Lai gan kopš 2022. gada februāra Ukrainas mākslinieki diezgan regulāri tiek aicināti piedalīties Latvijas kultūras pasākumos, plašāka grupas izstāde, kas iepazīstina ar Ukrainas mākslu caur nacionālo fokusu, pie mums notiek pirmoreiz. Mākslas stacijā Dubulti līdz 14. janvārim būs skatāma izstāde Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija. Tas ir vēl ēkas veidolā neesoša Ukrainas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas projekts, kurā apkopoti kara laikā tapuši mākslas darbi, kas atbalso šo laiku un karastāvokļa apstākļus, – to varētu saukt par kara laikmeta mākslu, kas šoreiz īpaši precīzi atbilst "laikmetīgās" mākslas jēdzienā ietvertajai laika kā tagadnes dimensijai.
Ļoti konkrēta pieredze
Ekspozīcijas pamatā ir Kara laika mākslas arhīvs, ko 2022. gada 24. februārī kā datubāzi sāka veidot un kūrēt Ukrainas NVO Laikmetīgās mākslas muzejs. Kultūras autonomijas idejai, tās uzsvēršanai un atkārtošanai etniskā genocīda apstākļos ir ļoti būtiska loma, tāpēc ir svarīgi veidot plašākas mākslas ekspozīcijas, kas ļauj spēcīgāk apzināties Ukrainu kā neatkarīgu valsti ar savu specifisko kultūru.
Kuratores Tetjana Lisuna un Anna Marija Kučerenko izstādē ir iekļāvušas 22 mākslas darbus, kas radīti no 2010. līdz 2023. gadam. Tie veidoti dažādos medijos, lielākoties tā ir kustīga un statiska attēla māksla, zīmējumi, gleznas, videodarbi. Katrs darbs, lai cik poētisks, pilda arī dokumentālas funkcijas, kas būtu grūtāk realizējamas, piemēram, telpiskās instalācijās. Autori galvenokārt pārstāv paaudzi, kas dzimusi desmitgadē no 80. līdz 90. gadu vidum. Tā ir salīdzinoši jauna, bet vairs ne pati jaunākā mākslinieku paaudze. Paaudze, kas pieaugušā vecumā nav pieredzējusi padomju režīmu un uzaugusi līdz ar neatkarīgas Ukrainas veidošanos. Izstādes apskates laikā bieži jādomā par to, ka mākslinieki ir mani laikabiedri, un neviļus nākas iztēloties sevi viņu vietā, jo darbi runā par ļoti konkrētu civiliedzīvotāju pieredzi, ar kuru viegli pašidentificēties arī tad, ja apzināmies, ka šī pieredze nav aptverama.
Tāpat arī daudz jādomā par to, ko karš nodara mākslinieciskajam redzējumam, jo izstādes pamatā ir tieši kara pieredze – pieredze nevis kā dokumentāla liecība (lai arī konkrētu artefaktu un atsauču izstādē ir ļoti daudz) vai notikumu atstāstījums, bet kā emocionālā uztvere, jūtīgums, atmiņa. Izstāde tiecas atspoguļot to, kā kara šausmas un kara ikdiena iegulst cilvēka apziņā, pārveido viņa pasaules izjūtu un redzējumu. Izstāde ir ļoti humāna, tā vēsta par karu no izteikti individuāla, subjektīva skatpunkta, kurā liela nozīme ir ikdienas norisēm, "mazā cilvēka" pārdzīvojumam un emocijām.
Trokšņu klātbūtne
"Šajos darbos nav šaubu vai nenoteiktības, jo nāves tuvums padara dzīves izjūtu skaidru, izdzēšot lielāko daļu nokrāsu un pustoņu," norādīts izstādi pavadošajā tekstā. Šī skaidrība ir spilgti jūtama izstādes darbos un, iespējams, ir visizteiktākais tos vienojošais aspekts. Pat ja kāds darbs šķiet mākslinieciski mazāk "izteiksmīgs" vai ne tik veiksmīgi izstrādāts, katram eksponātam piemīt jēgpilna mērķtiecība, tā pamatā ir spēcīga, neparasta pieredze notikumu vai sajūtu veidolā. Laikmetīgās mākslas pārprodukcijas apstākļos bieži vien nākas saskarties ar mākslu, kura šķiet radīta it kā garāmejot un garlaikojoties un kurā acīmredzami trūkst iekšējās vajadzības nospriegotības.
Publiskajā telpā, runājot par Ukrainas kultūras dekolonizāciju, viens no biežāk izmantotajiem saukļiem ir aicinājums piešķirt ukraiņu kultūras pārstāvjiem redzamību un dzirdamību, ļaut viņiem izteikties un nodrošināt tam platformu. Arī šajā izstādē ir daudz stāstu un dzirdamības burtiskā nozīmē, tas ir, audiālu elementu, kuri dažbrīd telpā savstarpēji pārklājas un apgrūtina sadzirdēšanu, – ekspozīcijai būtu noderējis nedaudz noslēgtāks izkārtojums.
Mākslas apvienības Open Group darbā Atkārto! skatītājiem ir iespēja arī pašiem iesaistīties instalācijā un kā karaokē "izdziedāt" kara skaņas pēc videoekrānā redzamo cilvēku norādēm. Militāro ziņu klausīšanās pavada mākslinieces Alevtinas Kahidzes jogas nodarbību darbā 527. diena, kas atgādina par pašrūpēm kā daļu no savstarpējās palīdzības tīklojuma, bez kura nevar iztikt valstī, kurā ir karš. Lielais skanisko elementu īpatsvars izstādē droši vien nav nejaušība, ņemot vērā uzlidojumu un trauksmes sirēnu pastāvīgo klātbūtni Ukrainas ikdienā. Šie trokšņi diemžēl ir kļuvuši par neatņemamu daļu no šī laika Ukrainas skaņu ainavas, un tikpat pašsaprotama ir to klātbūtne mākslā.
