Daudzi mūzikas mīļotāji no Latvijas rudenī devās svētceļojumā uz Parīzi: divas no trim centrālajām lomām Kamila Sensānsa operā Samsons un Dalila tur dziedāja mūsu zvaigznes – tenors Aleksandrs Antoņenko (Samsons) un basbaritons Egils Siliņš (virspriesteris). Dalilu atveidoja Gruzijas mecosoprāns Anita Račvelišvili.
Ja Parīzes Nacionālā opera uz galvenajām lomām vienā no nozīmīgākajiem franču muzikālā teātra darbiem aicina dziedātājus, kuriem franču valoda nav dzimtā, tas apliecina mākslinieku līmeni. Samsons un Dalila, kas atgriezās Parīzē pēc 25 gadu prombūtnes, Bastīlijas operā skanēja no 4. oktobra līdz 5. novembrim.
1877. gadā sacerētās Sensānsa operas sižeta pirmsākumi ir meklējami Vecajā derībā, Soģu grāmatā. Vardarbības un erotikas caurstrāvotais darbs Samsons un Dalila vēsta par filistiešu un jūdu konfliktu, kurš beidzas ar pasaules galu. Tā ir smalka franču mūzika ar orientālu aromātu, partitūrā var saklausīt Baha un Hendeļa reliģisko oratoriju ietekmi.
Starp viņiem kaut kas ir
Operas darbība risinās bibliskā senatnē, aptuveni 1200. gadā p.m.ē. Gazā, kur filistieši – palestīniešu priekšteči – sagūsta un pazemo izraēliešus. Samsons ir apspiesto jūdu vadonis, kurš apveltīts ar supermena spēku. Viņš spēj saplēst lauvu kā kazlēnu un nosist tūkstoš ienaidnieku, bruņojies tikai ar ēzeļa žokļa kaulu. Jau dzimšanas brīdī viņa misija bijusi skaidra – atpestīt Izraēlu no filistiešu varas. Sarežģītās ģeopolitiskās un eksistenciālās situācijas dēļ Samsonam ir problēmas gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē. Viņš bija precējies, taču sieva viņu nodeva. Var saprast, kāpēc Aleksandra Antoņenko varonis izskatās tik drūms un frustrēts. Viņam ir jāglābj sava tauta un vienlaikus jāremdē savas seksuālās slāpes. Samsons mīl sievietes, un acis viņam izdurtas tieši tāpēc, ka viņš "sekojis savu acu iekārei".
Atriebības nolūkos pēc jūdu sacelšanās viņu pavedina filistiešu daiļava Dalila. Dieva Dagona tempļa virspriesteris viņu uzkurina kā teroristi pašnāvnieci; šīs ainas Egils Siliņš un Anita Račvelišvili izspēlē tā, ka nav šaubu – starp viņiem kaut kas ir. Dalila ir plēsoņa, sieviete anakonda. Viņas mūzikā ir iekodēta kaisle, kura neizbēgami beidzas ar nāvi. Vispopulārākās šīs operas epizodes ir nevis Samsona, bet Dalilas ārijas.
Katra ārija kļūst par rekviēmu
Pavedējas absolūtajam ļaunumam Anita Račvelišvili pievieno tādu maiguma lāsi, kas ļauj noticēt, ka varbūt Dalila tomēr mīl Samsonu, bet nē, mērķis ir viens – iznīcināt. Viņa uzņem Samsonu savos apartamentos – dārgā, minimālistiski noformētā villā; tā varētu būt šika kādu bagātnieku Jūrmalas māja ar terasi un skatu uz jūru. Mīlas ekstāzes un Dalilas uzmācības pārņemts, savas matu cirtas, kurās slēpjas viņa spēka avots, šajā izrādē Samsons apgriež pats. Dalilas māja vajadzības gadījumā var transformēties par bordeli, kurā notiek virspriestera diriģētas karnevāliskas orģijas. Egila Siliņa atveidotais virspriesteris izskatās un izklausās kā brutāls mačo – militāristiski noskaņots kulta kalpotājs, kurš labprāt iesaistās seksuālās rotaļās.
