Aijā, manu dumju prātu!

Pavisam nesen Positivus festivālā, dodoties projām no plača lielās skatuves priekšā pēc Jauna mēness koncerta, saviļņotā tauta varenā korī dziedāja Ai, jel manu vieglu prātu, jauns apņēmu līgaviņ. Pagājušogad koncertzālē Palladium, klausītājiem pēc slavenākās Jauna mēness dziesmas uzstājīgi turpinot to dziedāt, nevis kā parasti bļaujot «atkārtot, atkārtot!», grupa pievienojās pūlim un daļu no tās nospēlēja vēlreiz.

Tosts nezināmajam autoramViss šis stāsts sākās Polijā, Sopotas festivālā, 1991. gadā, viesnīcā improvizēti muzicējot. Grupas dalībnieks Māris Muktupāvels paņēma kokli un sāka spēlēt šo šobrīd Lietuvas teritorijā esošā Sventājas ciema ekspedīcijā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Ilmāra Meža pierakstīto un tobrīd nevienam vēl nezināmo dziesmu, un tā visiem ļoti iepatikās. Pat pašam Mārim, kurš ar folkloru aizraujas kopš astoņdesmito gadu sākuma, šī dziesma tolaik bija jaunums, nemaz nerunājot par citiem. Vēlāk Jauns mēness to ierakstīja un izdeva albumā Garastāvoklis. Tāds, lūk, veiksmes stāsts par iepriekš nevienam nepazīstamo Sventājas dziesmu. Tosts tās nezināmajam autoram pie galdiņa kādā viņsaules krogā! Šo dziesmu, pēc pavēles ierindā soļojot uz grupas Iļģi koncertu, dziedājuši arī karavīri Ādažu poligonā, atceras Māris Muktupāvels, abu grupu dalībnieks un nupat iznākušā tautas mūzikas apdaru albuma Sventava autors.Iegūst otru elpuAlbumā skan divpadsmit dziesmu, kas pierakstītas folkloras ekspedīcijās Sventājā. Ja jau no turienes nākusi viena tik lipīga dziesma, jābūt arī citām. Albumā skan divi ekspedīciju oriģinālieraksti - vijole instrumentālajā skaņdarbā Suktinis un iepriekšminētās Jauna mēness popularizētās Sventājas dziesmas cita versija ar nosaukumu Aijā, manu dumju prātu teicējas Kristīnes Albužes sniegumā. Šī kundze pirms pieciem gadiem atstājusi šo pasauli, jo cilvēka mūžam ir nepielūdzamas robežas, bet viņas un daudzu citu vairs šai saulē nepieejamu teicēju iedziedātās tautasdziesmas dažādās versijās šodien kalpo kā izejmateriāls jauniem ierakstiem. «Viss joprojām pieejamais mantojums ir pierakstīts - šodien jau maz ticams, ka var atrast melodijas, kas vēl nav fiksētas, ja nu vienīgi kādas mazāk zināmas versijas. Paši folkloras ekspedīciju materiāli ir klausāmi tikai šauram lokam - cilvēki nepirktu, ja tie tiktu izdoti, bet ja šos gabalus uztaisa mūsdienu prasībām pieņemamos aranžējumos, šīs dziesmas iegūst otru elpu,» saka Māris Muktupāvels, kuru pašu Ilmārs Mežs, ar ko savulaik kopā dziedājuši Skandiniekos, aicinājis piedalīties ekspedīcijā uz Sventāju, bet viņš neesot aizbraucis. Nu pēc ekspedīciju materiāliem veidotās dziesmu apdares Māris izpilda kopā ar saviem Kurzemes draugiem. Māris precizē, ka tie ir nevis viņa draugi no Kurzemes, kā varētu noprast pēc uzraksta uz diska vāciņa, bet cilvēki, kuri draudzējas ar Kurzemi.Un vēlreiz Pūt, vējiņiIzlasē, kurai dots caur Sventājas ciemu plūstošās upes Sventavas vārds, Ainars Mielavs dzied arī vienu no latviešu, visticamākais, populārākās tautasdziesmas Pūt, vējiņi vismaz desmit versijām - vārdi tie paši, bet melodija pavisam cita. Divas dziesmas dzied kā džeza dziedātājs pazīstamais Laimis Rācenājs (Es uzkāpu kalniņā, Bez naudas), pa vienai - Uģis Prauliņš un Janta Meža (Es kāp uz augstiem kalniem), Ilga Reizniece (Kur tu jāsi), turbofolka grupas Oranžās brīvdienas līderis Ints Ķergalvis (Klau, gailis dzied), Gatis Gaujenieks (Vakaros, kad darbiņš beidzas), pats albuma autors Māris kopā ar brāli Valdi Muktupāvelu (Ak, māte, māte) un solo (Es zinu vienu rozīti). Lielāko daļu stīgu instrumentu - ģitāru, mandolīnu, ukuleli - iespēlējis Rīgā dzimušais, bet tagad Sanktpēterburgā dzīvojošais «profesionālais» ielu muzikants Aleksandrs Dmitrijevs. Pa vienai dziesmai - Egons Kronbergs un Arnolds Kārklis. Visas bungas spēlē Mārtiņš Linde, vijoli - Dzintars Beitāns.Absolūti latvieši SibīrijāPašlaik Mārim, turpinot popularizēt ārpus Latvijas dzīvojošo tautiešu saglabātās folkloras vērtības, jau prātā nākamais izdevums ar dziesmām, kuras dziedāja latvieši Sibīrijā. Ne tie, kuri tika izsūtīti pēc Otrā pasaules kara. Savulaik uz Sibīriju labprātīgi pārcēlušies daudzi latvieši, tur viņiem dalīta zeme. Rižkovas ciemā dzīvojot latvieši, kuru senči uz turieni izceļojuši jau ap 1790. gadu, bet no 1850. gada līdz Pirmajam pasaules karam latvieši uz Sibīriju pārcēlušies masveidā. «Sibīrijā starp ciemiem ir milzīgi attālumi, tāpēc krievu kultūras ietekme tur nereti bijusi mazāka nekā Latvijā - vienā ciemā dzīvojot tikai latviešiem, viņi arī runājuši un dziedājuši tikai latviešu valodā,» stāsta Māris. Aizbraucot astoņdesmito gadu vidū uz kādu ciemu Omskas apgabalā, viņš sastapis vecāko paaudzi, kas joprojām ir absolūti latvieši.