Pagājušās nedēļās beigās Oslo notika pasākums, saukts par
Designer Saturday. Kā varam lasīt mājas lapā, šāda veida
pasākumi aizsākās 30 gadus atpakaļ Ņujorkā. Šogad Oslo 120 norvēģu
un internacionālie ražotāji atvēra savus salonus, lai demonstrētu
jaunākos produktus. Sestdienā - profesionāļiem (dizaineriem,
arhitektiem, presei), bet svētdienā plašākai sabiedrībai.
Pasākumam ir viens ļoti praktisks mērķis - salonu ekspozīcijas ir jāatjauno tā vai tā, un jāielūdz cilvēki apskatīt tā vai tā. Tādēļ ir daudz izdevīgāk to darīt visiem kopā, tādejādi stipri samazinot izdevumus uz PR (public relation) un reklāmas rēķina. Var jau būt, ka izklausos kā pēdējā ciniķe, bet neredzu iemeslu profesionālim neapmeklēt viņam interesējošos salonus arī citā sestdienā. Ja profesionālis patiešām ir profesionālis, tad jau viņš visus šos jaunumus ir apskatījis pāris lielajās mēbeļu mesēs, kas jau ir notikušas gada sākumā, kā, piemēram, janvārī Ķelnē vai aprīlī Milānā.
Kas attiecas uz neprofesionāļiem, tad pasākums noteikti daudz interesantāks ir viņiem. Bieži cilvēki kautrējas ieiet salonos, kuros tiek pārdotas ekskluzīvas mēbeles, īpaši ja viņiem nav spiedošas vajadzības kaut ko iegādāties. Tādēļ viņiem šie pasākumi ir labi - paskatīties, uzzināt, pasapņot un sākt krāt naudu iecerētajai mēbelei. Jo dizains nav māksla, dizains ir bizness, kura ražošanas procesā ir iesaistīti daudzi cilvēki un ieguldīta liela nauda. Spēja pārdot ir tā būtiska sastāvdaļa.
Kas attiecas uz profesionāļiem, tad viņiem šāds pasākums ir labs iemesls satikties izredzēto ballītēs (kurās, lai tiktu iekšā, ir vajadzīgi ielūgumi), un iedzert glāzi vīna uz ballītes rīkotāju rēķina. Vai divas. Vai, kā piektdienas vakarā Vitra salonā -alkohols tā arī nebeidzās līdz brīdim, kad pametām ballīti (kas Norvēģijā ir ļoti reta parādība, parasti ballīšu rīkotāji uzsauc pirmo glāzi, pēc tam alkohols ir jāpērk pašam).
Tomēr šādi pasākumi ir labi kontaktu dibināšanai. Piektdienas vakarā mēbeļu salona Vitra rīkotājā ballītē varēja satikt gan Eero Koivisto (internacionāli slavenākā zviedru arhitektu biroja Claesson.Koivisto.Rune arhitektu) , gan Mirkku Kullberg, kas ir leģendārās somu fabrikas Artek direktors, gan arī vietējās par dizainu rakstošas zvaigznītes kā Nikolai Butenschøn, kas ir eksperts sestdienas avızei Dagbladet.Søndag.
Izmantoju piektdienu, lai iepazītos ar šodienas spilgtākajiem Norvēģijas dizaineriem - Norway Says.
Norway says šobrīd ir panākumu augšgalā - tikko paziņots, ka piešķirta lielākā dizaina balva Soderbergsprisen. Tās lielums ir miljons zviedru kronu. Trīs dizaineri Torbjøn Anderssen, Espen Voll un Andreas Engesvik saņems to šī gada 5.novembrī Rohsska muzejā Gēterborgā.
Brīdī, kad mēģināju vienoties par intervijas laiku, Torbjøn negaidot aizsāka interesantu tēmu, par kuru man nemaz nebūtu ienācis prātā ar viņu runāt. Droši vien es būtu runājusi vairāk par nelielas valsts dizainera iespējam pasaules arēnā, vietējās ražošanas iespējām un tādām lietām, kas ir aktuālas Latvijas dizainam šobrīd. Bet Torbjøn teikums bija - es neciešu, ja man pārmet, ka mēs taisām luxyry design (greznuma dizains, ekskluzīvs dizains)
Kā lūdzu??????? - es pārjautāju. Man nekad nebija iemācis prātā, ka Norway Says ir pieskaitāms pie luxury design grupas. Drīzāk uztvēru viņus kā labāko Skandināvijas dizaina tradīciju - funkcionālisma un vienkāršības - sekotājus.
Torbjøn apsolīja izklāstīt savu viedokli intervijā, bet es sāku domāt par dizainera profesiju būtībā. It īpaši ja paskatās uz lietām ekoloģiska dzīvesveida kontekstā - vai būt par dizaineri nav pārlieka greznība? Radīt vēl vienu krēslu un sofu tūkstošiem un tūkstošiem sofu un krēslu jūrā? Jo visā tajā jaunu mēbeļu jūrā, ko nākas redzēt katru gadu dažādās dizaina dienās visā pasaulē, tikai pāris produkti ir atcerēšanās vērti. Varbūt patiesa greznība ir būt par dizaineri, kurš ir radījis produktu, kas ir atcerēšanās un iegādāšanās vērts? Bet ko iesākt ar to dizaineru pulku, kuri nav nopelnījuši sev greznību būt par labu dizaineri?
Par dažiem produktiem, kas ir atcerēšanās vērti no Oslo Designer Saturday, pastāstīšu nākošajā ierakstā.