Toreiz gan nevienam nešķita, ka viņš ir uz palikšanu un reiz svinēs divus gadu desmitus uz skatuves, jo leģendu par māksliniekiem, kuru uzrašanās ir kā spilgta, bet īsa eksplozija, pasaules mūzikas vēsturē netrūkst. Tomēr laiks paskrējis nemanot, un līdz ar jubilejas koncertiem nāks klajā jauns albums Vientuļās revolūcijas – Imanta pirmais izdevums vinila plates formātā –, kurā skan arī iepriekš dzirdētas un viņa cienītājiem gandrīz no galvas zināmas dziesmas.
Simbols uz pieres
"Par izlasi to gan negribu saukt – tas ir pilnvērtīgs albums, kaut dziesmas patiešām ir dažādu laiku, bet tās visas saista viena tēma. Daļa no šīm dziesmām jau bija manā pūrā, bet es tās gribēju ietilpināt šajā albumā jeb stāstā, jo veidoju to kā muzikāli kinematogrāfiskus stāstus, nedalot dziesmās. Šis ir arī mans vislatviskākais albums – lielu daļu no šī materiāla, ja to pārtulkotu, būtu grūti saprast citā pasaules malā. Tās ir manas karmiskās attiecības ar Latviju," saka Imants dažas dienas pirms koncertiem, kuru divās daļās viņš spēlēs Vientuļo revolūciju dziesmas un arī šo to no platē neiekļautās retrospekcijas, kurā ir vairāki simti dziesmu. Atgriešanās pie vecākām dziesmām arī albumu ietvaros notikusi jau iepriekš: 2008. gadā albumā Tu esi dziļa tika apkopotas dažādu laiku (nosacīti) erotiskās dziesmas, savukārt 2018. gada albumā Ass jaunā versijā skanēja divas dziesmas no viņa pirmā dziesmu rakstīšanas perioda, kas sākotnēji tika spēlētas ar grupu Pasaules gaisma. Uz albuma Ass vāka redzamo paša uzskicēto zīmi Imants pat nolēma padarīt par savu simbolu un kopš tā laika no tā nešķiras, uztetovējis to sev uz pieres.
Dakša "kliedzošais folks"
Žanrs, ko Latvijā līdz gadu tūkstošu mijai bija pieņemts dēvēt par "dziesminiekiem", ierasti nozīmēja sentimentālu savas iekšējās pasaules būtības paušanu komplektā ar pašu spēlētas akustiskās ģitāras pavadījumu. Ikgadējā mūzikas festivāla Bildes programmā līdzās roka, džeza, blūza un folka koncertiem pat notika arī atsevišķi dziesminieku vakari, kuros gadu no gada uzstājās gandrīz vieni un tie paši mākslinieki. Cīnītāju gars tika uzskatīts par vairāk piederīgu rokam, bet dziesminiekiem bija ierasts būt tādiem maigiem puķu bērniem. Daļa no viņiem bija dziesminieces Austras Pumpures cienītāji un sekotāji, dēvēti par Austras bērniem. Bet te pēkšņi parādījās tāds Imants Daksis, kurš neuzskatīja sevi par piederīgu šai lielākoties raudulīgo "prievīšu" un "auseklīšu" dziesminieku saimei, un lielā mērā tieši viņa dēļ tajās pašās Bildēs pat tika aizsākti tā sauktie jauno dziesminieku koncerti, mākslīgi pieliekot klāt vēl arī citus no tā laika divdesmitgadnieku paaudzes, bet neviens nebija tik spilgts kā Imants, un šodien viņi visi ir aizmirsušies. Žanram, ko pārstāv Daksis, kāds pat izdomāja ļoti trāpīgu nosaukumu – "kliedzošais folks".
Pirmoreiz dzirdēju Daksi kādā dzīvoklī Maskavas forštatē, kur viņš, nomainījis caurspīdīgo blašķīti pret akustisko ģitāru, nodziedāja savu dziesmu Putnubiedēklis un Jegora Ļetova Vsjo idjot po planu (Viss notiek pēc plāna – krievu val.), pēc kuru izskanēšanas vismaz uz minūti iestājās neveikls klusums, klātesošajiem paslepus vērojot citam citu un pie sevis domājot, kurš zvanīs ātrajai palīdzībai.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 27. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!