No 1. līdz 10. aprīlim Bādenbādenē notika Lieldienu festivāls, kurā galvenā loma bija atvēlēta Berlīnes filharmonijas orķestrim tā muzikālā līdera Kirila Petrenko vadībā. Festivālā slavenais orķestris – visticamāk, labākais pasaulē – pilnā spektrā parādīja savas spējas. Tikai Bādenbādenē Berlīnes filharmoniķi, kuri ir pieraduši muzicēt uz skatuves, nokāpj orķestra bedrē un spēlē operas iestudējumā (šoreiz tā bija Riharda Štrausa monumentālā Sieviete bez ēnas) – šis ir festivāla ekskluzīvais piedāvājums. Skanēja divas simfoniskās programmas: Daniels Hārdings diriģēja Arnolda Šēnberga Piecus skaņdarbus orķestrim un Gustava Mālera Piekto simfoniju, savukārt Kirils Petrenko – Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas (soprāns Diāna Damrava) un simfonisko poēmu Varoņa dzīve. Šajā Štrausa programmā, kas bija dzirdama 7. un 10. aprīlī, savas gaitas Berlīnes filharmoniķu pirmās koncertmeistares amatā oficiāli sāka vijolniece Vineta Sareika – savu talantu viņa spoži apliecināja Varoņa dzīves izvērstajā vijoles solo. Latviešu mūziķe tika apbalvota ar klausītāju ovācijām un maestro Kirila Petrenko iedvesmojošo smaidu.
Vineta Sareika ir kļuvusi par pirmo koncertmeistari sievieti Berlīnes filharmoniķu 141 gadu ilgajā vēsturē – ziņa par viņas iecelšanu šajā svarīgajā un prestižajā amatā februāra vidū aplidoja plašsaziņas līdzekļus visā pasaulē (divi pārējie orķestra koncertmeistari ir vīrieši). Berlīnes filharmonijas orķestrī Vineta Sareika spēlē kopš 2022. gada 1. maija, līdz šim viņa bija pirmo vijoļu grupas mūziķe.
Lieldienu festivālā Bādenbādenē Vineta Sareika spoži apliecināja savu talantu Riharda Štrausa simfoniskās poēmas Varoņa dzīve izvērstajā vijoles solo. Foto – Monika Ritershausa
Gaumes specifika
Lieldienu festivālā tika atskaņota Georga Frīdriha Hendeļa oratorija Laika un vilšanās triumfs aizrautīgās baroka meistares diriģentes Emanuelas Aimas vadībā – šis vakars vēlreiz apliecināja Berlīnes filharmoniķu diapazonu, jo senā mūzika tomēr nav viņu ikdiena. Orķestra māksliniekiem pievienojās daži Emanuelas Aimas dibinātā baroka mūzikas ansambļa Le Concert d’Astrée dalībnieki. Galvenās lomas dziedāja soprāni Elza Benuā un Jūlija Ļežņeva, kontrtenors Karlo Vistoli un tenors Aničo Dzordzi Džustiniāni. Tas bija virtuozs un ugunīgs oratorijas lasījums.
Publikas un mūziķu dievinātais maestro Kirils Petrenko Bādenbādenē stājās arī pie Vācijas jauniešu simfoniskā orķestra diriģenta pults. Viņa vadībā jaunie mūziķi atskaņoja Volfganga Amadeja Mocarta simfoniju sol minorā KV 183 un Roberta Šūmaņa Ceturto simfoniju tā, ka šķita – mūsu priekšā ir profesionāls, pieredzes bagāts kolektīvs. No skatuves strāvoja iztēle, enerģija un prieks.
Pirms lielajiem vakara notikumiem Berlīnes filharmonijas orķestra mākslinieki dažādās vietās Bādenbādenē spēlē kamermūziku – šoreiz klausītāji varēja novērtēt trīspadsmit programmu. Vineta Sareika kopā ar kolēģiem atskaņoja Jozefa Haidna un Bēlas Bartoka kvartetus. Savukārt vēl viens latvietis, kurš jau ilgāku laiku ir Berlīnes filharmonijas orķestra dalībnieks, kontrabasists Gunārs Upatnieks uzstājās divās kamermūzikas programmās.
