Koka ēkai Ernesta Birznieka-Upīša ielā, kas pēdējos gados kļuvusi par labāko mazo koncertu vietu Rīgas centrā, nav izkārtnes, tāpēc nejauši garāmgājēji var nemaz nezināt, ka to sauc par Aleponiju. Jānis Sils tur vienmēr tika uzņemts kā goda viesis, jo viņa un draugu astoņdesmito gadu beigās izveidotajai neatkarīgajai valstij valstī – līdzīgi kā slovēņu Laibach bija Jaunā slovēņu māksla/NSK – bija tieši tāds nosaukums. Tolaik par to pat bija pamatīgs raksts žurnālā Liesma, ko daudzi tā laika jaunieši lasīja ar apbrīnu un sajūsmu, ka kaut kas tik radikāls, asprātīgs, progresīvs vispār notiek un ir iespējams. Un tas iedvesmoja ne tikai tā, bet arī vēlāka laika jauniešus – īsu, bet spilgtu vēsturi pirms divdesmit gadiem piedzīvojusī rokgrupa Depo savu vienīgo albumu, ko savos raidījumos atskaņojis pat slavenais BBC dīdžejs Džons Pīls, nosauca par Alepo, par aktīvo Latvijas industriālās mūzikas kustības pamatu ielikšanu nemaz nerunājot.
Joki vai ne gluži joki, bet Aleponijas valstij bija savi senatori, un tās nosaukuma vidējā zilbe "po" tika īpaši izcelta, rādot attieksmi pret tolaik apkārt notiekošo – brūkošo Padomju Savienību, jau apnikušo perestroiku un nacionālās atmodas laika pārspīlēto aizraušanos ar auseklīšiem, kas bija ne vien latviskumu simbolizējošas nozīmītes vai pie katra latvieša krūts, bet arī bēdīgi slavena noguldījumu kompānija, kas solīja zelta kalnus, bet apkrāpa tūkstošiem klientu. "Tie ir kartupeļi un cūkas gaļa/ Ar ko sevi uzbarojam mēs…" – šīs rindas vēl ir pieklājīgākās no Jāņa Sila deviņdesmito gadu sākuma projekta U.S.O.C.A. dziesmas, kurā parodēta Liepājas brāļu un Bilžu himna Tikai tā. Arī citos darbos tiek nežēlīgi piesmietas Latvijā pazīstamas dziesmas un izpildītāji, tāpēc šeit tās skopi popularizētas, un vienīgi Laura Vorslava vēsturisko ierakstu izdevniecība Underbed Storages tiražējusi kasetēs gan Bedres, gan U.S.O.C.A ierakstus, un otros 2018. gadā vinila platēs klajā laidusi franču kompānija Musiques Electroniques Actuelles, atzīstot tos par nozīmīgiem arī pasaules kontekstā.
Puscentners
Viss sākās Tehniskās jaunrades namā Annas ielā 2, kas daudziem septiņdesmito un astoņdesmito gadu bērniem un jauniešiem bija vieta, kur varēja darboties dažādos pulciņos un iemācīties kaut ko vēl ārpus skolas obligātās programmas. Tolaik piecpadsmit līdz septiņpadsmit gadus vecie Jānis Sils, Jurģis Krāsons un Daniels Zaikins veidoja ekstravagantus tērpus un izpaudās arī muzikāli elektropanka grupā Bedre, kas tiek uzskatīta par pirmo latviešu EMB (Electronic Body Music) apvienību, radot industriālu mūziku ar radikāli pancisku piegājienu, iedvesmojoties no Kraftwerk, Nitzer Ebb, Tangerine Dream, mūsu pašu Dzeltenajiem pastniekiem un izmantojot grupas Jumprava aparatūru, lai tā nestāvētu dīkā pa naktīm, kamēr nenotiek Zigmara Liepiņa rokoperas Lāčplēsis izrādes. Bedre šo Lāčplēša tēmu paņēma pašā saknē, ar amatieru kinokameru uzņemot īsfilmu, kurā inscenēta šī latviešu tautas varoņa piedzimšana – Jurģis Krāsons atceras, ka viņam esot bijusi vismaz septiņpadsmit metru gara nabassaite.
Šovasar pēdējoreiz viesojoties Latvijā, jau trīsdesmit gadu ASV dzīvojošais un tur veiksmīgu tērpu dizainera karjeru (Harley Davidson, Tommy Hilfiger, Gap, The Children’s Place u. c.) izveidojušais Jānis Sils nosvinēja savu apaļo dzimšanas dienu. Puscentners, kā teica viņa grupas Bedre biedrs, tagad pazīstamais animators un kinofilmu mākslinieks Jurģis Krāsons, septembrī kopā ar Jāni viesodamies Radio NABA raidījumā Zibens pa dibenu, kas bija veltīts Bedres 1988. gada albumam Alumīnija Olga.
Leģendas statuss
Šīgada Latvijas apmeklējuma reizē Jānis Sils kopā ar Jurģi Krāsonu daudz izstāstīja par vēsturi arī raidījumā Absolūtais minors, iepriekšējos gados viņš vairākkārt viesojies raidījumā Bitīt matos – visi ieraksti atrodami Radio NABA un LSM arhīvā, savukārt apjomīgs Jāņa Sila visu veidu radošo izpausmju kopsavilkums atrodams viņa oficiālajā mājaslapā www.silstils.com, ieskaitot pēdējos gados aktuālos aksesuārus – sejas maskas ar uzrakstu Silstils.
Jāņa Sila un biedru jaunības maksimālismā radītajai mūzikai šodien jau bez kautrēšanās piedēvējams leģendas statuss, un viņa veidotie tērpi ir populāri jauniešu vidū visā pasaulē, jo apģērbu dizains viņam ir bijis jau gēnos – Jāņa māsa Sandra Sila ir daudzu nozīmīgu latviešu kinofilmu (Cilvēka bērns, Likteņdzirnas, Rīgas sargi, Rūdolfa mantojums, Nameja gredzens u. c.) kostīmu māksliniece. Tā tie Sili ir ietērpuši pasauli. Lai silti un skanīgi!