Ģitāra un pirksti no stīgu raustīšanas asinīs, sejā nenosakāma izteiksme – kaut kas starp izbrīnu un smaidu. Tāds pēc koncertiem izskatās baltkrievu grupas Super Besse dziedātājs un ģitārists Maksims Kuļša, kurā šķiet iemiesojies Iana Kērtisa (Joy Division), Viktora Coja (Kino) un Pjotra Mamonova (Zvuki Mu) gars, ja par atskaites punktu ņem šo trīs mūziķu spilgtāko izpausmju brīžus. Gan kustības, gan mīmiku, žestus, aizrautību un savas mājas pazaudējuša citplanētieša tēlu.
Pirms koncertiem viņš, izrādās, tāpat kā savulaik Fredijs Merkūrijs no Queen, izjūtot šausmīgas bailes, kas pāriet, kad viņš iziet uz skatuves. "Kā visi cilvēki, es drosmei labprāt nedaudz iedzeru, bet pašlaik lietoju antibiotikas un to darīt nevaru, tāpēc ir bail vēl vairāk. Galvenais ir divās pirmajās dziesmās sajust ritmu, sevi iekustināt un tad jau tu gūsti to atdevi no skatītājiem un peldi uz šī viļņa, bailēm pāraugot priekā," stāstīja Maksims I Love You skatuves aizkulisēs tūliņ pēc koncerta šovasar Positivus.
Grupas Super Besse eksplozīvā uzstāšanās bija lielākais pārsteigums šī gada festivālā – ieraugot viņus, jau pirmajās minūtēs bija skaidrs, ka te darīšana ar nākotnes zvaigznēm, ja vien viņiem pašiem neienāks prātā tam visam atmest ar roku tikpat ātri, kā viss noticis līdz šim.
Grupa esot radusies tikai 2013. gada beigās. "Mums bija pirmais mēģinājums, kurā ļoti ātri izdomājam, ko vajag dziedāt. Iemetām internetā pirmās četras dziesmas tikai tāpēc, lai parādītu tās draugiem, un par mums uzrakstīja britu žurnāls Artrocker un ļoti pazīstams Krievijas žurnāls Afiša (abi viņus nodēvējuši par labākajām jaunajām asinīm – aut.). Tad daudzi par mums arī uzzināja. Drīz aizbraucām uzstāties Tallinn Music Week, kaut pirms tam bijām nospēlējuši burtiski tikai trīs koncertus, un tur mūs atklāja I Love You. Grupā esam trīs dalībnieki – es, taustiņinstrumentālists un basģitārists. Saprotam cits citu bez vārdiem.
Kāpēc nav bundzinieka? Mums ir tādi ritmi – dziesmā Berlīnes Zooloģiskais dārzs, piemēram, ir 180 sitienu minūtē, ko neviens bundzinieks ilgi nevarētu izturēt. Tāpēc visu ierakstām ar vecu septiņdesmito gadu bungmašīnu. Atnākot uz mēģinājumu, iesitam kaut kādu vienu ritmu – mēs savā mūzikā orientējamies uz kaut kādiem vācu krautroka un astoņdesmito gadu Padomju Savienības izpildītājiem, astoņdesmito un deviņdesmito gadu Mančesteras vilni – acīmredzot esam to visu bērnībā saklausījušies un tas tagad uzpeld. Mēģinājumos mēs esam kā kaste, kas kratās… tā kā braucošs vilciens, un, kad to atrauj vaļā, viss gāžas ārā – viens divi un dziesma gatava," ar aizrautību stāsta Maksims, kuram vēl nav tik bieži sastopamās neieinteresētības par paša runāto kā māksliniekiem, kuri garlaikoti sniedz kārtējo interviju.
Dziesmu teksti, kas lielākoties esot pašironiski, ir krievu valodā. Lai izvairītos no neveiklas atdzejošanas, kā līdzīgu noskaņu piemērus varētu minēt latviešu grupas Rīgas Modes dziesmas vārdus "Kāpēc tad, kad es izskatos vislabāk, uz mani neviens neskatās", vai jebkuru no grupas Martas asinis dziesmu tekstiem. Grupai Super Besse neviens vēl nav ieteicis dziedāt angliski. Tieši otrādi – viņiem jau piedāvāta turneja Anglijā ar to pašu krievu valodu, kas pat minēta kā trumpis. "Ja kāds arī liks pārdziedāt dziesmas angliski, mēs to nedarīsim, pat ja tādā gadījumā paliksim par mazpazīstamu pašpietiekamu undeground grupu. Iedosim tad ierakstus vismaz mazdēliem paklausīties."