Es esmu redzējis savas paaudzes
spožākos prātus
Vientuļi mirdzam datora ekrānā piecos no
rīta
Dzērumā rakstot atvadu vēstules simt
četrdesmit simbolu garumā
No rīta paģirās dzēšot ārā savus
aristokrātiskos profilus
Un aizslaukot vējā visus ģeniālo dzejoļu
failus…
Savas teksta rindas par ļaunām priekšnojautām šķietamā mierā kā pirms mešanās no kāda daudzstāvu nama jumta deklamē Henriks Eliass Zēgners, šo noskaņu pastiprina Andra Indāna pievienotie elektroniskie sirdspukstu ritmi un nepabeigtu, pamestu celtniecības objektu sašūpošanās spocīgie trokšņi, kas varētu rasties no tik tikko pamanāmām zemes vibrācijām.
Protams, Latvijā nekādu zemestrīču pagaidām nav, bet globalizācijas apstākļos tās atgādinošie trokšņi caur Japānā vai jebkur citur ražotām skaņas ģenerējošām ierīcēm vai vienkārši ar datoriem var atnākt arī uz šejieni. Mēs esam reizē šeit un visur citur, mēs reizē dzīvojam tagadnē un pagātnē, reizē esam vislabākie un visnevajadzīgākie, jo "mēs neesam praktiski pielietojami". Taču arī jebkādas ļaunas priekšnojautas var ar vienu klikšķi izdzēst, tāpat kā iepriekš citētajā tekstā savas paaudzes spožākie prāti aizslauka vējā visus ģeniālo dzejoļu failus. Katra nākamā rinda vai pat vārds noliedz iepriekšējo, tāpat kā jebkas mūsdienu pasaulē, kur iespēja ar vienu klikšķi mainīt it kā būtiskas lietas pielīp, un mēs pie tās esam tik ļoti pieraduši, ka vēlamies mirklī mainīt visu, kas notiek arī ārpus datora. Ja tas neizdodas, mierinām sevi, ka neveiksmes iemesls ir tikpat pārejošs kā datora uzkāršanās un pilnīgi pietiks ar restartēšanu, lai viss sanāktu, pa šo laiku bezrūpīgi baudot melodiskus antīku, ja ne 70. gadu Kraftwerk, tad vismaz N.S.R.D. laiku sintezatoru tembrus, jo mums patīk visādas vecas lietas, bet tajā pašā laikā par vēsturi neinteresējamies.
Tas 1995. gads
Henriks Eliass Zēgners garo dzejoli Mēs esam izlepusi paaudze uzrakstīja Satori dzejnieku un rakstnieku radošajā nometnē Ruckas muižā Cēsīs, kur stāvu augstāk tobrīd jaunu mūziku sacerēja Andris Indāns, pazīstams arī kā Andžons. Tā bija tikai sakritība, jo abi viens par otru zināja, bet iepriekš nebija pazīstami. Henriks gan ierakstos, gan koncertos bija dzirdējis Andra mūziku (Gas Of Latvia), ap 2008. gadu esot daudz klausījies Andra un Edgara Šubrovska (vēlāk Hospitāļu iela un Manta) Torņa laikmeta kopīgās grupas Kartāga albumu Zēns ar akmeni, kas nu jau kļuvis par klasiku un ierakstīts 1995. gadā – tieši šajā gadā piedzima arī Henriks. Paralēli dzejoļu rakstīšanai kopš agra tīņa vecuma darbojies kā mūzikas žurnālists un dīdžejs, ar tolaik garajiem matiem izskatījies vecāks par saviem vienaudžiem un pircis alkoholu arī citiem.
Henriks spēlējis ģitāru grupā Them Lemons, uz kuras koncertu Andris savulaik esot aizgājis, bet neesot to tā arī sagaidījis, jo kļuvis garlaicīgi – tur bijuši sanākuši tikai viņam nepazīstami jauni cilvēki. Tomēr Andris atzīst, ka par sevi vecākas paaudzes cilvēku vai vienaudžu vidū esot gaužām maz cilvēku, ar kuriem kopīgi kaut ko darīt mūzikā, tāpēc priecājas par sadarbību ar Henriku, tāpat kopīgā koncertbraucienā uz festivālu Insomnia Norvēģijā iepazinies un uzreiz atradis kopīgu valodu vēl ar kādu jaunākas paaudzes mūziķi no Dirty Deal Audio bītmeikeru komūnas, viņš darbojas ar pseidonīmu Oriole un uzstāsies pirms viņiem albuma Mēs esam izlepusi paaudze prezentācijas koncertā Kaņepes Kultūras centrā 12. februārī.