Kamermūzikas sadaļā ir vairāk radošo meklējumu un raritāšu nekā festivāla simfoniskajā blokā – tāda ir kūrortpilsētas Bādenbādenes un tās apmeklētāju gaumes specifika. Lielajos koncertos dominē klasisks, tradicionāls repertuārs – laikmetīgā mūzika Lieldienu festivālā neskan. Pasākumu sadarbībā ar Berlīnes filharmoniķiem rīko Bādenbādenes Festivāla nams (Festspielhaus), kas nesaņem publisko finansējumu un ir atkarīgs no biļešu tirdzniecības ieņēmumiem un sponsoru atbalsta, tāpēc programma tiek veidota atbilstoši klausītāju interesēm. Viņus nedrīkst atbaidīt ar kaut ko pārāk radikālu. Jāpiebilst, ka šogad festivālā notika arī saruna ar Nobela prēmijas laureāti rakstnieci Hertu Milleri.
Absolūta interpretācija
Kas tas īsti bija, ko mēs tikko piedzīvojām?! Tāda bija skatītāju reakcija pēc trešās – pēdējās – Riharda Štrausa operas Sieviete bez ēnas izrādes Bādenbādenes Festivāla namā 9. aprīlī. Daudziem nebija nekādu šaubu – šādu notikumu atcerēsimies arī pēc divdesmit gadiem un būsim laimīgi, ka to ir izdevies dzirdēt. Diriģenta Kirila Petrenko un režisores Lidijas Steieres Bādenbādenē iestudētā Sieviete bez ēnas sadala dzīvi uz pusēm – pirms un pēc šīs operas noklausīšanās. Šī ir viena no vissarežģītākajām operām mūzikas vēsturē, tā ir opera, kurā orķestris un diriģents var izpausties pilnā mērā – ja kāds mūsdienās var pretendēt uz absolūtu, visaptverošu šīs partitūras interpretāciju, tas ir Kirils Petrenko un Berlīnes filharmoniķi. Ļoti iespējams, ka gada beigās, kad tiks dalīti dažādi operas Oskari, šī Sieviete bez ēnas tiks atzīta par labāko jauniestudējumu un godalgas saņems gan diriģents, gan režisore.
Bādenbādenē ir tapusi drosmīga, mūsdienīga izrāde, kas ir maksimāli prasīga gan pret visiem tajā iesaistītajiem māksliniekiem, gan pret publiku. Tas nav nomierinošs, ausis glāstošs vakars operā. Izrāde pārbauda izturību un pacietību, ar skaņām un tēliem tā iedarbojas teju fiziski. Ar katru cēlienu Kirils Petrenko kāpina emocionālo spriedzi (lai kaut ar acs kaktiņu ieraudzītu diriģentu ģēniju, skatītāji pirms katra cēliena pieceļas no savas vietas un cenšas ielūkoties dziļajā orķestra bedrē). Viņš ir ļoti diskrēts cilvēks, kurš nekad nesniedz intervijas, nepaskaidro savus mākslinieciskos lēmumus. Kirila Petrenko komunikācija ar pasauli notiek uzstāšanās laikā, un tas ir maģisks laiks. Viņam patīk teātris – Kirils Petrenko ir bijis gan Berlīnes Komiskās operas, gan Bavārijas Valsts operas muzikālais līderis. Viņš jūt un saprot teātra ritmu.
