Kaisle katrā elpas vilcienā – tā itāļu komponista Umberto Džordāno Fedoru piesaka Ņujorkas Metropoles opera. Diriģenta Marko Armiljato un režisora Deivida Makvikara veidotā jauniestudējuma pirmizrāde notika 2022. gada 31. decembrī. Ņujorkā Fedora nav skanējusi divdesmit piecus gadus. Tieši šo darbu savam atvadu uznācienam uz Metropoles operas skatuves 1996./1997. gada sezonā bija izvēlējusies itāļu leģenda Mirella Freni. Tagad Fedora iestudēta, lai visā krāšņumā sevi parādītu bulgāru dīva Soņa Jončeva, kura pērn rudenī debitēja šajā lomā Milānas Teatro alla Scala.
Anarhijas draudu ēnā
Fedora, kuras pirmizrāde notika Milānas Teatro Lirico 1898. gadā, pārstāv verisma žanru, kas Itālijā uzplauka XIX gadsimta 90. gados un aizrāva skatītājus visā pasaulē ar savu neapturamo emocionālo spēku. Umberto Džordāno trilleris ar mistērijas elementiem vēsta par slepkavību, iekāri un mīlestību. Galvenie varoņi ir turīga atraitne, krievu kņaziene Fedora Romazova, kura ir nozvērējusi atriebties par sava līgavaiņa Vladimira nāvi, un grāfs Loriss Ipanovs, kurš ir vainīgs viņa nāvē, bet kurā Fedora kaislīgi iemīlas. Darbība risinās XIX gadsimta 80. gados Sanktpēterburgas pilī, Parīzes salonā un Šveices Alpu villā. Operai ir izteikts politiskais fons, un tās vēsturiskās saknes ir meklējamas krievu nihilismā. Varoņi eksistē vardarbīgas anarhijas draudu ēnā, mīlestības un naida krustcelēs.
Umberto Džordāno kopā ar Pjetro Maskanji, Rudžēro Leonkavallo un Džakomo Pučīni pieder pie t. s. Jaunās skolas/Giovane Scuola paaudzes, kas sevi pieteica nākamajā vēstures posmā pēc Džuzepes Verdi. Šie skaņraži drosmīgi atteicās no agrāk valdošajiem priekšstatiem par labu muzikālo gaumi (ar tādām izsmalcinātām īpašībām kā kontrapunkts, koloratūras tehnika un eleganti poētisks teksts) un nepastarpināti vērsās pie emocijām, liekot uzsvaru uz cilvēku pārdzīvojumiem ekstremālās situācijās. Fedoras varoņi – krievu aristokrāti un revolucionāri – nav gluži vienkārši ļaudis, taču tie nav arī idealizēti arhetipi, kādi bija izplatīti operu sižetos pirms tam. Tie ir savam laikam atbilstoši personāži, kurus plosa kaislības, drāmas un cilvēciskie trūkumi.
Fedoras libreta pamatā ir populārā franču dramaturga, Toskas autora Viktorjēna Sardū 1882. gada luga, kurā uz skatuves mirdzēja Sāra Bernāra. Umberto Džordāno bija sajūsmā par Fedoru un divas reizes prasīja Sardū atļauju izmantot šo sižetu operā. Katru reizi mūziķis saņēma atteikumu. Dramaturgs piekrita tikai pēc komponista trešā lūguma, tas notika pēc tam, kad par hitu bija kļuvusi Džordāno opera Andrē Šenjē.
Atslābstiet un izbaudiet!
Grāfa Lorisa Ipanova lomu Fedoras pirmizrādē Milānā un pirmajā uzvedumā Ņujorkā atveidoja tenors Enriko Karūzo. Tagad tandēmā ar Soņu Jončevu Metropoles operā dzied poļu zvaigzne Pjotrs Bečala. Solistu ansamblī ir arī itāļu soprāns Roza Feola (Fedoras uzticības persona grāfiene Olga) un amerikāņu baritons Lūkass Mīčems (diplomāts de Sirjē).
Ar operas dramatiskajiem pavērsieniem partitūrā kontrastē ballīšu un salonu mūzika. Piemēram, otrajā cēlienā, kas risinās Parīzē, franču diplomāts de Sirjē dzied par krievu sievietēm un grāfiene Olga atbild viņam ar dziesmiņu, kurā salīdzina franču vīriešus ar šampanieti Veuve Clicquot – viņi vai nu atstāj dāmu garlaikotu, vai izraisa galvassāpes. Olgas favorīts Parīzē ir poļu pianists trimdā – viņa tēlu mēdz uztvert kā Šopēna karikatūru. Izrādē pianists izpilda divus skaņdarbus klavierēm solo, kas komponēti Šopēna stilā. Iepriekšējā Fedoras iestudējumā Ņujorkā solo spēlēja slavenais franču pianists Žans Īvs Tibodē. Trešajā cēlienā Šveices Alpos Olga dzied "divriteņu āriju" – XIX gadsimta beigās Eiropu bija pārņēmis divriteņu bums.
"Fedora ir neticami izklaidējoša," apgalvo skotu režisors Deivids Makvikars, kuram šis ir jau trīspadsmitais jauniestudējums Metropoles operā kopš 2009. gada. "Fedora sniedz lielisku iespēju titullomas atveidotājai, tā teikt, "pārsist dekorācijas" – aizēnot tās ar personības spēku," viņš piebilst. Trijos cēlienos temperamentīgajai, jutekliskajai Fedorai ir jāpauž plašs emociju spektrs: viņa bezcerīgi iemīlas, viņu pārņem sēras, viņai ir jābūt arī nežēlīgi atriebīgai, izmisīgai un pašnāvnieciski noskaņotai. Fedorai ir jāsaglabā aristokrātes stāja, taču vienlaikus jāparāda sava neaizsargātība, lai skatītāji justu viņai līdzi. Soņa Jončeva dzied un spēlē spoži, līdzsvarojot varones valdonīgumu ar ievainojamību.
Džordāno partitūrā ir jūtama Verdi Traviatas ietekme, taču tā atsauc atmiņā arī greznos, klausītāja ausis glāstošos veco Holivudas filmu skaņu celiņus. Melodramatiskā šarma dēļ Deivids Makvikars dēvē Fedoru par guilty pleasure – šī ir situācija, kurā tā kā drusku neērti atzīt, ka tas viss mums patīk, bet arī pretoties Fedoras valdzinājumam nav ne spēka, ne jēgas. Jāļaujas un jāgūst bauda!
"Šai operai piemīt miglaina, nostalģiska, smeldzīga pievilcība," režisors atzīst. Sākotnēji Deivids Makvikars pret Fedoru bija noskaņots skeptiski, bet galu galā viņš pieņēma visas darba pretrunas un izturējās pret to ar tādu pašu cieņu, kādu būtu izrādījis Vāgnera vai Mocarta šedevram. "Tas ir aizraujošs teātris. Mīlēsim to un iedzīvināsim uz skatuves! Ja mēs pret operu izturamies patiesi, tā atklāj savu enerģiju un iekšējo drāmu. Fedora ir krāšņa un romantiska. Tajā ir kaut kas tāds, ko visi varam izbaudīt. Dažreiz tas ir viss, kas mums vajadzīgs, – skaists vakars teātrī," ir pārliecināts režisors.
Informācija: metopera.org
Fedora
Kinoteātrī Kino Citadele 14.I plkst. 19.55
Biļetes EUR 24
forumcinemas.lv