Nekādu abstrakciju
Tikpat zīmīgs un likumsakarīgs šķiet arī biežais dabas motīvu izmantojums, māksliniekiem pētot vai uzsverot savu saikni un radniecību ar zemi. Tas ir māju un piederības sajūtas kods, kas šķiet saasinājies teju instinktīvā līmenī. Izstādē rodas sajūta, ka autori daudz vairāk pievērš uzmanību apkārt esošajai videi un dabu, iespējams, izjūt kā ideoloģiski neitrālu telpu, kurā atslēgties no realitātes, kas pārsātināta ar sarežģīto un nekontrolējamo.
Uz Dubultu stacijas logiem uzdrukātais dronu ainavas zīmējums Volodomira Pavlova darbā Lauki vēsta par plašākām pārmaiņām telpas un vides uztverē – apkārtni ir jāmācās uztvert arī kā militāru operāciju zonu, kas pakļauta bēgšanas, patveršanās, noslēpšanās nepieciešamībai, par kuru miera laikā civiliedzīvotāji nemaz neaizdomājas.
Lielākajā daļā darbu aprakstu uzsvērta to ģeogrāfiskā atrašanās vieta vai nosaukums (arī datumi), it kā vēlreiz apliecinot šo vietu nozīmīgumu, atgādinot par tām kā par Ukrainai piederošām teritorijām, kurās notiekošā karadarbība ir konkrēta un reāla. Nekādu abstrakciju. Simboliski ietilpīgs un pragmatisks ir mākslinieku Žannas Kadirovas un Denisa Rubana projekts Paļaņica (tradicionālā ukraiņu maize, ko cep godos; tās nosaukums ticis izmantots arī kā slepena parole, lai atšķirtu krievu iebrucēju sabotāžas mēģinājumus). Kara sākumā mākslinieki evakuējās no Kijivas uz kādu Aizkarpatu ciematu, kur sāka veidot maizes objektus no akmeņiem, ko slīpējusi kalnu upe. No darbu pārdošanas gūtos ienākumus mākslinieki ziedo karavīriem nepieciešamo lietu iegādei. Uz cita veida teritoriālās spriedzes aspektiem norāda Žannas Kadirovas video Krievijas raķete – tā ir uzlīmju sērija Krievijas raķetes formā, ko māksliniece dažādās valstīs uzlīmējusi uz sabiedrisko transportlīdzekļu logiem un kas kustībā izskatās kā īstu raķešu lidojums.
Humānisma sajūta
Izstādē piedalās nozīmīgi Ukrainas laikmetīgās mākslas pārstāvji, kuri ir būtiska Ukrainas kultūras daļa. Daži no viņiem ir kļuvuši par starptautiski redzamākajām ukraiņu kara balsīm, jo viņu darbi regulāri tiek publicēti un pārpublicēti rakstos par karu Ukrainā. To var attiecināt uz Dubultu stacijā redzamo mākslinieču Vladas Ralko un Katerinas Lisovenko darbiem, kas groteski ekspresīvā un vienlaikus stindzinoši precīzā manierē, asiņainos, rēgainos tēlos un sirreālās kompozīcijās dokumentē sajūtas un noskaņas, kas pavada karastāvokļa ikdienu. Abām autorēm raksturīgais skičveidīgais izpildījums, ātru, spontānu, it kā nepabeigtu formu valoda rada spēcīgu klātbūtnes efektu un sajūtu, ka tie zīmēti un gleznoti ar asinīm. Taču asiņu metafora ir jāattiecina uz visiem izstādē redzamajiem darbiem, jo katrs no tiem ir pieskāries ciešanām.
Izstādē ir daudz ciešanu, taču paradoksālā veidā tās nekļūst par dominējošo noskaņu. Izstāde atstāj spēcīgu iespaidu, pat ja faktoloģiski tās saturs mums jau bijis labi zināms. Ir grūti aptvert un pieņemt, ka tajā redzamais nav nekāda pagātne, izstāde fiksē šausmas, kas notiek joprojām. Ir svarīgi nenogurt un turpināt notiekošajam sekot līdzi, vienlaikus spējot saglabāt cerību un cilvēcību. Šo iemeslu dēļ tik būtisks ir izstādes nosaukumā ietvertais vārds "mīlestība" – iespējams, tieši mīlestība ir avots spējai mākslinieciski reflektēt par notiekošo.
Ievērojamais ukraiņu vēsturnieks Jaroslavs Hricaks ir rakstījis, ka ar savu cīņu ukraiņi rada nozīmes, par kuru eksistenci neviens līdz šim nav zinājis. Ukraiņu varonība ir apliecinājums, ka karadarbība spēj radīt arī jaunas cilvēkmīlestības formas. Iepretim destrukcijai iespējama līdz šim neiedomājamas vienotības un empātijas rašanās, tās ir bezierunu rūpes citam par citu un kolektīva cerība uz labāku nākotni. Šis humānisms atšķir aizstāvjus no iebrucējiem un ir spilgti, skaidri jūtams arī ukraiņu laikmetīgajā mākslā.
Izstāde Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija
Mākslas stacijā Dubulti līdz 14.I