"Ir grūti iedomāties, ka vairs neskanēs Helmī balss, nemutuļos viņas enerģija, bet 6. jūnijs ir nācis ar ziņu, ka Helmī Stalte ir beigusi šīszemes gaitas. Lībiešu dziedātāja, lībiešu gara uzturētāja ir devusies aizsaules ceļos, nesagaidījusi 74. dzimšanas dienu. Helmī Stalte ir ieņēmusi dažādus amatus, strādājusi Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā par folkloras speciālisti, Rīgas domes Kultūras pārvaldē, Nacionālajā radio un TV padomē. Bijusi Rīgas domes deputāte, Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja, taču pāri visam bijusi kopā ar dziesmu – vispirms lībiešu dziesmu ansamblī Līvlist, pēc tam folkloras draugu kopā Skandinieki. 2006. gadā Helmī Stalte apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Lībiešu kopiena skumst kopā ar visiem, kam sāp Helmī aiziešana," atvadās portāls livones.net.
"Dzimtas vārdā paziņoju, ka mūsu mīļā Helmī Stalte ir devusies līvu putnu ceļā, lai būtu kopā ar savu vīru un sarkanbaltsarkanā karoga nesēju Daini Staltu, savu dēlu – vareno Skandinieku dūdinieku Raigo Staltu –, savu māti Mariju un tēvu – līvu tālbraucējkapteini Oskaru Staltu. Lai iet mīļās mātes, teicējas, mūžīgās cīnītājas, līvu sievas un savas tautas dzīvesziņas turētājas dvēselīte pie Dieviņa dziedādama," savā FB profilā vēsta Helmī Staltes dēls Dāvis Stalts.
Paši, kas skan
"Viņi uznāk uz Smitsona institūta Tautas dzīves festivāla galvenās skatuves Vašingtonā: simt piecdesmit igauņi, latvieši un lietuvieši, nesdami trīs nacionālos karogus: zilimelnbalto, sarkanbaltsarkano un dzeltenzaļsarkano. Lietuviešu ganu ragi un latviešu dūdas nospēlē fanfaras, atbildē saņemot entuziastiskus aplausus no skatītājiem, kas aizpildījuši visas vietas. (..) Igauņiem noejot no skatuves, skatītāji turpina ritmiski aplaudēt. Iznāk trīs latviešu dūdinieki, spēlēdami cēlo tradicionālo dejas meldiņu Garais dancis, pa to laiku uznāk apmēram četrdesmit dziedātāju liela grupa. Helmī Stalte noskandē pirmo buramvārdu rindiņu, ko viņi dziedāja Rīgā 1988. gada jūlijā Baltijas Folkloras festivāla atklāšanā, kur sākās Latvijas dziesmotā revolūcija: Spīguļo, saulīt, spīguļo, spīguļo. (..)
Folkloras festivāla Baltica 1988 gājienā dalībnieki nogāja trīs kilometrus pa Ļeņina ielu līdz Ļeņina piemineklim, kā parasti padomju parādēs Rīgā. Taču tad tā vietā, lai atbilstoši padomju ieražai pagrieztos pa labi, tas devās taisni uz priekšu, vēl vienu kvartālu līdz nepadomiskajam Latvijas Brīvības piemineklim (celts 1935. gadā), un dalībnieki sāka – neoficiāli – likt ziedus šīs patiešām nacionālās svētvietas pakājē. (..)
Folkloras ansambļi gāja dziedādami. Klausītāji uzgavilēja un apbēra viņus ar ziediem, un Latvijas sabiedrība apjauta reālu politisko pārmaiņu iespējamību – no apakšas uz augšu, un ne padomju varas noteiktu," – tā Skandinieku un Helmī Staltes uznācienu 1998. gada 4. jūlijā Amerikā un 1988. gada 13. jūlijā Rīgā grāmatā Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā atceras Vašingtonas Universitātes (Sietlā) Skandināvijas studiju departamenta asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs Guntis Šmidchens.
Šīs mošanās kustības centrā vienmēr bija Helmī Stalte, droša un pamatīga kā maizes krāsns. Tā laika fotogrāfijās viņai līdzās kā kumeliņi redzami bērni – Raigo, Julgī un Dāvis. Dainis un Helmī Stalti 1976. gada 11. novembrī (aizliegtajā Lāčplēša dienā) dibināja Skandiniekus. Pēc trim gadiem viņi nodibināja partnerorganizāciju – Folkloras draugu klubu, kura mērķis bija atdzīvināt folkloras tradīcijas kā dzīvesveidu.
Guntis Šmidchens skaidro, ka grupas spēcīgo nosaukumu Skandinieki Stalti atraduši 1787. gada grāmatā, kuras autors Gothards F. Stenders radījis vārdu "skandinieki" patskaņu apzīmēšanai. Tā jaunizveidotā grupa kļuva burtiski par tiem, kas paši skan. Skandinieki bieži izvēlējās atklātu konfrontāciju ar padomju režīmu. Piemēram, 1979. gadā, uzstājoties Latvijas Televīzijas tiešajā ēterā, grupa atteicās no cenzora apstiprinātās programmas un tās vietā dziedāja tautasdziesmu, kas sākas ar vārdiem: "Uz ežiņas galvu liku, sargāj’ savu tēvu zemi."
