Šo 1921. gada operu, kuras pamatā ir Aleksandra Ostrovska luga Negaiss, pats komponists uzskatījis par savu vismaigāko darbu. Tajā savienojusies krievu literatūras izjūta un Džakomo Pučīni mūzikai raksturīgā tiešā emocionalitāte. Londonas izrāde iepriecina ar augstāko muzikālo kvalitāti, kuru stiprina neiedomājami intensīva, psiholoģiski smalka teatralitāte.
Grūti noticēt, ka titullomas atveidotāja amerikāņu soprāns Amanda Mažeska šo partiju dzied pirmo reizi karjerā. Viņas partneris ir Latvijas publikai labi pazīstamais čehu tenors Pāvels Černohs, kurš dzied Borisa lomu. Amanda Mažeska uzreiz paņem publiku savā varā un hipnotizē skatītājus – jau pirmajā operas ainā viņa demonstrē izcilas dramatiskās aktrises talantu. Viņas skatiens ir traģisma pilns, caur viņas ķermeni iziet elektriskā strāva. Amandai Mažeskai ir fantastiska balss un ķermeņa valoda. Kad operas sākumā Katja ar roku kustībām "glezno" viļņus, nevienam nav šaubu, ka traģiskajā finālā tieši viļņos viņa atradīs patvērumu.
"Šo varoni unikālu padara viņas ievainojamība, domāšanas veids un tas, kā viņa cīnās pret represīvo sabiedrību, kurā ir nonākusi. Katja ir gatava rīkoties, kaut arī tas nozīmē viņas bojāeju," saka Amanda Mažeska. "Mēs labi saprotam Katjas situāciju. Viņai ir vīrs, ar kuru viņa nesaprotas. Viņai ir vardarbīga vīramāte. Katja izraisa līdzjūtību. Tagad iespējams vilkt paralēles ar kustību #MeToo, ar to, kā pret sievietēm izturas mūsdienu sabiedrība. Katjas situācija ir ekstremāla, taču daudzas grūtības, ar kurām viņa saskaras, ir raksturīgas arī mūsu dzīvei," piebilst dziedātāja.
Savas varones izmisumu Amanda Mažeska spēlē bez histērijas, šķiet, Katjas izmisumā, viņas dvēseles rētās slēpjas viņas spēks. Savā izmisumā viņa lido pa skatuvi. Amanda Mažeska fenomenāli nospēlē visas emocijas, kuras pārņem varoni, – tā ir vainas izjūta, bailes, kauns, kaisle, skumjas, cerība uz glābšanu. Lai kur viņa būtu, kāds viņu izseko un vēro – uz ielas, pa logu, transporta pieturā. Šajā mazpilsētā Katja nav savējā. Izrādē tiek akcentēta cilvēka izolācijas, izstumtības tēma.
Britu režijas klasiķis Ričards Džonss ir pārcēlis izrādes darbību no XIX gadsimta vidus uz XX gadsimta 70. gadiem nelielā Krievijas pilsētā pie Volgas. Scenogrāfijā tiek stilizēta tā laika sadzīve ar rumāņu mēbelēm un čehu stikla izstrādājumiem plauktos. Skatuves vide nepārtraukti mainās – dekorācijas paceļas un nolaižas, brīžiem varoņi nonāk milzīgā finiera kastē. Šis ir fiziski aktīvs, horeogrāfiski piesātināts, ļoti ķermenisks iestudējums, kurā ir daudz smalku detaļu, nianšu un satricinošu kustību.
Operu Katja Kabanova Londonā varēs dzirdēt 18., 21. un 26. februārī.
Informācija: www.roh.org.uk