"Mani darbi nekad nav minimālistiski," saka režisore Lidija Steiere. Foto – Sandra Tēna
Režisores Lidijas Steieres iestudējums ir mežonīgs un neprātīgs, pārmērīgs un kičīgs, tomēr tas ideāli atspoguļo Riharda Štrausa un Hugo fon Hofmanstāla operas būtību. Lidija Steiere ir amerikāniete, kura strādā pārsvarā Eiropā, pēdējos gados – galvenokārt Vācijā un Šveicē. Viņa ir dzimusi Hārtfordā Konektikutā un studējusi dziedāšanu Oberlinas Mūzikas konservatorijā Ohaio. Ieguvusi Fulbraita stipendiju, 2002. gadā Lidija Steiere devās no ASV uz Vāciju. Par saviem skolotājiem viņa dēvē režisorus Deividu Oldenu, Andreasu Homoki, Kaliksto Bjeito un Beriju Koski. Lidija Steiere ir iestudējusi gan baroka operu, gan Karlheinca Štokhauzena Donnerstag aus Licht. 2018. gadā viņa debitēja Zalcburgas festivālā ar Mocarta Burvju flautu un pērn vasarā turpat parādīja pārveidotu šīs izrādes versiju. Šī sezona Lidijai Steierei paiet Riharda Štrausa zīmē – viņa ir sagatavojusi trīs viņa operu iestudējumus. Līdzās Sievietei bez ēnas Bādenbādenē ir tapusi Salome Parīzē un Rožu kavalieris Lucernā.
Postromantiskie murgi
Sievietei bez ēnas ir mistisks sižets. Imperators ir apprecējies ar dieva Keikobada meitu, taču viņiem nav bērnu: imperatore, būdama feja, ir sieviete bez ēnas un nav spējīga radīt pēcnācējus. Ja viņa nekļūs par māti, imperators – mačo spēka gados – pārvērtīsies par akmeni. Imperatores auklei ir ideja: ēnu var nozagt no krāsotāja Baraka sievas, kura ir nelaimīga savā laulībā un negrib dzemdēt bērnus, kaut gan varētu. Galu galā godprātīgā imperatore atsakās būvēt savu laimi uz citu nelaimes, tādējādi viņai izdodas pierādīt savu cilvēcīgumu un iegūt ēnu.
Pirmā pasaules kara laikā komponētās operas pirmizrāde notika Vīnē 1919. gada 10. oktobrī. Tā ir ceturtā no sešām operām, ko Rihards Štrauss radījis tandēmā ar dzejnieku Hugo fon Hofmanstālu. Pats Štrauss to ir dēvējis par pēdējo romantisko operu. Mūsdienās Sievietes bez ēnas sižets šķiet morāli novecojis vai vismaz apšaubāms, jo balstās pieņēmumā, ka sievietei ir vērtība tikai tajā gadījumā, ja viņa kļūst par māti un audzina pēcnācējus. Šo operu iestudē samērā reti nevis libreta, bet muzikālo izaicinājumu dēļ: tā prasa gan piecus spēcīgus solistus galvenajās lomās, gan milzīgus orķestra resursus – vairākas stīgu grupas, palielinātu pūšamo un sitamo instrumentu sastāvu, kā arī daudzus īpašus instrumentus, piemēram, Vāgnera tubas, hekelfonu, ērģeles, stikla harmonikas, ķīniešu gongus un divas čelestas.
Stāsts ir pārslogots ar simboliem un mitoloģiskām alūzijām. Nevienam režisoram nav viegli tikt galā ar operas tēmām: laulību, auglību, iniciācijas procesu un grēku izpirkšanu. Režisore Lidija Steiere savā iestudējumā ievieš jaunu galveno varoni – klostera internātskolas audzēkni, kura pārāk agrā vecumā ir kļuvusi par māti. Bērns viņai ir atņemts, un visa izrāde ir šīs vēl pavisam mazās sievietes sapnis, kas pārvēršas bīstamos murgos. Meitene ir uz neprāta un nervu sabrukuma robežas. Viņa izdzīvo savas traumas, ir apsēstības un histērijas pārņemta. Šo psiholoģiski un horeogrāfiski sarežģīto lomu bez vārdiem fenomenāli spēlē pusaugu aktrise Viviena Hārterte, kura uz skatuves ir visu laiku. Šīs varones klātbūtne ļauj režisorei padziļināti izpētīt ideju, ka sievietes pašdefinīciju veido mātes tēls gan viņas pašas, gan citu acīs. Īstenībā tēmu loks kļūst daudz plašāks – vardarbīga attieksme pret bērniem, baznīcas liekulība, aborti, neauglība, izvarošana, sabiedrības normas, sieviešu apspiešana un tā tālāk.
