Pagājušā gadsimta dižākā angļu klasiķa Bendžamina Britena (1913–1976) operas Pīters Graimss iestudēšanas process Madridē pandēmijas laikā nav bijis viegls. Ticis mainīts pirmizrādes datums. Mēģinājumi turpinājušies ilgāk nekā parasti – deviņas nedēļas. Tikai astotajā mēģinājumu nedēļā solistiem atļauts pirmo reizi nodziedāt āriju bez maskas. Pītera Graimsa režisore Debora Vornere par darba pieredzi Covid-19 krīzes apstākļos tviterī raksta: "Mans padoms – neapmeklējiet kafejnīcu, neapmeklējiet restorānu, valkājiet divas maskas līdz brīdim, kad būsiet sasnieguši savu dzīvokli. Tas ir sarežģīti, bet iespējami."
Atpakaļceļa nav
2020./2021. gada sezona Madrides operā paiet Covid-19 zīmē, taču svarīgākais ir tas, ka Teatro Real izrādes ir pieejamas skatītājiem. Saskaņā ar visām sanitārajām prasībām šeit top jauniestudējumi. Novembrī notika Antonīna Dvoržāka Nāras pirmizrāde, janvārī skanēja operzvaigžņu Jonasa Kaufmaņa, Džoisas Didonato un Havjera Kamarenas koncerti, februārī tika svinēta Riharda Vāgnera Zīgfrīda pirmizrāde, martā – Vinčenco Bellīni Normas pirmizrāde.
Pavasarī Pītera Graimsa mēģinājumu procesu ietekmēja ne tikai Covid-19, bet arī Brexit – lielākā daļa projektā iesaistīto mākslinieku ir briti. Daži no viņiem Madridē ieradās vēlāk, nekā bija paredzēts (gan pārvietošanās ierobežojumu, gan Brexit izraisīto birokrātisko šķēršļu dēļ). Turklāt bija jāmaina mēģinājumu grafiks, jo atbilstoši drošības noteikumiem tie nevarēja notikt teātra mēģinājumu telpās – operā ir iesaistīts ļoti liels dalībnieku sastāvs. Jāatceras, ka martā Teatro Real tika spēlētas gan Zīgfrīda, gan Normas izrādes. Pītera Graimsa mēģinājumi tika pārtraukti līdz brīdim, kad uz skatuves bija pabeigta dekorāciju uzbūve. Tikai uz skatuves varēja nodrošināt mēģinājumu procesu tik kuplam mākslinieku skaitam, rūpējoties par viņu veselību.
Pītera Graimsa pirmizrāde tika pārcelta no 8. uz 19. aprīli. Līdz 10. maijam Britena opera Madridē skanēs deviņas reizes. Pārplānošanas dēļ no šīs sezonas Teatro Real afišas pazudusi mūsdienu britu komponista Džordža Bendžamina opera Mīlas un vardarbības stundas – Madridē to dzirdēs kaut kad vēlāk. Tāda ir jaunā realitāte vienā no lielākajiem, visvairāk noslogotajiem Eiropas teātriem.
Spānija ir teju vienīgā Eiropas Savienības valsts, kur koncertus un izrādes var apmeklēt nevis virtuāli, bet klātienē. Krīzes periodā Madrides Teatro Real ir principiāli svarīgi neatkāpties no sava darbības plāna, pat ja tas nepārtraukti prasa dažādas operatīvas izmaiņas un aktivitāšu reorganizāciju. Teātris demonstrē spēju elastīgi reaģēt un pielāgoties situācijai. Teatro Real skatītāju zāles ietilpība ir 1900 vietu, un katru Pītera Graimsa izrādi tagad var apmeklēt 1100 klausītāju. Gandrīz visas biļetes ir pārdotas.
