Grupa Zig Zag, saģērbusies, sakrāsojusies un safrizējusies, kā pankiem pienākas, ir pirmā pašmāju pankroka grupa, kas nokļuva 80. gadu oficiālajā presē un televīzijā. 1985. gadā izveidotā apvienība Zig Zag, kas šo nosaukumu gan ieguva vēlāk, kad sākotnējo Ārprāc Valsts drošības komiteja (VDK) "ieteica" nomainīt, atšķirībā no daudzām citām 80. gados dzimušajām grupām ir izdzīvojusi līdz mūsdienām un šodien pēc pankiem gandrīz nemaz vairs neizklausās. Zig Zag gan nebija pati pirmā latviešu pankroka grupa – pirms tam jau 1982. gadā radās Dzelzs ceļš (pirmais nosaukums – Jūras mēsli), kas pastāvēja četrus gadus, toties tā dalībnieki – Zig Zag sākotnējā solista Gvido Vasiļjeva (vēlāk Lingas) brālis Igors, kā arī Gints Sola, Aivis Kalvāns, Vilnis Linužs – vēlāk kļuva plaši pazīstami, darbojoties mūzikā un citās jomās.
Daļēja retrospekcija
Kā jau grupai ar vairāk nekā 30 gadu vēsturi mūziķiem ir sakrājies papilnam materiāla, kas nav ticis izdots. 90. gados izdevniecībā Annemarie Records tika izdotas divas kasetes – Citrons zog un izlase Visas lietas. Kopš tā laika grupa turpināja koncertēt, savukārt nākamā albuma gatavošanā var sacensties ar Guns N’ Roses ilgo Chinese Democracy tapšanu. Beidzot 2012. gadā izdevniecībā Naba Music/ Melo Records iznāca Gadu laiki, kurā bija iekļautas arī veco dziesmu jaunas versijas. Vēl pēc gada pirmoreiz tika izdoti divi 80. gados ierakstīti albumi no perioda, kad Zig Zag solists bija Gvido Linga, un pārsteidzošā kārtā notika daudzu seno fanu ilgi gaidītā vecā sastāva apvienošanās uz skatuves, piedaloties arī taustiņinstrumentu virtuozam Arnim Zundem. Viņa vārds lasāms arī vairāku nupat iznākušā albuma Ēzelītis Iā dziesmu autoru sarakstā, jo Zig Zag atkal ir izmantojusi arī senāku materiālu (Šeit nepietiek vietas, Bedre u. c.), jūtot, ka jauni šedevri negāžas kā no pārpilnības raga. Savulaik angliski skanējusī dziesma Last Dance tagad pārstrādāta latviski un ir Baltā deja.
Grupas galvenais dzinējspēks, visorganiskākais latviešu jaunā viļņa un pankroka bundzinieks un tekstu autors Uldis Timoško apgalvo – tās dažas dziesmas, kuru autoru vidū ir grupā vairs nespēlējošais Jānis Brunovskis, kas tagad aktīvi darbojas Zemessardzē, gan neesot vecas, bet to skices saglabājušās no agrākiem laikiem, un tikai pēdējos divos gados tās materializējušies gatavās dziesmās. "Nekas jau netika darīts speciāli. Ja būs, tad būs, ja ne – arī nekas. Pamēģinājām ierakstīt, paklausījāmies un, ja sapratām, ka der, likām albumā. Gribējām atdzīvināt tos gabalus, kas neizklausās veci un labi "pumpējas" arī šodien, bet tos zina tikai ilggadēji mūzikas spečuki. Es, piemēram, vēl tagad nevaru atrast nevienu jaunāku gabalu, kas ir tik savdabīgs kā Parazāde. Tas savulaik rakstīts par pirmo Irākas karu – tur bija par Sadamu Huseinu tādā čumburbumburu valodā. Pēc tam to analizējām un mēģinājām latviskot. Kas zina, varbūt nākotnē vēl kaut ko izcelsim ārā, kas patiks un ko gribēsies."
Pļeks – kā odu!
Ierakstīšanu, programmēšanu, aranžēšanu, miksēšanu, kā Uldis Timoško saka – visu "melno darbu", veicis grupas basģitārists un taustiņinstrumentālists Jānis Māriņš, kura sacerētais materiāls kļuvis par pamatu atmiņā paliekošākajai jaunajai dziesmai Guli, kas albumā iekļauta arī DJ Black jeb Edmunda Ozoliņa remiksa versijā. Tā ir šūpuļdziesma – nevis bērnam, bet zemei. "Tas ir kā dialogs ar zemi. Lai tā nomierinātos no mums – psihopātiem, kas viņu izvaro un čakarē, baksta ar pirkstiem un sūc asinis ārā. Cilvēki iznīcina mežus un laukus, piesārņo jūras un okeānus ar ķīmiju. Zeme ir dzīvs organisms, tāpat kā mēs. Zeme pakustas, ja tai kaut kas ieniezas, un cilvēki uzreiz kliedz, ka tiek – pļeks! – nosisti kā odi. Dziesma tā kā zemi nomierina, ka ne visi ir tie ļaunie, ka ir arī tādi, kas viņu mīl," stāsta dziesmas teksta autors Uldis Timoško.
Kāda cita no jaunajām dziesmām – Fantoms ieslēdz gaismu – ir par pseidoelkiem selfijiem ("Paskat, kādas man šodien apenes!", kam seko komplimentu jūra) un datoriem, kuriem veltām lielu daļu savas uzmanības un dzīves. Mūsu saruna notiek Ulda Timoško ilggadējā ikdienas darbavietā Vecrīgā – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Pārējie grupas dalībnieki arī aizņemti savos ikdienas darbos – Jānis Māriņš strādā celtniecībā, solists un ģitārists Juris Lasinskis ir gaismotājs televīzijā un citās filmēšanās. Saku, ka tieši Jurītim vislabāk piestāv nosaukums Ēzelītis Iā. Tas gan esot radies, Uldim sēžot virtuvē un ieraugot grozā sava bērna ēzelīti, – uzreiz atnācis teksts albuma ievada dziesmai un arī nosaukums. Pēc tam izrādījies, ka ēzelītis esot Jurīša mīļākā bērnības rotaļlieta, ko viņš glabā joprojām. Vai nav skaista sakritība? "Tā nu ēzelītis nes to smago nastu jau gadiem. Tā ir dziesma par mums," saka Uldis, sev raksturīgi lietišķi runājot pat par šķietami nesvarīgām lietām, un piebilst: "Bet kurš tad nenes?"