Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +14 °C
Apmācies
Piektdiena, 1. novembris
Ikars

Mirdz Eifeļtornis, skan Bēthovens. Kā Parīze uzņēma Andra Nelsona diriģēto Ludviga van Bēthovena simfoniju ciklu

Februāra nogalē četros koncertos Elizejas lauku teātrī Parīzē diriģents Andris Nelsons un Vīnes filharmonijas orķestris sveica Ludvigu van Bēthovenu viņa 250 gadu jubilejā, atskaņojot deviņu simfoniju ciklu

Visas biļetes uz Andra Nelsona diriģēto Bēthovena sēriju Parīzē, kas bija pieteikta skaļi – "Vīnes filharmoniķu un Andra Nelsona Bēthovena meistarklase" –, bija pārdotas, un katru vakaru pie ieejas Elizejas lauku teātrī bija vērojams liels mūzikas fanu pūlis. Gaidot rindā, varēja skatīties, kā tumsā mirdz Eifeļtornis, – par spīti nosaukumam, leģendārais teātris atrodas nevis Elizejas laukos, bet Monteņa avēnijā, kurā koncentrēti dārgākie modes veikali un luksusa viesnīcas.

Tikai viens vārds

Andris Nelsons bija izvēlējies atskaņot deviņas Bēthovena simfonijas hronoloģiskā secībā (dažiem viņa paaudzes diriģentiem, piemēram, Teodoram Kurendzim un Janikam Nezē-Segēnam, šo secību patīk konceptuāli izjaukt). Parīzes publika uzņēma koncertus silti – pēc Devītās simfonijas izskaņas daži klausītāji pat aplaudēja, stāvot kājās.

Vīnes filharmonijas orķestris koncertus Francijas galvaspilsētā jau vēsturiski sniedz Elizejas lauku teātrī, nevis, piemēram, jaunajā Parīzes filharmonijā. Akustika Elizejas lauku teātrī – šeit skan opera, simfoniskā un kamermūzika – ir diezgan sausa. "Tas sagādā zināmas grūtības orķestrim, kurš ir pieradis uzstāties savā lieliskajā mājvietā – Vīnes Mūzikas biedrības namā –, kur akustiskie apstākļi ir ļoti labvēlīgi. Mūziķiem tur nav jāspēlē pārāk spēcīgi un skaļi, savukārt Elizejas lauku teātrī brīžiem nākas forsēt skanējumu. Šeit nav labākie apstākļi, lai izbaudītu īsto Vīnes skanējumu," sarunā ar KDi Parīzē uzsver ietekmīgais franču kritiķis Kristiāns Merlāns. 

Par spīti akustiskajām īpašībām, Andrim Nelsonam patīk Elizejas lauku teātra atmosfēra. "Šeit nāk ļoti zinoša publika, turklāt šai zālei ir būtiska loma XX gadsimta mūzikas vēsturē. Te notika Igora Stravinska Svētpavasara pirmizrāde, kas tolaik izraisīja milzīgu skandālu. Šeit pirmatskaņoti arī citi meistardarbi. Tas viss rada teātra neatkārtojamo auru," saka diriģents. 

Es noklausījos divus pēdējos Vīnes filharmoniķu Bēthovena cikla koncertus: Sestā jeb Pastorālā simfonija bija ainaviska un garu stiprinoša, Septītā – enerģiska un atsperīga, Astotā – skaista un ironiski nostalģiska, Devītā – filosofiski varena un tajā pašā laikā labi saprotama, humāni aptverama – Andra Nelsona interpretācijā tas nebija monumentāls darbs, kurš netiek galā ar savu diženumu. Devītās simfonijas atskaņojumā piedalījās soprāns Anete Daša, alts Gerhilde Rombergere, tenors Klauss Florians Fogts, bass Ginters Groisbeks un Francijas Radio koris. 

Andris Nelsons šai mūzikai neuzspiež savu koncepciju, pie pults viņš nav didaktisks. Tas, ko viņš dara, – ļauj mūzikai runāt pašai par sevi, ļauj cilvēkiem saklausīt Bēthovenu, un viņi to novērtē. "Mans darbs beidzas tur, kur sākas Bēthovens," jau agrāk par Bēthovena simfoniju interpretāciju teicis Andris Nelsons. (Maza liriska atkāpe – Bostonas koncertzālē, kurā uzstājas Andra Nelsona vadītais Bostonas simfoniskais orķestris, virs skatuves proscēnija ir uzrakstīts tikai viena dižgara vārds – Bēthovens – kā visas muzikālās kultūras iemiesojums.)  