Saukļu kolāža
Mēs esam izlepusi paaudze sākotnēji bija domāts kā "tāds drusku nenopietns mūsu paaudzes portrets". "Kad es to dzejoli uzrakstīju, man likās, ka tas ir tāds izsmējīgs, bet albums ir diezgan minorīgs…" stāsta Henriks. Andris papildina, ka tas pat ir drūms. Abu sadarbība nesākās toreiz Ruckas muižā, bet vēlāk, kad viņi saņēma mākslinieces Ievas Balodes un dzejnieces Jeļenas Glazovas piedāvājumu kopā sagatavot materiālu Baltajai naktij Stūra mājā. "Kaut kā pirmajā mēģinājumā mums ļoti veiksmīgi, operatīvi un pateicoties kaut kādam pareizam zvaigžņu stāvoklim izdevās tikt pie diezgan skaidra materiāla, kurā ir tieši tas Satori nometnē uzrakstītais dzejolis. Tas var izklausīties bezmaz vai kā tāds sociāli kritisks teksts. Tās pretrunas, kas tur rodas, katrai nākamajai rindai bieži pilnīgi atspēkojot iepriekšējo, parāda, ka nav vajadzības un jēgas kaut ko tādā veidā kritizēt un moralizēt, drīzāk drusku pabakstīt, pasmieties par paaudzi vai mūsdienās dzīvojošiem cilvēkiem. Tas teksts būtībā ir kolāža no kaut kādiem saukļiem, kā tāds pamudinājums drusku padomāt. Vismaz man. Visvairāk par to, ko es pats daru. Tas albums absolūti nav komforta mūzika..." prāto Henriks.
Andris piebilst, ka viņš šo materiālu uztver kā kaut ko tādu, kas izsit klausītāju no sliedēm. Iebilstu, jo man kā klausītājam tas šķiet absolūts komforta albums, ko klausīties slinkuma mirkļos, guļot uz dīvāna, jo kaut ko svarīgu darīt nav nepieciešamības un tam tāpat nebūs nekādas nozīmes. Katrs to var uztvert pa savam, tāpat kā mūzika var mainīt dzejoļa noskaņu. Henrikam šī ir bijusi jauna pieredze – studijā rakstīt albumu, kurā viņš ierunā savu dzejoli, un tas notiek kopā ar muzikālā materiāla piemeklēšanu un tapšanu.
"Andris vienkārši ar muzonu radīja noskaņas daļu. Mūzika to tekstu pavērš vēl jaunā gaismā un jaunā jēgā. Te var paskatīties kā caur mikroskopu, kā Andris to uztvēris," stāsta Henriks. Andris skaidro, ka lomu, protams, esot spēlējis neitrālais stils, kādā Henriks tekstu ierunājis, tas licis darba procesā piemeklēt veidu, kā to iekrāsot ar muzikālo pavadījumu un trokšņiem: "Iepriekšējā albumā Swan Lake pats mēģināju interpretēt Žebera un Pujāta dzejoļus. Es to tekstu izlaidu caur sevi un savām sajūtām. Šajā gadījumā paveicās, ka Henriks bija vienā personā un es varēju koncentrēties uz mūziku."
Henriks atzīst, ka ierunāšanas maniere šajā albumā ir stipri atšķirīga no tā, kā tas tiktu darīts klasiskā dzejoļa lasījumā. Šo programmu abi labprāt vēl dažas reizes esot gatavi nospēlēt, bet nodrillēt negriboties, jo tas tomēr tāds neformāts – ne koncerts, ne dzejas lasījums, ne reps, bet kaut kas starp šiem visiem žanriem.
"Mēs apskaužam jukušos. Mēs esam liekuļi. Mums patīk smaržas, mums patīk saulainas dienas un mietpilsoņi. Mēs viņus ienīstam. Mēs esam neuzticīgi. Mēs esam dievu aplaimoti, paši sev apnikuši. Mēs esam novēmušies lētos takšos. Mēs esam cienīgi kleitās, mēteļos un uzvalkos. Mēs esam uzauguši laukos un pilsētās. Dārgu mēbeļu, lētu mēbeļu, datoru izaudzināti. Mēs esam drošībā." Vēl viens citāts no albuma Mēs esam izlepusi paaudze.
Koncerts
Henriks Eliass Zēgners un Andris Indāns
Piedalās Oriole
Kaņepes Kultūras centrā 12.II plkst. 20
Biļetes EUR 4
Albums
Mēs esam izlepusi paaudze Digitālajā formātā no 10.II
Cita paaudze