Fakts, ka Pink Floyd ir viena no komerciāli veiksmīgākajām grupām populārās mūzikas vēsturē, kuras ieraksti The Dark Side of the Moon un The Wall ir vieni no visu laiku visvairāk pārdotajiem albumiem pasaulē, liekas neticams, ja par mērauklu ņemam to, kas ir populārākais šodien. Bet bezrūpīgi nesteidzīgo hipiju laiks bija sešdesmito gadu beigas un septiņdesmito sākums, kad rokmūzika vēl bija jauna, un tas vairs nevar atkārtoties. Ja arī turpmāk dažādos laikos (arī tagad) šīs tā sauktās progresīvā jeb ārtroka un psihedēlijas vēsmas aktualizējas, tās paliek samērā šaurā lokā, un tā kļošenēs tērptie garmatainie pārstāvji ar aifoniem rokās snobiski sajūtas pat tādā kā privileģēto kārtā, kuru neskar ārpus šī loka dominējošā, pēc apkārt valdošajām tendencēm saražotā popmūzika, kurā mākslinieki cits no cita gandrīz neatšķiras. Un, pat ja atšķiras, vadošie un pieprasītākie producenti šīs atšķirības izlīdzinās, lai viņi ar saviem garajiem opusiem lieki neizceltos un iederētos komercradiostaciju plūsmā, kas veido ērtu un neuzkrītošu mūsu ikdienas dzīves fonu.
Sveiciens Antonioni
Jā, Pink Floyd bija un joprojām būtu stadionu mēroga grupa, kaut gan, no mūsdienu viedokļa lūkojoties, dejojamu hitu tai nemaz nav, ja par tādu neuzskata Another Brick in the Wall – 1979. gada dubultalbuma The Wall singlu un, protams, vienīgo dziesmu Pink Floyd vēsturē, kas sasniegusi daudzu valstu popularitātes tabulu pirmo vietu un ir vienīgā šā kolektīva dziesma, kuru uzreiz pazīst gandrīz visi. 1982. gadā uz ekrāniem nonāca filma Pink Floyd – The Wall, kuras daļēji autobiogrāfisko scenāriju par bērnības traumām un to ietekmi uz psihi turpmākajā dzīvē ar visām no tā izrietošajām sekām uzrakstījis Rodžers Voterss. Režisora Alana Pārkera filma ieguva kulta statusu un tika plaši izrādīta arī Rīgas pagrīdes un vēlāk puslegālajos videoseansos, kas daudziem bija pirmā iepazīšanās ar Pink Floyd mūziku. Pieprasījums sāka augt – drīz vien vai katrā slepenajā videonaktī, kurā pulcējās ne vien porno un piedzīvojumu žanra, bet arī rokmūzikas klasikas alkstošie, tika rādīta koncertfilma par Pink Floyd 1971. gada uzstāšanos Pompejos un itāļu režisora Mikelandželo Antonioni 1970. gada filma Zabriskie Point, kurā dominē Pink Floyd mūzika.
Uzturoties smalkā viesnīcā Romā, mākslinieki esot sacerējuši daudz vairāk mūzikas, nekā Antonioni iekļāvis filmā, un viena no režisora izbrāķētajām kompozīcijām, The Violent Sequence, vēlāk atrada vietu slavenajā 1973. gada albumā The Dark Side of the Moon ar citu nosaukumu – Us and Them, ko Rodžers Voterss devis arī savai tagadējai turnejai, kuras laikā viņš piektdien, 24. augustā, uzstāsies Arēnā Rīga. Arī tas ir kā sveiciens kino klasiķim no roka klasiķa un liek izdarīt secinājumus par Rodžera Votersa nebūt ne vieglo raksturu, kas kopš Pink Floyd virsvadības pārņemšanas no Sida Bareta rūdīts gadu desmitiem. Rodžers Voterss saprata, ka priekšgājēju pārspēt nav iespējams, tāpēc jāsamierinās ar saviem spēkiem un sīkstumu, kura viņam netrūkst.