Vizma Belševica, dzejniece, kura deva drosmi domāt un runāt patiesību, pati smēlās spēkus no folkloras ansambļa Skandinieki un tā dziesmām. Laikā, kad publiska Jāņu svinēšana bija aizliegta un daudzi vasaras saulgriežus pavadīja, slīkstot alkoholā, Belševica Skandiniekiem 1986. gadā veltīja rindas: "Bet tumšos laikos Skandinieki iet,/Bet pusnakts pļavās, zvaigžņu rasā dzēlā/Dzied tīras elpas – rau, bez sīvā dzied/ Bez alus dzied./ Bet zeme viļņiem kāpj kā Skandinieku dziesma/ Un dainas taka zvaigžņu rasā paliek./Pa melniem laukiem – sīciņš pavediens."
Katra diena ir liktenīga
Okupācijas vara bija izšķīdinājusi līvus pilsētās, sajaukusi vidi, bieži ar nolūku sanaidojot latviešus ar līviem. Pretstāvot Staltu ģimene iesaistījās Rīgas līvu ansamblī Līvlist, kurā visi tā laika līvu inteliģences dalībnieki muzicēja un pulcējās, kopjot savu valodu un kultūru. Septiņdesmito gadu beigās Latvijā lībiešu skaits bija sarucis. Daudzi bija nogalināti vai izklīduši Otrā pasaules kara laikā; padomju valdība aizliedza lībiešiem atgriezties savu senču ciematos. Sākumgados lībieši vēl varēja ierakstīt savu tautību pasē, bet 1977. gadā pārmaiņas padomju etniskajā politikā svītroja viņus no padomju tautas saraksta. Lībieši oficiāli bija izmiruši, un katram vajadzēja izvēlēties jaunu identitāti.
Helmī un Daiņa paaudze vairs nerunāja līvu valodā, jo vecākie līvi to uzskatīja tikai par vecākās paaudzes saziņas valodu. Valoda un arī tauta sāka aizvien ātrāk asimilēties latviešos. Helmī tēvs – varenais lībiešu vīrs Oskars Stalts –, Daiņa aicināts, daudz laika pavadīja ar mazbērniem, runādams līvu valodā. Pateicoties vectēvam, Staltu bērni jau kopš bērnības auguši divvalodīgā ģimenē, kurā līvu valoda bija viena no dzimtajām valodām.
"Šis ir īpašs laiks, kurā mēs tagad dzīvojam. Un mēs arī esam īpaši – gan līvi, gan latvieši. Un interesanti, ka abām šīm mūsu nosacīti mazajām, bet faktiski garīgi lielajām tautām ir viena kopīga lieta – tas, ka katrs mūsu solis, katra diena, katra stunda ir liktenīga. Tātad, ko mēs darām šodien, par to būs mūsu bērniem jāatbild rīt un parīt. Es ļoti esmu iepriecināta par to, ka tas darbs, kas ir darīts Latvijai no sirds, ar šo liktenīguma sajūtu no mazā līvu brāļa lielajam latviešu brālim ir vainagojies ar to, ka Latvija vēl ir, bija un būs," – Helmī Staltes teiktie spēka vārdi šodien ir jāsadzird no jauna.
"Helmī Stalte ir viena no manām dzīves skolotājām. Tā bijusi neticama laimes loze – būt viņai līdzās gan kā māceklei, gan kolēģei," saka Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte. "Trīs vērtības paturēšu piemiņai no Helmī:
1. Pamatīgums. Vienmēr pārliecība, ka "ar abām kājām jeb saknēm" savā Tēvu zemē. Lepnums par lībisko, lepnums par latvisko, un kā tas sader kopā. Lai savas tautas tradīcijas izzinātu, apgūtu, godā turētu un tālāk nodotu.
2. Vieglums. Esot līdzās Helmī, vienmēr bija sajūta, ka viss notiek viegli, it kā sprīdi virs zemes. Zināšanās un prasmēs balstītas sarunas par latviešu un lībiešu kultūru un tradīcijām, kā arī atvērts prāts radīja vērtīgas idejas. Daudzas no tām kopā ar plašu kolēģu un sadarbības partneru loku izdevās īstenot, organizējot dažādus tradicionālās kultūras notikumus Latvijas Nacionālā kultūras centra (zināmā laika posmā – E. Melngaiļa Tautas mākslas centra) paspārnē. Nozīmīgākais no tiem – starptautiskais folkloras festivāls Baltica.
3. Laba humora izjūta. Tā kopā ar Helmī sprigano, tēlaino un visādi citādi izteiksmīgo runu labā latviešu valodā nodrošināja neskaitāmus brīnišķīgus un jēgpilnus kopā būšanas brīžus.
Mīļā Helmī! Paldies par kopā būšanu! Tavos pēdējos mūža godos dziedāsim. Lai Tavai dvēselei gaišs un viegls ceļš viņpus!"
Atvadīšanās no Helmī Staltes notiks 13. jūnijā plkst. 10.–13.00 Mazajā ģildē un 15.00–17.00 krematorijā. Staltu saime aicina pavadīt Helmī dvēseli putnu ceļā ar dziesmām un sirds siltumu.