Heine-Vāgnere bijusi operu un koncertdziedātāja, dramatiskais soprāns. Jau no bērnības viņa bijusi saistīta ar mūziku. Māte - Erna Heine dziedājusi Teodora Reitera korī, bet mātes brālis - Alberts Verners bija viens no vadošajiem Nacionālās operas baritoniem 30.gados.
Dziedāšanu mācījusies pie Hertas Lūses un Marijas Bolotovas. Bijusi LPSR Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra soliste, kur nodziedājusi 39 lomas, to skaitā - Santuca, Dezdemona, Tatjana, Baņuta, Ortrūde, Salome, Elizabete, Brinhilde, Violeta, Eiridike, Turandota, lēdija Makbeta u.c.
Heine-Vāgnere negaidīti pārtrauca savas operdziedātājas gaitas 1975.gada novembrī pēc spoži iestudētas Turandotas lomas. Operas namā, ko māksliniece dēvē par savām otrajām mājām, aizvadīti 25 gadi. Žermena Heine - Vāgnere iestudējusi 39 operlomas, par tām atgādina 39 sudraba aproces, ko māksliniecei pēc katras pirmizrādes dāvinājis viņas dzīvesbiedrs arhitekts Nikolajs Vīgners. Šīs sudraba aproces ir mākslinieces talismans, arī šodien tās rotāja viņas roku.
Savas karjeras laikā Heine-Vāgnere bijusi 5.Vispasaules jauniešu un studentu festivāla laureāte un pastāvīga Ļeņingradas Kirova teātra viessoliste. PSRS Tautas skatuves māksliniece. Māksliniece apbalvota ar trešās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni, ir arī Aldara balvas laureāte.
Par godu dziedātājas 80 gadu jubilejai, 2003.gadā tika laists klajā viņas dubultdisks, kuros iekļauti ārijas un dueti no Verdi operām, skati no Štrausa operas Salome, Vāgnera operas Klīstošais holandietis, Džakomo Pučini operas Toska, kā arī latviešu kamermūzika.