Trīs pa deviņdesmit
Grupas Pink Floyd saknes meklējamas sešdesmito gadu sākumā, kad satikās un kopā sāka muzicēt arhitektūras studenti Rodžers Voterss, Niks Meisons un Ričards Raits. Viņu grupai bija mainīgi nosaukumi – Sigma 6, Meggadeaths (nejaukt ar Deiva Masteina krietni vēlāk dibināto grupu), The Abdabs, The Screaming Abdabs, Leonard’s Lodgers, Spectrum Five, Tea Set. Kad mūziķiem pievienojās par pārējiem divus gadus jaunākais Rodžera Votersa bērnības draugs, talantīgais mākslas students Sids Barets, kurš kļuva par grupas līderi, radās nosaukums Pink Floyd. Viņš to izveidoja no divu blūza mūziķu – Pinka Andersona un Floida Kansila – vārdiem, kad izrādījās, ka toreizējais nosaukums Tea Set jau ir kādai citai apvienībai. 1965. gadā Pink Floyd (sākotnēji Pink Floyd Sound) regulāri spēlēja Londonas Countdown Club – katru nakti pa trim deviņdesmit minūšu ilgiem setiem. Mūziķi izplūda garās instrumentālo improvizāciju solopartijās un tās ar katru reizi arvien pilnveidoja, lai viss šis laiks nebūtu jāaizpilda ar neskaitāmām īsām dziesmiņām. Turklāt viņi papildināja muzikālo priekšnesumu ar vizuālo noformējumu, uz liela ekrāna rādīja diapozitīvus (jeb slaidus) un piedomāja arī par gaismu scenogrāfiju.
Pēc gada viņi jau spēlēja arī citos klubos, kur viņus pamanīja Londonas Ekonomikas skolas lektors Pīters Dženers. Sida Bareta un Nika Meisona radīto skaņu ainavu iedvesmots, viņš kopā ar savu draugu Endrū Kingu kļuva par Pink Floyd menedžeriem, palīdzot ar labāku instrumentu iegādi un pirmajām publikācijām presē – laikrakstos The Financial Times un The Sunday Times. Lielās ierakstu kompānijas EMI pamanīta un angažēta, grupa Pink Floyd 1967. gadā izdeva pirmos divus singlus Arnold Layne un See Emily Play, sekoja debijas albums The Piper at the Gates of Dawn, kas tā arī kļuva par vienīgo Sida Bareta vadībā tapušo, jo viņam vairs nebija pa spēkam noturēt savus radošos meklējumus kaut kādos mūzikas industrijas rāmjos, viņš aizpeldēja savā pasaulē un ieslīga depresijā, kas kļuva nekontrolējama, tāpēc grupa tika papildināta ar ģitāristu un vokālistu Deividu Gilmoru.
Katram sava taisnība
Iespēja piedzīvot īstu Pink Floyd koncertu palikusi ļoti tālā pagātnē – grupas sākotnējais līderis Sids Barets, kurš to atstāja 1968. gadā, nomira pirms divpadsmit gadiem, tā arī pēc diviem 1970. gadā izdotajiem bijušo Pink Floyd kolēģu Deivida Gilmora un Rodžera Votersa producētajiem soloalbumiem The Madcap Laughs un Barrett pasauli ne ar ko vairs neuzrunājis. Sen vairs nav arī tā sastāva, kas ar Rodžeru Votersu priekšgalā mūziķus no psihedēliskiem un nepieradinātiem eksperimentētājiem padarīja par vienu no veiksmīgākajām grupām pasaulē, – pēc vairāku par roka klasiku kļuvušu albumu izdošanas, kam katram sekoja grandioza pasaules turneja, Rodžers Voterss Pink Floyd pameta 1985. gadā un tiesājās ar pārējiem par grupas nosaukuma turpmāko izmantošanu.
Rodžers Voterss sāka solokarjeru, un Pink Floyd – dziedātājs un ģitārists Deivids Gilmors, kā arī abi līdzdibinātāji bundzinieks Niks Meisons un taustiņinstrumentālists Ričards Raits – turpināja darboties bez viņa. Pirms desmit gadiem ir miris arī Ričards Raits, un palicēji (bez Votersa, protams) viņam veltīja 2014. gada albumu The Endless River, kurā Ričards Raits ir gandrīz visu dziesmu autors vai līdzautors. Cits slavens taustiņinstrumentālists, nu jau arī nelaiķis (izdarījis pašnāvību nošaujoties) Kīts Emersons, savā paziņojumā pēc kolēģa nāves nosauca Ričardu Raitu par Pink Floyd mugurkaulu.
Vēl kāds, arī šī raksta autors, par savu iemīļotāko albumu nosauks The Piper at the Gates of Dawn, tātad būs kvēls Sida Bareta fans, kam arī no vēlāku laiku angļu grupas Manic Street Preachers vienmēr iemīļotākais dalībnieks būs Ričijs Džeimss Edvards un Deiva Grola Foo Fighters vienmēr paliks Kurta Kobeina nāves ēnā. Taču būs arī tādi, kas piekritīs mūzikas industrijas likumu diktētajam vērtējumam, ka absolūtā Pink Floyd virsotne ir The Dark Side of the Moon. Un katram ir sava taisnība.
