajā skolā. Slaktiņu sarīkojis līgavaiņa Tuomasa brālis, kurš nogalinājis desmit skolēnu un vienu skolotāju, taču Tuomasa jaunā sieva par to neko nezina. Slepkava ir izlaists no cietuma, un viņam tiek dota iespēja sākt dzīvi no jauna, taču uz brāļa kāzām viņš nav uzaicināts. Slepkavas nav operas varoņu vidū, un viņš pat netiek nosaukts vārdā, izrādē ir redzams tikai viņa siluets.
Nevainības mūzika ir satraukuma un jutekliskuma pilna. Tajā ir dzirdama nervozitāte, spriedze, bailes, nāves tuvošanās, fobijas, dziļas psiholoģiskās traumas un sāpīgu atmiņu nasta. Šajā operā cilvēki pazūd melu labirintā, un šie meli – vai arī kaut kas apslēpts, neizstāstīts – saindē viņu dzīvi, laupa nākotni un laimi. Nāve jau vairāk nekā četrus gadsimtus ir operas iecienītākā tēma, bet Nevainībā Kaijai Sāriaho un Sofi Oksanenai izdodas uzburt pavisam citādu – mūsu laikam atbilstošu – nāves tuvuma izraisītu trauksmes sajūtu un bezpalīdzību. Tas ir XXI gadsimta traģiskais stāsts – monumentāls, pasniegts gaumīgi, rezervēti, bez eksaltācijas un psihozes. Opera par terora akta sekām iegūst gandrīz vai meditācijas formu.
Operas darba nosaukums ir bijis Freska. Kaiju Sāriaho ir iedvesmojis Leonardo da Vinči Svētais vakarēdiens. Viņas opera ir grupas portrets, tajā ir trīspadsmit solistu, un varoņus saista gan vainas apziņa, gan kopīgi piedzīvotā trauma, kas katrā iesaistītajā ir atstājusi dažādas pēdas. "Es domāju par to, ka ikvienam no šiem trīspadsmit cilvēkiem ir savs stāsts un motivācija un arī ikvienam no mums ir atšķirīga katra mirkļa uztvere. Mēs katrs pievēršam uzmanību pavisam citām detaļām," uzsver komponiste.
Vardarbības izslēgšana
Vēl pirms jaundarba tapšanas vienā no pirmajām tikšanās reizēm Sofi Oksanena pajautāja Kaijai Sāriaho un Aleksi Barjēram: kurš temats vēl nav ticis risināts operā? "Protams, šis jautājums nebija tikai par kaut kā jauna, nebijuša valdzinājumu. Operas ir tikušas rakstītas par visu cilvēcisko pieredzi: mīlestību, greizsirdību, ambīcijām, dieviem, tirāniem, slepkavām, izvarotājiem, vergiem un dumpiniekiem. Kurai mūsdienu parādībai mēs varētu pielāgot operas izteiksmes līdzekļus, lai paplašinātu savu izpratni par to, kā cilvēki izraisa un izjūt sāpes un izdzīvo?" Nevainības programmiņā raksta dramaturgs Aleksi Barjērs.
Trīspadsmit varoņu ne tikai izjūt vainu, bet arī iekšēji izvirza sev apsūdzību, katrs no viņiem ir savas traumas radītās izolācijas gūsteknis, vienlaikus viņus saista kopīgi piedzīvotā traģēdija. "Valoda var izolēt cilvēkus tikpat lielā mērā, cik vienot. Nevainībā izmantotās valodas apvieno tekstu un mūziku jaunā veidā, lai aprakstītu mūsu pasaules sarežģītību un atsvešinājumu," piebilst dramaturgs. Kaija Sāriaho īpaši pētījusi katras valodas skanējumu, lai ikvienam varonim radītu piemērotu melodisko un harmonisko valodu. Varoņus, kuri piedalās kāzu svinībās, atveido operdziedātāji, savukārt apšaudi piedzīvojušos skolēnus un skolotāju spēlē aktieri vai dziedošie aktieri, kuri pārsvarā runā, nevis dzied.
Libretā Sofi Oksanena parāda, cik daudzšķautņaina un "strukturāla" ir vardarbības izcelsme mūsdienu sabiedrībā. Rakstniece izklāsta trīspadsmit vientulības stāstu un atklāj, kā tie ietekmē cits citu. "Tikai daudzvalodu mūzikas teātra darbā ir iespējams polifoniski savīt kopā tik daudz stāstu. Tomēr mākslinieciskās izpausmes pienākums nav tikai atspoguļot publiskos naratīvus un mūsu cīņu ar tiem. Vēl viens svarīgs jautājums ir – kā tie būtu jāatspoguļo. Pētījumi liecina, ka gados jauni šāvēji iedvesmojas no kinoindustrijas tēliem, tāpat kā visu pasaules armiju karavīri ar prieku skatās un citē kauju ainas pat no pacifistiskām kara filmām. Kā māksla, kas ataino vardarbību, var izvairīties no samierināšanās ar vardarbību, no tās normalizēšanas vai pat popularizēšanas?" raksta Aleksi Barjērs.