Indivīds pret pūli
Pītera Graimsa jauniestudējums tapis kopražojumā ar Londonas Karalisko operu, Parīzes Nacionālo operu un Romas operu. Galvenās lomas Madridē atveido britu tenors Alans Kleitons (zvejnieks Pīters Graimss), zviedru soprāns Marija Bengtsone (skolotāja Elena Orforda) un britu baritons Kristofers Pervess (kapteinis Bolstrods). Pītera Graimsa radošā komanda – diriģents Aivors Boltons, režisore Debora Vornere un scenogrāfs Maikls Levins – 2017. gadā Madridē iestudēja Bendžamina Britena operu Billijs Bads (prestižas balvas ieguva gan pati izrāde, gan tās videoieraksts).
"Jebkurš laiks ir piemērots tam, lai iestudētu varenas traģēdijas. Ārkārtējais laiks, kurā dzīvojam, pieprasa vēl drosmīgāku rīcību," uzsver jauniestudējuma režisore Debora Vornere. "Par spīti tam, ka Pīters Graimss ir kļuvis par teātru pamatrepertuāra vienību daudzviet pasaulē, tas joprojām spēj satricināt kā satraucošs, neērts un izaicinošs darbs. Tas ir skaidrojams ar tā vadmotīvu – indivīds pret pūli. Pīters Graimss ir atkritējs, autsaiders, jo viņš rīkojas citādi nekā pārējie. Opera aizskar drūmas tēmas, kuras ir aktuālas visos laikos, – mentālā veselība, izstumšana un vardarbība. Katrs Pītera Graimsa iestudējums aplūko šīs tēmas sava laika kontekstā," apgalvo Debora Vornere. Pieredzes bagātā britu režisore kopš 80. gadu sākuma strādā drāmas un muzikālajā teātrī. Viņa ir guvusi ievērību ar pamatīgiem un dziļiem Britena operu, Šekspīra, Ibsena un Brehta lugu iestudējumiem Eiropā un ASV.
Solistu ansambļa vārdā titullomas atveidotājs Alans Kleitons pateicās Teatro Real par iespēju strādāt – daudziem dziedātājiem šis ir pirmais algotais darbs pēc gada pauzes, kad viņi, būdami brīvmākslinieki, nav saņēmuši nekādu pabalstu. Arī režisore Debora Vornere uzteic Teatro Real kaisli un uzticību gan mākslinieciskajiem ideāliem, gan iepriekš pieņemtajiem radošajiem plāniem: "Apbrīnojami, ka teātris ir atļāvies šāda mēroga jauniestudējumu pašreizējos apstākļos. Tas ir unikāls sasniegums. Man ir prieks par to, kas notiek Spānijā, – kultūras process turpinās un tiek atbalstīts. Tas, ko dara Madrides operteātris, ir drosmīgi."
Nabadzības briesmas
Pītera Graimsa libreta autors ir Montegjū Sleiters, kurš par pamatu izmantojis 1810. gadā izdoto Džordža Kreba poēmu Miestiņš. Operas darbība risinās ap 1830. gadu Anglijas austrumu piekrastes zvejnieku pilsētiņā: sabiedrība nepieņem Pīteru Graimsu, kurš ir pārāk atšķirīgs no pārējiem, un neiecietība noved pie traģēdijas.
Režisores Deboras Vorneres lasījums ir laikmetīgs. "Džordža Kreba poēmā ir skaidrs, ka atmosfēru miestiņā nosaka nabadzība. Esmu veidojusi daudz vēsturisku kostīmdrāmu, un es tās augstu vērtēju. Taču šāda pieeja sentimentalizē nabadzību. Mēs teātrī jau esam pietiekami izskaistinājuši XIX gadsimtu. Nabadzība tādā darbā kā Nožēlojamie/Les Misérables izskatās mīļi un burvīgi, un tā ir problēma. Vēlos, lai skatītāji patiesi sajustu trūkuma izraisītās briesmas, tāpēc mans pienākums ir palūkoties uz notikumiem zvejnieku ciemā un parādīt, kāpēc cilvēki uzvedas tik slikti. Viņus apspiež skarbā, nežēlīgā vide, un tā ietekmē viņu rīcību," savas idejas klāsta režisore.