Pink Floyd nav ABBA
Rodžers Voterss visus šos gadus savos koncertos spēlējis daudz Pink Floyd materiāla, jo viņš bija grupas galvenais tekstu un mūzikas autors: kvarteta Voterss – Meisons – Raits – Gilmors pēdējais ierakstītais albums ar zīmīgu nosaukumu The Final Cut (1983) viss pilnībā bija Rodžera Votersa sacerēts, un viņš izpildīja arī lielāko daļu vokālo partiju. Tiesāšanās par grupas nosaukuma izmantošanas tiesībām, ko Rodžers Voterss tā arī neizcīnīja, nav pārāk simpātisks fakts viņa biogrāfijā, bet tā bija pamatota, kaut mākslinieks pats to šodien nožēlo. Tātad viss mierīgi.
Dokumentālajā filmā par Deivida Gilmora 2006. gada soloturneju redzams, ka Rodžers Voterss atnāk apjautāties, kā bijušajam grupas biedram klājas, un pēc īsas, mulsas sarunas atsveicinoties abi pat apkampjas. Pink Floyd mūziķi atkal pēc divdesmit četru gadu pārtraukuma visi kopā ir bijuši uz skatuves 2005. gadā labdarības koncertā Live 8 Haidparkā Londonā un arī Sida Bareta piemiņas koncertā Madcap’s Last Laugh 2007. gadā, bet tās ir bijušas tikai dažas īpašas epizodes, un atvadu turnejai mūziķus iekārdināt neizdevās, kaut gan viņiem par to tika solīti 136 miljoni sterliņu mārciņu.
Kas zina, varbūt tas tomēr notiks pēc gadiem desmit, vēl dzīvajiem Pink Floyd dalībniekiem pirms koncerta ieņemot sauju tablešu, veicot uzmundrinošas injekcijas un lādot sevi, ka nav piekrituši darīt to agrāk, kad vēl būtu iespēja nopelnīto naudu prātīgi un bez steigas iztērēt. Lūk, cits un pavisam citāds mūzikas industrijas gigants – zviedru kvartets ABBA – pēc trīsdesmit piecu gadu klusēšanas tomēr salūza, tagad raksta jaunas dziesmas un apgalvo, ka, sanākot kopā, visi četri sajutušies kā pēc īsām brīvdienām.
Kosmoss – Maskava – Rīga
Divas reizes koncertos Rīgā pēdējos gados izskanējušas Pink Floyd dziesmas grupas Brit Floyd sniegumā, kas esot vislabākā Pink Floyd kaverversiju grupa. Brit Floyd līderis Demjens Dārlingtons stāstīja, ka šī apvienība pat esot aicināta spēlēt Deivida Gilmora dzimšanas dienas ballītē. Pirmoreiz vistuvāk mums īstā grupa Pink Floyd (jau bez Rodžera Votersa) bija 1989. gadā, kad tā sniedza piecus koncertus Maskavas stadionā Oļimpijskij, un augsni tiem sagatavoja ne vien ilgā padomju cilvēka turēšana tādu koncertu badā, bet arī kā izsalkušu dzīvnieku barā pasviests maizes kukulis tūliņ aprītais firmas Melodija pirmais Padomju Savienībā oficiāli izdotais Pink Floyd ieraksts – šīs pašas turnejas koncertieraksta dubultalbums Delicate Sound of Thunder (uz vāka cilvēks, kurš apkāries ar baltām spuldzītēm) vinila platēs un kasetēs. Albuma tirāža bija milzīga. Protams, sava loma bija arī televīzijā ziņotajam un rādītajam, ka šis bijis pirmais roka ieraksts, kurš skanējis kosmosā, – padomju ekspedīcija Sojuz TM-7 lidojuma laikā atskaņoja tā kasetes formāta ierakstu.
Latvijā līdz šim uz skatuves dēļiem neviens no Pink Floyd kāju nav spēris, tāpēc Rodžera Votersa turnejas Us + Them koncerts Rīgā ir notikums pats par sevi, un nav šaubu, ka šovs būs iespaidīgs. Amerikāņu mūzikas industrijas izdevums Billboard to jau nosaucis par pašu spilgtāko un kinematogrāfiskāko rokmūzikas šovu, kāds jebkad redzēts un kam vajadzētu piešķirt Oskaru. Moderni audiovizuāli eksperimenti, augstākās klases skaņa, ar droniem vadāmi scenogrāfijas elementi, lāzeri utt., utt., utt. Protams, viss tur būs. Un, protams, pats galvenais – Pink Floyd dziesmas. Vieta piedzīvojumam sevī 24. augusta vakarā jāieplāno jau laikus.
Rodžers Voterss
Turnejas Us + Them koncerts
Arēnā Rīga 24.VIII plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 59,60–69,60