Grupa Placebo Latvijā ir bijusi jau vairākas reizes, bet vēl aizvien kāds šos māksliniekus šeit gaida. Gandrīz katram grupas cienītājam ir skaidrs, ka savu ceļu uz ilgo uzticību viņi ir nobruģējuši ar pirmajiem trim albumiem, pēc tam ar katru nākamo sagādājuši arvien lielāku vilšanos, bet nekas nav mūžīgs – mēs visi pieaugam un pēc tam novecojam, reiz arī mirsim, un izņēmums nav pat mūziķi, kuru koncertus esam gatavi apmeklēt, nostalģijas vadīti. Vismaz pateicībā par to, ka viņi vēl ir dzīvi un pie gana labas veselības, lai mums spēlētu. Braiens Molko (49) un Stefans Olsdāls (48) joprojām ir Placebo, un sava astotā studijas albuma Never Let Me Go/Nekad neļauj man aiziet (un neļausim arī – pat neceriet!) turnejā nākamajā trešdienā, 22. jūnijā, viņi uzstāsies Siguldas pilsdrupu estrādē.
Pirmie koncerti, kā varam redzēt setlist.fm, bija tik ļoti balstīti jaunajā materiālā, ka no episkajiem pirmajiem trim albumiem nebija nevienas dziesmas, mūziķiem it kā apzināti sadistiski kaitinot savus ilggadējos fanus (Braienam Molko tas patīk), toties maija un jūnija Placebo koncertu dziesmu sarakstā jau šis tas sāk parādīties – Bionic, Slave to the Wage, Special K... Bija laiks, kad Placebo ienīda savu vizītkarti Nancy Boy un to principā nespēlēja, pēc tam, visiem sagādājot priecīgu pārsteigumu, ar to pat iesāka koncertus. Un, kas zina, varbūt Siguldā atkal uzspēlēs arī Pure Morning un Every You Every Me? Vairāk nekā divdesmit gadu Placebo repertuārā neiztrūkstoša ir Keitas Bušas 1985. gada dziesmas Running Up That Hill lieliskā kaverversija, kas pašlaik, pateicoties tās izmantošanai seriālā Stranger Things, oriģinālizpildījumā kļuvusi tik populāra kā nekad.
90. gadu esence
Gadu desmitiem nomainoties, arvien vairāk nostiprinās mana spītīgā pārliecība, ka 1994. gadā izveidotā apvienība Placebo ir viena no nozīmīgākajām pagājušā gadsimta 90. gadu rokgrupām. Tam nav nekāda sakara ar pārpildīto uzstāšanās vietu lielumu un pārdoto albumu miljoniem, ko parasti min kā galvenos panākumus jaunu ierakstu un koncertu reklāmā, bet pienesumu pasaules rokmūzikas vēsturē, kas nezaudē aktualitāti arī pēc gadu desmitiem. Tāpat fakts, ka mūzikas cienītāju vidū, iespējams, ir vairāk Placebo nīdēju (Braiena Molko specifisko nazālo balsi var tikai mīlēt vai ienīst) nekā fanu, ir vērā ņemams panākums, lai cik tas izklausītos absurdi.
Pasaules daļā, kurā noteikumus diktē Lielbritānijā tapusī mūzika, 90. gados bija tāds elektroniskās mūzikas uzplaukums ar The Prodigy, The Chemical Brothers, Apollo 440, ka likās – vēl pēc desmit gadiem par ģitārām visi būs aizmirsuši, un pat daļa metālistu, lai sekotu modei, nogrieza garos matus un mūzikā sāka izmantot arvien vairāk elektronikas. Modīgs bija arī britpopa vilnis ar Oasis, Blur un Pulp, un tolaik jaunā grupa Placebo neiederējās nevienā no iepriekšminētajiem strāvojumiem ne ar savu skanējumu (mūziķi tik nežēlīgi dragāja ģitāras, ka tās izskaņojās un bija jāmaina pēc katras dziesmas), ne grupas līdera Braiena Molko androgīno tēlu (tolaik tas vēl bija kaut kas neparasts), toties šos māksliniekus tīri intuitīvi kā savējos sajuta un iemīlēja cilvēki, kuri joprojām uzskatīja, ka labākais, kas popmūzikā noticis, ir Depeche Mode un The Cure, – šo visu mūziķu daiļradē patiešām ir kaut kas radniecīgs. Mazliet vairāk ar mūziku apsēstajiem arī Braiena Molko elki Pixies un Sonic Youth bija zināmas vērtības, bet salīdzinoši īsu laiku kā svaiga ūdens avots tuksnesī pastāvējusī Nirvana jau bija vēsture. Un tad uzradās Placebo, kas atnāca un savaldzināja pat Deividu Boviju.