Pītera Graimsa miestiņš tiek asociēts ne tikai ar Kreba poēmā aprakstīto, bet arī ar Anglijas piekrastes pilsētiņu Olboro, kurā dzīvojis Britens. "Dabas ainavas ziņā Olboro ir fundamentāla nozīme šajā darbā, taču pašlaik Olboro ir viena no visdārgākajām piekrastes pilsētām Lielbritānijā, tāpēc mūsu iestudējumā tā īsti neiederas. Anglijas dienvidaustrumu piekrastē, tuvu Olboro, ir vietas, kur cilvēki dzīvo trūcīgos, depresīvos apstākļos, – piemēram, Džeiviksendsa, Mārgeita un citas. Tur mēs smēlāmies iedvesmu izrādei, taču mūsu darbam ir poētisks rāmējums un skatījums uz realitāti nav tikai burtisks – tas sniedzas tam pāri. Pīterā Graimsā ir redzams sabiedrības mikrokosms, tajā ir jūtamas visas pretrunas, kas eksistē jebkurā kopienā," piebilst Debora Vornere.
Viņa precizē: vienīgais sižeta aspekts, kas neiekļaujas mūsdienīgā interpretācijā, ir mācekļu tradīcija. XVIII un XIX gadsimtā dažādu amatu pārstāvji varēja izvēlēties par mācekli nepilngadīgu bērnu, kurš nav sasniedzis 12 gadu vecumu. "Tā jau ir pagātne," atzīst režisore. "Taču viens no maniem atklājumiem ir attiecību trijstūris – Pīters Graimss, Elena Orforda un zēns, kurš ir Pītera māceklis. Viņi veido interesantu ģimenes modeli. Mūsdienās to var traktēt kā zēna adopciju. Pīters un Elena cenšas darīt viņam labu – pastāv iespēja, ka zēna dzīve uzlabosies, kad viņš ienāks Pītera Graimsa mājās un strādās kopā ar viņu."
Taupīgums un liesums
Ar Pīteru Graimsu Britens pieteica sevi operas žanrā. Pirmizrāde notika drīz pēc Otrā pasaules kara beigām – 1945. gada 7. jūnijā Londonas teātrī Sadler's Wells. "Šī ir pirmā lielā opera, kuru ir sacerējis angļu komponists un kura skan angļu valodā," skaidro jauniestudējuma diriģents, Teatro Real muzikālais vadītājs Aivors Boltons. Angļu operas vēsturi pieņemts dalīt divos posmos – pirms un pēc Pītera Graimsa, kas tiek uzskatīts par nozīmīgāko angļu operu kopš Henrija Pērsela XVII gadsimta beigu darbiem.
1964. gada beigās Pīters Graimss tika iestudēts Latvijas Nacionālajā operā, un neilgi pirms 8. decembrī notikušās pirmizrādes Rīgā viesojās pats Bendžamins Britens, kurš tika iepazīstināts ar uzveduma radošo komandu, scenogrāfijas un kostīmu skicēm. Tas bija pirmais Pītera Graimsa iestudējums Padomju Savienībā.
"Pīterā Graimsā ir viss, kas ir nepieciešams lielajai operai, – brutāls, traģisks stāsts, titulloma, kas ir kļuvusi nozīmīga daudzu dziedātāju karjerā, un virkne mazāku partiju," saka Aivors Boltons. "Līdzās galvenajam varonim operā ir divi būtiski tēli: skolotājas Elenas Orfordas loma, kas komponēta soprānam, pieprasa delikātumu un intensitāti, savukārt kapteiņa Bolstroda partija ir sacerēta baritonam, un tas ir tipiski Britena daiļradei – viņa operās ir spēcīgas baritona lomas. Bolstrods kļūst par sava veida notikumu komentētāju. Ir jāizceļ arī kora nozīme Pīterā Graimsā – kora dziedājums ir daudzveidīgs un virtuozs visā operas garumā, tas ir unikāli tā laika angļu mūzikā," piebilst diriģents. Koris iemieso ciemata kopienu.
Maestro Aivors Boltons pievērš uzmanību arī orķestra partitūrai. Opera ir slavena ar t. s. Jūras interlūdijām. "Šajā Britena darbā ir sešas interlūdijas, četras no tām nereti skan simfoniskās mūzikas koncertos. Dažreiz orķestris komentē notikumus, citreiz veido noskaņojumu. Trīs interlūdijas atspoguļo titulvaroņa personību, pēdējā no tām simbolizē viņa mentālo sabrukumu," atgādina Aivors Boltons.