Jēzus priekštecis Samsons ir viena no sarežģītākajām dramatiskā repertuāra partijām tenoru repertuārā. Aleksandra Antoņenko balss saglabā spēku un elastīgumu no izrādes sākuma līdz beigām. Viņa dziedājums ir piepildīts ar gaisā mutuļojoša sasprindzinājuma un traģiskas bezizejas skaistumu. Katra viņa ārija kļūst par rekviēmu.
Kaisli ikvienā skatienā
Jauniestudējuma režisors ir daudzviet pieprasītais itālis Damjāno Mikjeleto. Viņš radījis pseidomodernu, tehnoloģiski nevainojamu izrādi, taču bez īpašas iedvesmas. Samsons un Dalila kļuva par izcilu notikumu, pateicoties diriģentam – Parīzes Nacionālās operas muzikālajam vadītājam šveicietim Filipam Žordānam.
Es sēdēju partera pirmajā rindā, un vērot Filipa Žordāna kustības un mīmiku brīžiem bija interesantāk nekā sekot līdzi tam, kas notika uz skatuves. Viņš izdzīvoja Sensānsa mūziku kopā ar solistiem un kori, viņš dziedāja un dejoja kopā ar viņiem. Filips Žordāns ar pirkstu galiem gleznoja Sensānsa mūziku, viņš radīja šo meistardarbu ar kaisli ikvienā savā skatienā, katra kustība bija skaista, plastiska, un tā bija saklausāma orķestra skanējumā. Bija skaidrs, ka diriģents pats aizlido, dzirdot šo mūziku. Vēl šajā sezonā Parīzes operā viņa vadībā skanēs Vāgnera Loengrīna un Mocarta Così fan tutte jauniestudējums, kā arī Berlioza Beatričes un Benedikta koncertversija.
Līdz 27. novembrim Filips Žordāns Bastīlijas operā spoži diriģē vēl vienu franču opermūzikas pērli – Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāstus. Tas ir kanādiešu režisora Roberta Kārsena 2000. gadā veidotā iestudējuma atjaunojums. Šī spilgtā, izdomas bagātā izrāde ir kārtējā Roberta Kārsena atzīšanās mīlestībā teātrim. Hofmaņa stāstu varoņi apdzīvo teātri – darbība notiek aizskatuvē, orķestra bedrē un skatītāju rindās (visas šīs telpas uzbūvētas uz Bastīlijas operas skatuves). Robertam Kārsenam patīk ieelpot skatuves smaržu, viņu fascinē gan dekoratīvisma pārmērības, gan iespēja izrādē atkailināt visu skatuves mašinēriju, parādīt skatītājiem teātra "iekšiņas" un mehānismus.
Filips Žordāns un Parīzes Nacionālās operas orķestris veiksmīgi izpaužas arī simfoniskajā mūzikā. Tikko ir izdots pilns Ludviga van Bēthovena simfoniju cikls, kas maestro Žordāna vadībā 2014.–2015. gadā skanēja abās Parīzes operas mājvietās – greznajā Garnjē pilī un modernajā Bastīlijas operā; ieraksts ir pieejams DVD un Blu-ray formātā.
Elīnas Garančas pirmā Santuca
Parīzē pirmizrādītais režisora Damjāno Mikjeleto veidotais Samsona un Dalilas iestudējums 2018. septembrī svinīgi atklās Ņujorkas Metropolitēna operas jauno sezonu. Dalilu atveidos Elīna Garanča, tā būs viņas debija šajā lomā. Paredzēts, ka Samsona tēlā iejutīsies Roberto Alanja.
Savukārt jau pavisam drīz, 30. novembrī, Bastīlijas operā Elīna Garanča debitēs Santucas lomā Pjetro Maskanji Zemnieka godā. Šī viencēliena opera tiks piedāvāta komplektā ar Paula Hindemita Svēto Suzannu (titullomā – neatkārtojamā Anna Katerīna Antonači). Jauniestudējumu veido diriģents Karlo Rici un režisors Mario Martone. Elīnas Garančas Santucu Parīzē varēs dzirdēt 3., 6., 9., 12. un 15. decembrī.
Informācija: https://www.operadeparis.fr/en