Elitārā kompānija

Vīnes filharmonijas orķestra 178 gadus ilgajā vēsturē Bēthovena mūzika vienmēr ir spēlējusi lielu lomu. Andris Nelsons ir divpadsmitais diriģents kolektīva vēsturē, kurš diriģē pilnu Bēthovena ciklu. Viņa priekšgājēji ir Fēlikss Oto Desofs, Hanss Rihters, Klemenss Krauss, Hanss Knapertsbušs, Leonards Bernsteins, Fēlikss Veingartners, Vilhelms Furtvenglers, Karls Šūrihts, Klaudio Abado, Saimons Retls un Kristiāns Tīlemanis.

Pēc Parīzes deviņu simfoniju cikls Andra Nelsona vadībā skanēs Hamburgas Elbas filharmonijā (3.–7. martā), Minhenes filharmonijā Gasteig (9.–12. martā) un divreiz orķestra mājvietā Vīnes Mūzikas biedrības Lielajā zālē (23. maijā–7. jūnijā).

KDi jau rakstīja, ka 2019. gada rudenī kompānija Deutsche Grammophon laidusi klajā Andra Nelsona un Vīnes filharmoniķu ierakstīto Bēthovena simfoniju ciklu. Šos diskus Parīzes publika aktīvi iegādājās Elizejas lauku teātra foajē, jo pēc koncertiem Andris Nelsons klausītājiem turpat sniedza autogrāfus. Jāpiebilst, ka iepriekš visas Bēthovena simfonijas prominentais orķestris ir iemūžinājis kopā ar Karlu Bēmu, Hansu Šmitu-Iserštetu, Leonardu Bernsteinu, Klaudio Abado, Saimonu Retlu un Kristiānu Tīlemani.

Andra Nelsona attiecības ar Vīnes filharmoniķiem ir nostiprinājis šā gada 1. janvārī notikušais Jaungada koncerts Vīnes Mūzikas biedrības Lielajā zālē. Tas vēlreiz apliecina, ka diriģenta vārds jau ir ierakstīts orķestra vēsturē, turklāt šīs vēstures elitārajā sadaļā.  

Informācija: www.wienerphilharmoniker.at

Kritiķis Kristiāns Merlāns: "Andrim Nelsonam ir pozitīvs raksturs, un to var just viņa diriģēšanas stilā"

Iespaidos par Andra Nelsona diriģētajiem Vīnes filharmoniķu koncertiem Parīzē sarunā ar KDi atklāti un bez pārspīlētas pietātes dalās Kristiāns Merlāns – viens no autoritatīvākajiem un pieredzes bagātākajiem muzikologiem, simfoniskās mūzikas ekspertiem un klasiskās mūzikas kritiķiem Francijā. Kristiāns Merlāns strādā laikrakstā Le Figaro un piedalās radioraidījumos. 

Ar ko jūs pārsteidza četri Andra Nelsona diriģētie Bēthovena cikla koncerti Parīzē?

Es neteiktu, ka Andra Nelsona piedāvātā Bēthovena simfoniju interpretācija pati par sevi ir pārsteidzoša un ka tas ir kaut kas iepriekš nedzirdēts, ka tas ir pilnīgi jauns skatījums uz Bēthovenu. Es pirmām kārtām pievēršu uzmanību diriģenta mijiedarbībai ar orķestri. Man tas šķiet interesanti, jo mēs vairs neesam pieraduši dzirdēt orķestri, kurš ne vienmēr ir ļoti precīzs ritmā un tempā, kopējā skanējuma vienotībā, taču man tas atgādina vecākas interpretācijas, kurās var just, ka diriģents un orķestris koncertā cenšas kaut ko izmēģināt, cenšas "dziedāt kopā". Tas nozīmē, ka maestro un mūziķi izpildījumā atļaujas riskēt – klausītāju klātbūtnē viņi dara kaut ko tādu, kas nav bijis sagatavots un rūpīgi izskaitļots mēģinājumos, tas ir kaut kas tāds, ko viņi iepriekš nav paredzējuši darīt. Tā nav gluži improvizācija, bet tam piemīt tāds raksturs.          

