Steidzami ieplānojiet vizīti Nīderlandes Nacionālajā operā – līdz 5. jūlijam Amsterdamā varēs dzirdēt Riharda Štrausa Salomi. Ievērojamā flāmu režisora Ivo van Hoves jauniestudējums ieies muzikālā teātra vēsturē kā XXI gadsimta spēcīgākais šā opusa uzvedums. Štrausa operizrāžu panteonā tas pelnījis vietu blakus franču režisora Patrisa Šero pēdējam meistardarbam – 2013. gadā tapušajam Elektras inscenējumam.
Estēta emociju koncentrāts
Ivo van Hove, precīzi sekojot partitūrai, ieklausoties Riharda Štrausa mūzikā un Oskara Vailda drāmā, uz skatuves uzbur atmosfēru, kas ir pazīstama viņa labāko dramatisko izrāžu (Artura Millera Skats no tilta un Smagais pārbaudījums, Šekspīra lugās balstītās Romas traģēdijas un Kara karaļi, Henrika Ibsena Heda Gablere) skatītājiem. Šī ir nežēlīga, askētiska vide, kurā valda reliģija, lielā politika un vēl lielāka kaisle. Skopiem, taču ārkārtīgi precīziem žestiem un izteiksmes līdzekļiem režisors panāk totālas iekšējās spriedzes sajūtu, viņš stāsta par sabiedrību uz katastrofas sliekšņa – uzspridzinātas tiek nevis pilis, bet smadzenes.
Piecdesmit astoņus gadus vecais teātra Toneelgroep Amsterdam vadītājs Ivo van Hove ir viens no mūsdienu teātra līderiem, kurš ir pieprasīts gan Eiropā, gan Amerikā. Viņš ir viens no ražīgākajiem režisoriem (biogrāfijā – vairāk nekā 100 izrāžu), intelektuālis un estēts. Strādā drāmas un operas teātrī, televīzijā un kino. Iestudējis mūziklus, to vidū – Deivida Bovija Lācaru pēc paša komponista aicinājuma. Ivo van Hoves izrādes vienmēr ir skarbs, rūgts emociju koncentrāts, kurā nav sentimenta. Viņš nekad neatļaujas liet ūdeni. Skaidrs, ka Salomē neplūdīs ūdens – tikai asinis. Nenotiks eksotiskas dzīres. Kāpēc rādīt to, ko var dzirdēt?
Salomē Ivo van Hovem ir izcili muzikālie domubiedri – vispirms tas ir Amsterdamas Karaliskais orķestris Concertgebouw un tā galvenais diriģents itāļu maestro Daniēle Gati.
Mēness tumšā puse
Ivo van Hove ilgstoši strādā ar savu pastāvīgo radošo komandu – scenogrāfu un gaismu mākslinieku Janu Versveiveldu, kostīmu mākslinieci Anu D’Heisu un videomākslinieku Talu Jardenu. Viņu Salomes darbība risinās mūsdienās Tuvajos Austrumos. Skatuves dziļumā redzam pils zāles fragmentu, pa logu paveras skats uz naksnīgu metropoli. Uz milzīgām tumšām sienām tiek projicētas zvaigžņotas debesis un mēness, par kuru dzied daudzi Salomes varoņi.
Pilī tikko noticis politisks samits (libretā – Jūdejas valdnieka Hēroda rīkotās dzīres; darbība notiek Jeruzalemē mūsu ēras 30. gados), kurā satikušies augsta ranga Tuvo Austrumu un Romas funkcionāri, militāristi un garīdznieki. Ivo van Hove piebilst, ka senās pasaules vēsturē Romai bijusi līdzīga loma kā tagad Amerikai – tā bija tikpat dominējoša un imperiālistiska.
Kad uz skatuves parādās Salome, mēs nonākam citā pasaulē – bīstamā emociju, nepiepildītu alku un seksualitātes labirintā. Salomi uzbudina pravieša Johanāna jeb Jāņa Kristītāja balss. Salome viņu nekad nav redzējusi, viņa iemīlas pašas iedomātajā Johanāna tēlā – šī ir vēl viena līdzība ar mūsdienām, kad cilvēki, kuri nekad nav satikušies un pieskārušies viens otram, veido intīmas virtuālās attiecības. Ivo van Hove redz Johanānu kā fanātisku askētu, kurš sludina Vecās derības vērtības un normas – tādas kā vainas apziņa un nosodīšana.
Pēdējā atriebības deja
Salomes lomā debitē zviedru soprāns Mālina Bistrema – viņa ir neatvairāma gan vokālajā, gan aktieriskajā sniegumā. Dzied ne tikai viņas balss, bet viss ķermenis – grandiozi un negaidīti iestudētajā Salomes septiņu plīvuru dejā (horeogrāfs Vims Vandekeibiss). Šī kārdināšanas, atriebības deja sākas videoprojekcijās un pārņem visu skatuvi, visu operteātra telpu – elpa aizraujas. Savā priekšnesumā Salome izmanto seksapīlu kā ieroci un sagrauj visu pasauli ap sevi.
Johanānu efektīgi atveido krievu basbaritons Jevgeņijs Ņikitins – droši vien daudzi skatītāji domā, ka visi tetovējumi, kas dāsni klāj viņa torsu, ir lomas "aksesuārs", taču patiesībā tie ir īsti. Jevgeņijs Ņikitins atgādina hārdroka zvaigzni, un viņa tēlotais pravietis – arī. Johanānam un Salomei izrādē ir aizkustinoša un maiga tuvības aina, kura kontrastē ar baiso finālu. Johanāns Salomei tiek pasniegts sudraba traukā – nevis tikai pravieša nocirstā galva, bet viss ķermenis vārās viņa paša asinīs. Kāpēc Salomei ir jāapmierinās tikai ar galvu, ja var dabūt visu rumpi? Ar to viņa plosās uz nebēdu, izspēlējot dēmoniskas, ekstātiskas asins kāzas.
Režisors Ivo van Hove un maestro Daniēle Gati ļauj sadzirdēt, cik brutāla un nežēlīga ir Salomes mūzika. Ivo van Hove atgādina, ka sākotnēji tā tika iecerēta kā "trokšņu opera". Savā personiskajā pieredzē režisors to salīdzina ar brīdi, kad pirmo reizi dzirdējis grupas Nirvana mūziku. "Es to uztvēru kā troksni, jo nespēju to saprast. Es varēju to tikai sajust, un tas ir atslēgas vārds – arī Salomes mūzika ir jāsajūt," uzsver Ivo van Hove. "Savos iestudējumos vienmēr cenšos dot cerību, taču Salomē es to neatrodu. Šeit ir tikai briesmas un iznīcība." Šajā izrādē, līdzīgi kā Larsa fon Trīra filmā Melanholija, tiek kopīgi sagaidīts pasaules gals – ar lielu baudu un tikpat lielām sāpēm.
Salome
Diriģents Daniēle Gati, režisors Ivo van Hove
Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā
21., 24., 27. jūnijā, 2., 5. jūlijā
www.operaballet.nl