Absolūti personiski
Rakstot par kādu no savām mīļākajām grupām, rokas uz klaviatūras sastingst, smadzenes pārstāj dot signālus pirkstiem, jo aprobežošanās ar sausu, no galvas zināmu faktu uzskaitījumu nešķiet pareiza. Atmiņā uzpeld tās pašas sajūtas, kādas bija, pirmo reizi klausoties Placebo ierakstu, kas neizskaidrojamā kārtā šķita tik oriģināls, ka neatgādināja neko no iepriekš dzirdētā. Tas pat nebija tekstos, bet mūzikas valodā paustais – Braiena Molko dziedāšanas maniere un tembrs, kas izklausījās pēc nešpetna tīņa (grupai ir dziesma Teenage Angst), netīri, agresīvi vecu ģitāru rifi un bungu skanējums, kas lauztin lauzās manī iekšā, līdz padevos un sajutu, ka šī mūzika stāsta par mani pašu. Tā varētu kļūt par autobiogrāfiskas filmas skaņu celiņu, ja tolaik tāda tiktu uzņemta. Trakulīgas uzdzīves naktis, policijas sirēnas un skarbie paģiru rīti, cilvēku satuvināšanās svētlaime, par ko nekas labāks nevar būt, un attālināšanās sāpes, kad burtiski kliegt gribas.
Nedaudz vēlāk Placebo koncertā Roskildes festivālā nespēju noticēt, ka uz skatuves spēlē tikai trīs cilvēki. Toreiz viņi patiešām vēl bija tikai trīs un tikai vēlāk apauga ar turneju mūziķiem, lai pašiem vieglāk. Tas muzikālais blieziens bija tik pamatīgs, ka sajutu to kā zibens spērienu no skaidrām debesīm. Vēlāk jau tās bija klātienes tikšanās ne vien koncertos Stokholmā un Varšavā, kad fotožurnālistiem atvēlēto pirmo triju dziesmu laikā redzēju, kā Braiens Molko manu acu priekšā pāris minūšu laikā no mežonīgās spēlēšanas ir nosvīdis pilnīgi slapjš kā pēc cīņas boksa ringā (kaut tas bija tikai sākums un vēl pusotra stunda priekšā), bet arī intervijās, kad sajutu viņu kā dvēseles radinieku, ar kuru var saprasties no acu skatiena vien.
Tāpat ne mazāk svarīga par fizisku tuvumu bija jaunu albumu gaidīšana un kopīga klausīšanās ar domubiedriem, jo tā mūzika bija tik personiska, sajūtama ar visu ķermeni. Kaut ko tādu gadās pieredzēt tikai dažas reizes dzīvē ļoti īpašos gadījumos, un tāpēc notiek senu grupu koncerti, lai to visu atcerētos un nosvinētu vēlreiz. Pat ja dziesmas ir citas, cilvēki ir tie paši, tikai vecāki. Gan uz skatuves, gan tās priekšā, līdzās sazin kāpēc tur nokļuvušiem dīvainiem jauniešiem purinot sirmot sākušās galvas un sajūtot citam cita sviedru aromātu.
Apsveicu mūsu grupu Purple Negative un igauņu apvienību Sibyl Vane, kuras Placebo mūziķi ir izraudzījušies par sava Siguldas koncerta iesildītājiem. Lieliska izvēle! Mums ar Braienu Molko ir līdzīga gaume pašās svarīgākajās lietās, un šī ir tikai viena no tām.
Placebo
Siguldas pilsdrupu estrādē 22.VI plkst. 20
Biļetes pārdotas