Bērnībā man likās, ka svētku gājiens pa 13.janvāra krastmalu izskatās labi tikai pa televizoru - tas sākās nekur, un beidzās nekur. Svarīgs bija tikai gabaliņš gar tribīni. Šķiet, ka vēl joprojām mums, kas pieredzēja maršēšanu gar tribīnēm, ir svarīgs fakts, kā izskatāmies no malas...
Norvēģijā 17.maijs ir Norvēģijas Konstitūcijas diena jeb Nacionālā Diena, kas tiek atzīmēta ar tradicionālā nacionālā kostīma uzvilšanu un skolu gājienu gar karaļa pili. Bunad jeb tradicionālais kostīms Norvēģijā tiek mantots no paaudzes paaudzē, un šīs kultūras visekstrēmākā izpausme ir bunad policija, kas seko tradīciju ievērošanai. Attieksme pret bunad mūsdienu Oslo ir daudz brīvāka dažādu iemeslu dēļ. Droši vien, ka viens no tiem ir - arvien vairāk un vairāk bērnu tiek adoptēts no citām valstīm. Šobrīd gājienā ar norvēģu vecākiem dodas mazas ķīniešu meitenītes, un viņas būs tās, kas mantos māmiņu kostīmus.
17.maijs ir vecāku un bērnu diena, kad ģimenes pulcējas karaļa pils parkā, lai noraudzītos savos bērnos, kas dodas gājienā. Pulcēšanās skolas pagalmā no rīta tiešām ir aizkustinoša - skolotājas, ko pierasts redzēt džinsu biksēs, nu ir ģērbušās rūpīgi izšūtos tērpos ar sudraba saktām. Katram bērnam neatkarīgi no nacionalitātes un pilsonības ir neliels Norvēģijas karodziņš. Visi ir priecīgi un satraukti.
Noskatīdamies, kā Makss aizmaršē pa ielu, dodamies uz franču kafejnīcu Pascal, viena no iecienītākajā ēstuvēm, kas šodien ir īpaši iecienīta, jo atrodas vistuvāk karaļa pilij. Sajūta ir sirreāla. Ierodas mana draudzene tērpusies bunad, kas ir samiksēts no oriģinālā tautastērpa, kas ir mantots no tantes, daļām un viņas pašas dizainētām lietām japāņu kompānijai, kurai viņa strādā. Man šī pieeja šķiet mūsdienīga un rosina pārdomas ka nākamajā gadā es varētu izveidot pati sev, miksējot latviešu tautastērpu ar mūsdienu dizainu.
Skolēnu parāde, maršējot no Rātlaukuma, izmet cilpu Karaļa pils priekšā. Gaisā virmo putekļi, jo pagalms ir atstāts nebruģēts - norvēģi vēlējās saglabāt tradicionālo grants pagalmu. Nu saulē tautastērpi pārklājas ar vieglu putekļu kārtu, bet neviens par to neuztraucas. Tādi nu norvēģi ir - bunad putekļos zem karaļa balkona ar nacionālajiem karogiem.
Pēcpusdienā pilsēta ieņem citu apveidu un skaņu. Sākas nenormāls troksnis, un ielas pildās ar kliedzošiem, dziedošiem jauniešiem sarkanas biksēs un cepurēs. Tie pulcēja ikgadējam Russ gājienam, kuru pavada policija. Russ - pēdējās klases skolnieki, kas kopš 1.maija faktiski ar to vien ir nodarbojušies, kā braukājuši ar autobusiem un pieklieguši pilsētu, svinēdami bērnības beigas. Šodien viņi triumfē ar gājienu, jo pēc 17.maija sāksies izlaiduma eksāmeni un pieaugušo dzīve.
Tāda ir pilsēta - no rīta salds, jauks un visādi citādi pozitīvas emocijas raisošs gājiens gar karaļa pili, pēcpusdienā aurojoši jauniešu pūļi pa Drammensveien.
Un pa vidu visam bērneļi tautastērpos, kas mēģina iegūt Russ kartes (vizītkartes, ko izgatavo skolnieki, un parasti tās satur tik nepieklājīga satura tekstus, ka mazajiem tās ir aizliegts ņemt uz skolu nākamajā dienā).
Abus gājienus vieno krāsa - koši sarkanā. Koši sarkanais Norvēģijas karogs ar zilo un balto krustu rīta gājienā simbolizē pavisam ko citu nekā jauniešu sarkanās bikses un cepures. 1821.gadā Fredrik Meltzer veidotais karogs stāsta demokrātijas idejām, kas aizgūtas no Franču revolūcijas un tuvību ar Zviedriju un Dāniju. Jauniešiem sarkanā krāsa simbolizē pamata priekšmetu studijas (tiem kas papildus studējuši ekonomiku, bikses ir zilas), tomēr sajūta tam visam ir viena - BRĪVĪBA.
Attēlu galeriju var skatīt www.vesma.info