Droši vien varēsim vienoties, ka operai tieši vai netieši jāstāsta par cilvēkiem. Tēmas, sižeti un izklāsta veidi var būt visdažādākie. Es neredzu nepārvaramus šķēršļus uzrakstīt operu un arī uzvest to. Un to arī grasos darīt. Tas, ka mums ir viena valsts finansēta opera, nenozīmē, ka jaunām operām būtu jātop tur. Mierīgi jāapzinās, ka LNOB un jaunrade ir sarežģīti savienojamas kategorijas. LNOB galvenais uzdevums ir peļņa, jo šai institūcijai jāuztur telpas, trupa u. tml., savukārt jaunrades uzdevumi ir mākslinieciskas dabas un diez vai drīkst tikt pakļauti pirmajam.
Mana nākamā opera būs par vispārcilvēcisko vērtību nozīmību vai nenozīmību. Tas tiks parādīts, eksponējot četrus notikumus četros dažādos laikmetos. Notikumu un arī uzveduma vieta būs viens nams Rīgā miera laikos XIX gadsimta pirmajā pusē, Otrā pasaules kara laikā, uz trešās atmodas sliekšņa 80. gadu beigās un mūsdienās. Opera būs trijās valodās – vācu, krievu un latviešu valodā. Notikumi tiks izspēlēti vienlaikus četrās akustiski savienotās telpās, katrs savā telpā. Tās telpas notikums, kurā publika atradīsies, veidos priekšplānu, pārējo telpu notikumi veidos pavadījumu. Tas ir tehniski sarežģīti, bet tēmas eksponēšanai ļoti, ļoti būtiski, jo vēsture ir vienota un pārmaiņu laikā, kādā dzīvojam, ir interesanti paskatīties uz laiku sasaukšanos – pagātnes cilvēku rīcības izvēles ir izveidojušas pasauli tādu, kādā tagad dzīvojam, un mūsu rīcības izvēles tieši tāpat iespaidos nākotni.
Situācija operu radīšanai Latvijā ir normāla, t. i., nelabvēlīga, kā jau visās kultūras sfērās, bet ne bezcerīga, jo ir pats gal venais priekšnoteikums – cilvēki, kuri spēj to izdarīt. Ir lieliski mūziķi, dziedātāji, režisori, scenogrāfi, tehniskie ļaudis, un ir arī publika. Domāju, ka mans uzdevums ir radīt labu darbu, nevis mērķēt uz auditoriju.
No pēdējā laikā dzirdētajiem spēcīgu iespaidu atstājis Helmūta Lahenmaņa darbs Meitene ar sērkociņiem – brīnumaina, svaiga mūzika, kura ir kā radīta, lai to parādītu publikai, kura neies uz Jaungada galā koncertu.