Jātic izklaides spēkam
Kad opera tuvojas šķietami laimīgajam finālam, divi galveno varoņu pāri ir harmonizējuši savas attiecības, taču meitenei joprojām nav miera – kāds miers, ja visa viņas dzīve jau ir sakropļota? Meitene iemieso daudzu Riharda Štrausa operu spēcīgās varones, brīžiem atgādina mazu Elektru un Salomi, operas noslēgumā viņa izmisīgi turpina rakt kapu un meklēt savu pazudušo bērnu. Skatīties nav viegli, izrāde izsit no līdzsvara, nesagādā ne mierinājumu, ne atrisinājumu. Tomēr Lidija Steiere dod mājienu, ka šī ir fantāziju pasaule un mēs visi dzīvojam savā iztēlē. Režisore sabiezina skatuves darbības teatralitāti – viņas interpretācijā Sieviete bez ēnas estētiski ir gandrīz XX gadsimta vidus Holivudas mūzikls, šausmu trilleris ar kabarē, groteskas un burleskas elementiem. No klostera līdz Mulenrūžai ir viens solis. Lidija Steiere ir jaunākās paaudzes režisore, kura savā teātrī nemaz nemēģina parādīt skatītājiem, kas ir laba un slikta gaume, – tas vairs nav aktuāli.
Režisore skaidro: viņas ieviestais meitenes tēls nav tikai izteiksmes līdzeklis, tas arī palīdz nostiprināt darba struktūru, kas ne vienmēr ir stabila visā operas garumā. Lidija Steiere uzticas Sievietes bez ēnas fantāzijas tēliem, kuri šajā operā ieņem centrālo vietu. "Tas ir pretstats Džakomo Pučīni operām, kurās katrs žests ir artikulēts partitūrā. Štrausam ir milzīgi posmi, kuros var domāt asociatīvi un radīt dīvainus, brīžiem biedējošus tēlus. Šeit var daudz ko atļauties. Cenšos atrast tēlus, kas patiešām stāsta un virza stāstu. Sieviete bez ēnas ir sarežģīta ar to, ka mūzikas masīvs ir ļoti blīvs – tas ir mūzikas okeāns. Ir jābūt uzmanīgam, lai mūziku iestudētu tā, lai jūs to "redzētu", bet arī lai starp mūziku un stāstu saglabātos līdzsvars," izrādes programmā norāda režisore.
"Mani darbi nekad nav minimālistiski. Man patīk neparasti, apjomīgi tēli, plašas kustības. Tas viss ir krāsains, plaukstošs, stāstošs – tas ir XXL teātris. Manuprāt, tieši tā ir jārīkojas ar Sievieti bez ēnas," piebilst Lidija Steiere. "Esmu amerikāniete – mēs ticam izklaides spēkam. Kad vācu valodā saka vārdu "izklaide", rodas bažas, ka tas ir kaut kas virspusējs un nav "augstā māksla". Uzskatu, ka pirmām kārtām ir svarīgi izturēties ar cieņu pret auditoriju," apgalvo režisore.
Šajā darbā izcils Lidijas Steieres sabiedrotais ir maestro Kirils Petrenko, kurš mūzikā dara brīnumus – Sieviete bez ēnas mūsdienās vēl nekad nav skanējusi labāk, izteiksmīgāk. Imperatori dzied soprāns Elza van den Hēvere, imperatoru – tenors Klejs Hilijs, aukli – mecosoprāns Mihaela Šustere, krāsotāju Baraku – baritons Volfgangs Kohs, Baraka sievu – soprāns Mīna Līsa Verele.
Piektdien, 14. aprīlī, Sieviete bez ēnas Kirila Petrenko vadībā skanēs koncertversijā Berlīnes filharmonijā. Solistu sastāvs būs tāds pats kā Bādenbādenē – klausītāji būs ekstāzē. Operas koncertversiju tiešraidē varēs noskatīties Berlīnes filharmonijas orķestra Digitālajā koncertzālē (sākums plkst. 19 pēc Latvijas laika; ieraksta atkārtojums 15. aprīlī plkst. 13).
Informācija: festspielhaus.de
2024. gada Bādenbādenes Lieldienu festivāla programma: osterfestspiele.de