"Operas Nevainība radīšanas procesā mūsu pirmais un, iespējams, visradikālākais lēmums bija izslēgt no izrādes visu fizisko vardarbību, šaušanu un pašu šāvēju un koncentrēties uz stāstiem un balsīm, kas ir mazāk pamanāmas. Šāvieni un asinis pieder izklaides žanram – žanram, kurā nav vietas traumas simptomu, traumas laika pētīšanai. Nevainībā dominē traumas psiholoģiskais laiks. Kaija Sāriaho mūzikā ir panākusi kaut ko ļoti oriģinālu, no kā varētu mācīties pat asa sižeta filmu veidotāji, – tā ir atziņa, ka sapņu loģika var būt aizraujošāka par trilleri," apgalvo dramaturgs.
Operas autori ir gandarīti, ka režisors Saimons Stouns, kuram ir liela pieredze gan drāmas teātrī, gan kino, ir atradis veidu, kā piešķirt galveno lomu traumai kā fiziskai realitātei. Vardarbība uz skatuves tiek rūpīgi dozēta, šāvēja tēls parādās tikai fragmentāri. "Nākotnē būtu interesanti redzēt Nevainības iestudējumu, kas pilnībā atteiktos no asinīm un šāvēja tēla, nepiešķirot ne centimetru izrādes telpas makabriskajam valdzinājumam, ko mūsos kultivē masu mediji. Teātrim kā mākslas formai ir pienākums ne tikai kritizēt meinstrīma tēlus, bet arī veidot jaunus, kādu pietrūkst vienveidīgajā publiskajā telpā," savas domas pauž Aleksi Barjērs.
Arī eņģelis var pazemot
Nevainība ir ansambļa darbs, āriju tajā tikpat kā nav. Liela ir kora nozīme partitūrā, taču koris ir aiz skatuves, un tas padara dziedājumus vēl mistiskākus. Muzikāli un aktieriski izteiksmīgu tēlu rada mecosoprāns Jenija Karlstete čehu viesmīles Terēzas lomā – varone burtiski vibrē no sāpēm, kas viņu pārņem, kad viņa saprot, ka apkalpo savas meitas slepkavas ģimeni. Terēza ir apsēsta ar savu mirušo meitu Markētu un nepieņem faktu, ka meitas vairs nav. Ciešanas slāpē arī līgavaiņa Tuomasa (un šāvēja) māti francūzieti Patrīciju, kuru atveido soprāns Anu Komsi. Savu vainu izjūt ģimenes tēvs Henriks (basbaritons Tuomass Pursio), kurš mācījis vecāko dēlu šaut un vispār audzinājis viņu par "īstu vīrieti". Morālo autoritāti izstaro skolotāja, kuru tēlo soprāns Lūsija Šeltone. Pilnīgu sabrukumu operas beigās piedzīvo līgavainis Tuomass (tenors Markuss Nikenens), kurš atklāj baisus pagātnes noslēpumus, – skeleti no skapja krīt viens pēc otra. Līgava Stela (soprāns Īda Antola) ir gatava visu piedot un saprast, bet vai vēl ir iespējama laime?
Īpašu skanējumu operai piešķir slaktiņā nogalinātās Markētas folkmūzikai pietuvinātais dziedājums – Vilma Jē spēlē viesmīles Terēzas meitu, kura parādās kā spoks. Var šķist, ka Markēta ir bijusi eņģelis, taču pamazām uzzinām, ka gan viņa, gan citi klasesbiedri bija rupji ņirgājušies un pazemojuši puisi (Markēta pat bija izsmējusi viņu savās dziesmiņās), kurš pēc tam skolā sarīkoja slaktiņu. Šeit nav dalījuma labajos un sliktajos, arī šāvēja ģimene pēc traģēdijas zaudējusi visus draugus. Tai ir uzticīgs tikai priesteris, kurš ir klāt kāzu svinībās. Stāstā ir daudz negaidītu sižeta pavērsienu. Visu izrādes laiku tiek darbināta skatuves ripa, vienu telpu nomaina nākamā – restorāna banketu zāle, skolas gaiteņi un klases, kāpnes, tualetes, virtuve. Tas izraisa galvu reibinošu efektu un prasa lielu tehniskā personāla iesaisti (paklanīties iznāk arī skatuves darbinieki, kuri nodrošina nevainojamu sarežģītās izrādes norisi).
Kaija Sāriaho ir viena no nozīmīgākajām avangarda pārstāvēm, un arī šajā operā viņa izmanto avangarda tehniku, taču galvenais viņai ir stāsts un Nevainības teatrālā viengabalainība – šī ir novatoriska mūzika, kas ievilina komponistes un viņas radošo partneru uzburtajā pasaulē. Tajā ir vieta gan mūsu reālās dzīves traģiskumam, gan sapņiem, gan daudziem citiem spēcīgiem estētiskiem un emocionāliem pārdzīvojumiem. Katram klausītājam Kaija Sāriaho ļauj saklausīt savu izteikti personisku stāstu.
Londonas Karaliskajā operā Nevainība skanēs 2023. gada pavasarī no 17. aprīļa līdz 4. maijam, Saimona Stouna iestudējumu diriģēs Susanna Melki.
Informācija: oopperabaletti.fi, roh.org.uk