Klausoties Vīnes filharmoniķus, var just, ka šie mūziķi ir pieraduši spēlēt operā (par Vīnes filharmonijas orķestra dalībniekiem var kļūt tikai tie mūziķi, kuri noteiktu laiku ir spēlējuši Vīnes Valsts operas orķestrī – J. J.), kur viņiem nav daudz laika mēģinājumiem. Tādējādi viņi ir elastīgi mākslinieki un ne vienmēr tik precīzi, cik viņiem vajadzētu būt. Savā ziņā mani tas fascinē, jo pašlaik mēs bieži dzirdam, piemēram, amerikāņu orķestru robotisko precizitāti.

Vīnes filharmoniķu skanējums ir dziedošs un dejojošs, tas var būt arī pamatīgi raupjš, spēcīgs un brīžiem smagnējs, taču Andrim Nelsonam tas patīk, un viņš, diriģējot šo orķestri, atgādina mums, ka Bēthovens arī bija kā tāds pamatīgs zemnieks ar spēcīgu saikni ar zemi. Tāpēc mūziķu sniegumā ir interesanti ieklausīties.        

Protams, nav korekti salīdzināt dažādus diriģentus, taču kuru maestro interpretācijai varētu būt līdzīga Andra Nelsona pieeja Bēthovena simfonijām?

Grūti teikt. Veids, kā viņš komunicē ar orķestri, ir ļoti personisks, un koncertā viņš daudz un intensīvi komunicē ar mūziķiem. Andris Nelsons ir viens no tiem diriģentiem, kurš uzticas orķestrim un necenšas vienmēr kontrolēt pilnīgi visu, – viņš ļauj mūziķiem spēlēt un elpot. Brīžiem tas var būt riskanti, taču man tas viņa pieejā patīk. 

Ar kuru diriģentu varētu salīdzināt Andri Nelsonu? Dažreiz viņa žestos var redzēt, ka Andris augstu vērtē Karlosu Kleiberu, taču viņš nav tik elegants kā Kleibers. Andris Nelsons, stāvot orķestra priekšā, spēcīgi apliecina savu fizisko klātbūtni. Nevar aizmirst, ka viņš bija tuvs Marisam Jansonam, un šī tuvība izpaužas arī muzikāli – Mariss Jansons arī uzticējās orķestrim, ļaujot tam dziedāt un brīvi elpot. Taču Jansons bija daudz precīzāks, viņš bija izteiktāks perfekcionists. Andris tāds nav.  

Tā nav problēma, ja dažreiz var saklausīt kādu kļūdu orķestra sniegumā – un kļūdas tiek pieļautas, tās bija arī šajos koncertos, kurus mēs ar jums apspriežam. Tagad kāda neprecizitāte vai aptuvenība izpildījumā var pārsteigt klausītājus – mēs pie tām vairs neesam pieraduši. Es pamanīju, ka tas šokē dažus manus kolēģus kritiķus, kuri Parīzē klausījās Andra Nelsona diriģēto Bēthovena ciklu. Viņi tajā saskatīja paviršību un slinkumu, taču es tam nepiekrītu – Vīnes filharmoniķiem piemīt liela enerģija, un tā atstāj iespaidu.  

Konkrētāk atbildot uz jūsu jautājumu, jāatzīst, ka Andri Nelsonu ir sarežģīti klasificēt. Pieļauju, ka viņš arī nevēlas tikt klasificēts. Man šķiet, ka viņam nav savas izteikti spēcīgas, personiskas interpretācijas koncepcijas: katrā situācijā viņš spēj adaptēties apstākļiem – dažreiz viņš diriģē ļoti ātri, citreiz ļoti lēni. Viņš var būt ļoti vecmodīgs un romantisks, viņš var izvilināt no orķestra varenu skanējumu, kādu tikko dzirdējām Astotajā simfonijā. Savukārt dienu agrāk piedzīvojām caurspīdīgu, dziedošu, skaidru un tīru Sestās jeb Pastorālās simfonijas interpretāciju.      

Par Andri Nelsonu mēdz teikt, ka viņš neuzspiež mūzikai savu koncepciju un idejas, ka viņa interpretācijas ir savā ziņā neitrālas. Vai jūs tam piekrītat?