"Katrā Britena operā ir sava atmosfēra un krāsas. Pītera Graimsa skaņu pasaule ir ļoti atšķirīga, teiksim, no Billija Bada, kas mūzikas valodas ziņā ir nedaudz sarežģītāks. Pītera Graimsa skanējumam ir raksturīgs īpatnējs taupīgums un liesums. Britens ir nepārspējams orķestrācijas meistars, kurš ir pētījis katra instrumenta iespējas, pārbaudījis šo iespēju robežas un paplašinājis tās. Ikviens arfas spēlētājs jums pateiks, cik meistarīgi ir komponētas un pierakstītas arfas partijas Britena mūzikā. Viņš ir izmantojis katru iespēju, ko orķestris var piedāvāt. Šajā jomā Britena spožākais pēcnācējs britu mūzikā ir mūsu laikabiedrs komponists Džordžs Bendžamins, kurš demonstrē tikpat izcilu spēju pārvaldīt un just orķestri. Man ir ļoti žēl, ka šajā sezonā Madridē nevaram parādīt Džordža Bendžamina operu Mīlas un vardarbības stundas, kā tas bija paredzēts," norāda diriģents.
Pirmā balss
Pītera Graimsa lomu Bendžamins Britens komponējis daudzu savu darbu pirmatskaņotājam un dzīvesbiedram tenoram Pīteram Pīrsam. Mūzikas pazinējiem šī partija joprojām saistās ar Pītera Pīrsa balsi. Pirmizrādē Madridē Pītera Graimsa tēlā debitēs tenors Alans Kleitons. "Man ir paveicies, ka esmu divas paaudzes jaunāks par Pīteru Pīrsu un man nav jāsaskaras ar tādām grūtībām, kādas ir bijušas lieliskajiem britu tenoriem Filipam Lengridžam un Entonijam Rolfam-Džonsonam, kuri gājuši Pītera Pīrsa pēdās. Pītera Graimsa lomā sevi ir pierādījuši arī varoņtenori Džons Vikerss, Bens Hepners un Stjuarts Skeltons. Tas apliecina, cik visaptverošs ir bijis Pītera Pīrsa talants. Kad notika operas pirmizrāde, viņam bija 35 gadi. Pīters Pīrss nebija varoņtenors, viņš bija dziedātājs ar diezgan gaišu balsi. Klausoties viņu, šķiet, ka dziedāt Pīteru Graimsu ir viegli. Ticiet man, tā nav!" viedokli par šo partiju pauž Alans Kleitons.
Kas, viņaprāt, ir Pīters Graimss? "Savs Pīters Graimss ir sastopams katrā birojā, katrā kolektīvā, katrā mēģinājumu telpā. Viņš ir cilvēks, kurš ir pats par sevi. Cilvēks, kurš ir nedaudz dīvains un neiekļaujas sabiedrībā. Viņš atšķiras no pārējiem, un vairākums viņu nosoda – bieži vien netaisnīgi. Daži viņu sauc par bērnu slepkavu un ļaundari, bet Pīters Graimss nav ļauns. Jā, mirst divi zēni, kuri ir Pītera mācekļi un par kuriem viņam būtu bijis jārūpējas. Tas notiek viņa nolaidības un nevērības dēļ, Pīters pret zēniem izturas kā pret pieaugušajiem, bet viņi tādi vēl nav. Viņš ir jūtīgs cilvēks ar saviem ieskatiem un savu izpratni, kurš dzīvo ciemā, kur pārējiem šādas izpratnes nav. Viņa galvenais pārkāpums ir tas, ka viņš paliek šajā vietā, kas viņam būtu jāatstāj. Pīters Graimss ir viens no mums, bet pret viņu izturas nežēlīgi."
Pīters Graimss
Diriģents Aivors Boltons, režisore Debora Vornere
Madrides Karaliskajā operā Teatro Real līdz 10. maijam
www.teatroreal.es