Jā, to es arī domāju, kad teicu, ka viņam patīk uzticēties orķestrim un ļaut mūziķiem spēlēt. Andris viņiem it kā saka – lūdzu, izbaudiet šo mirkli un spēlējiet, jūs taču labi pārzināt šo mūziku. Man tas nesagādā grūtības, jo – atkārtošos – man patīk vērot un analizēt diriģenta attiecības ar orķestri. Andris labi saprot Vīnes filharmoniķus, viņš zina, ka tas ir ļoti neatkarīgs orķestris, kurš nevēlas kļūt par diriģenta koncepcijas gūstekni, ja tikai mūziķi nav absolūti pārliecināti par šīs koncepcijas pamatojumu. Andris Nelsons zina, ko gaidīt no šiem mūziķiem, kad viņš ļauj viņiem spēlēt un būt atraisītiem. Dažreiz viņi gan mēdz kļūt pārāk atraisīti. 

Kurš no četriem Parīzē izskanējušajiem Bēthovena cikla koncertiem jums patika vislabāk?

Mani ne pārāk aizrāva Piektā simfonija, jo bija jūtams enerģijas trūkums – visi izklausījās noguruši. Taču mani saviļņoja Pastorālā simfonija – ar to maigumu un gaišumu, kas bija dzirdams. Tā izskanēja gandrīz kā lūgšana – nevis reliģiskā nozīmē, bet kā aizkustinoša un patiesa iekšējās pasaules atklāsme.  

Ja ir jāizceļ koncerts, es nosaukšu pašu pirmo, kurā skanēja Pirmā, Otrā un Trešā simfonija. Tajā vakarā enerģija bija visaugstākajā līmenī – mūziķi gribēja izmēģināt kaut ko jaunu interpretācijā un pārsteigt cits citu. Orķestris gribēja pārsteigt diriģentu, un otrādi. Tas bija interesanti un iespaidīgi. Mani šis koncerts aizrāva. 

Vai Parīzes publika pazīst Andri Nelsonu un interesējas par viņa priekšnesumiem? Vai viņš šeit tiek atzīts par svarīgu personību mūzikas pasaulē?    

Jā. Protams, kad ar vieskoncertiem ierodas Vīnes filharmoniķi un programmā ir pilns Bēthovena simfoniju cikls, visas biļetes būs pārdotas, pat ja diriģents klausītājiem nav pazīstams. Mēs Parīzē pazīstam Andri Nelsonu jau pietiekami ilgi. Atceros viņa pirmo koncertu Parīzē – toreiz kopā ar Francijas Nacionālo orķestri viņš atskaņoja Riharda Štrausa Varoņa dzīvi, kas ir viens no Andra Nelsona iecienītākajiem darbiem. Viņš ir izcils Štrausa mūzikas diriģents. Kopš tā koncerta viņš mani ir apbūris. 

Andris Nelsons šeit ir atgriezies regulāri, taču diemžēl reti sadarbojies ar Francijas orķestriem, jo diezgan agri viņam ir izveidojušās attiecības ar lieliem, slaveniem ārzemju orķestriem. Ar tiem viņš šeit sniedz vieskoncertus, un publika viņu mīl. Andrim ir pozitīvs raksturs, un to var just viņa diriģēšanas stilā, ko var raksturot kā ļoti brīvu un optimistisku, kaut gan viņš dažreiz diriģē arī traģiskus skaņdarbus. Taču viņš vienmēr izstaro gaismu un prot nodibināt kontaktu ar orķestri un klausītājiem.

Top komentāri

Marīte
M
Lai slava mūsu dižgaram! Maz mums vairs elitāru mākslinieku, bet Nelsons - tas dižākais, un pateicoties viņam ir prieks, ka esmu latviete, un Latvijai piederīga.
Itamars Toledano
to Marīte. Nepriecājies par agru! Kad kārtējo dzērumu izgulēs sieviete-cūka, tā Andri nories un noķengās uz nebēdu. Šai maukai nekā svēta nav, un, jo ģeniālāks ir cilvēks, jo viņas skaudība un naids bezmaz līdz pašai ellei garāki!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Par plauktu balvām

Starptautiskajā kino vidē jūtama strauji tuvojošos gada beigu noskaņa. Tie, kuriem ir tas gods būt kādu starptautisku tīklojumu vai akadēmiju biedru rindās, jau sākuši piedalīties gada sasniegumu iz...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja