Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Starp skaisto, veselīgo un smeldzi

Andrejsalā, Korpusu cehā 18.janvārī tika atklāta gleznotāja Andra Eglīša personālizstāde "Zem debess juma". Mākslinieka darbi, kuru raksturošanai recenzenti lietojuši apzīmējumus "fotoreālistiski", "neoakadēmiski", "valdzinoši", "pārsteidzošs klātbūtnes efekts", "harmonijas meklējumi starp dabu un civilizācijas sekām", likuši ielāgot viņa vārdu gan skatītājiem jauno gleznotāju izstādēs, gan profesionāļiem, kas mērķtiecīgi meklējuši pēc interesantākajām parādībām šodienas Latvijas mākslā.

Vai tavu gleznotāja pieredzi ir iespaidojusi arī darbošanās ārpus glezniecības? Tu esi arī fotografējis un sadarbojies ar Latvijas hepeningu klasiķi Andri Grīnbergu. Vai tās citas radošās lietas ir pavērušas kaut ko jaunu, citādu skatījumu arī gleznojot?

Es nenošķiru radošās lietas, viss ir dabiski kopā. Kaut kā organiski ir izveidojies, ka mani saista glezniecība, tīri ideju ziņā — es domāju gleznās. Tā droši vien lielā mērā ir audzināšana un izglītība, esmu tā mācīts skatīties uz pasauli. Un es to nemēģinu salauzt, domāt, ka tas ir kas labs vai slikts. Tā vienkārši ir.

Droši vien tas, ka esmu fotografējis, kaut kā ir ietekmējis arī gleznošanu. Man bieži fotogrāfijas liekas ļoti iedvesmojošas, liekas interesanti, kā kaut ko, kas ir notverts fotogrāfijā, pasniegt glezniecībā. Bet tas ir tāpat kā skatoties uz kādu sadzīvisku lietu — tā vienā brīdī var likties gleznieciska.

Es arī visu laiku paturu prātā idejas saistībā ar fotogrāfiju. Tikai varbūt tie ir mani vecišķie uzskati, kas noved pie tā, ka lielākoties fotogrāfiju es izmantoju kā palīglīdzekli, nevis patstāvīgu darbu, ka man liekas, ka gleznās var pateikt vairāk.

Bet formāts, par ko es jau sen esmu domājis un ko mēģināšu realizēt, ir grāmata Salāti, tāds uz sajūtām orientēts darbs, kur gleznas miksēsies ar fotogrāfijām, skicēm, zīmējumiem un tekstiem. Tā es varbūt labāk varētu pavēstīt to, kas man ir svarīgs. Jaunās izstādes bukletā mans teksts ir izvilkums no šīs grāmatas materiāla.

Pieminētajā tekstā tu atsaucies uz gleznotājiem, kuriem visiem tādi vai citādi būtiska ir tieši fotogrāfija, — Deividu Hokniju, Edvardu Hoperu, Luku Tījmanu. Arī tavās bildēs ir diezgan uzkrītošs fotogrāfiskais iespaids, brīžiem kaut kas gandrīz sintētisks. Vai tu pats to saisti ar šodienas glezniecībā raksturīgo attēlu kultūru, kad attēli nevis vairs klājas pāri, bet zem tiem nav atrodama "īstā" realitāte?

Es uzskatu, ka mani labākie darbi tapuši, gleznojot "dzīvajā". Taču tiem arī parasti tiek piedēvētas fotoreālisma iezīmes, kas tikai liecina, ka fotoreālisms nav tehnisks paņēmiens, bet gan realitātes uztveres veids. Patlaban mani saista tā sazobe, kas rodas, tiešu, nepastarpinātu dabas studiju iespaidu savienojot ar attēlu kultūras veidoto uzslāņojumu jeb attēlu izmainīto priekšstatu par realitāti. Varbūt varētu teikt, ka tas ir tāds fotoreālisms, neizmantojot fotogrāfiju. Arī tīri tehniski mani saista nevis plakani reproducējoša glezniecība, bet gan brīva un dzīva, daudzslāņaina struktūra. Piemēram, pāreju uz stikla burciņas netaisīt kā fotogrāfijā, kur tas veidojas kā pikselis pie pikseļa, bet kā vecajā glezniecībā — no brīvu, bet mērķtiecīgu triepienu un slāņu summas.

Recenzijās un aprakstos par taviem darbiem rakstītāji nereti atsaucas, ka tas, kas saista tavās gleznās, ir skaistums, gandrīz fascinējošs efekts, taču vienlaikus tajā ir arī tāda kā nobīde, klātesošs kaut kas savāds, gandrīz netīkams. Kas ir šī nobīde — ironija?

Ar to skaistumu ir tāpat kā ar garšīgs/negaršīgs vai smaržīgs/smirdīgs. Tāpat arī skaistais/neglītais, tas ļauj atšķirt, kas cilvēkam ir derīgs un kas ir nederīgs priekš pašsaglabāšanās. Tas, ko es gribu panākt ar saviem darbiem, ir nevis kritizēt vai noliegt, pielūgt kādas negācijas, bet meklēt veselīguma, personīgās laimes iespējas. Un skaistums iederas kā tas, kas ir derīgs cilvēkam. Bet tā nobīde... katrā ziņā tā nav ironija, vēlme padarīt neglītas lietas skaistas. Ironija man liekas sliktākais, kas var būt. Tāds drošs slēpnis, no kura var gudri un aktīvi runāt, slēpjot patieso viedokli vai viedokļa trūkumu. Ironija mani nepavisam neinteresē.

Varbūt tā nobīde ir tā "smeldze", kuru tu apceri savā jau pieminētajā tekstā?

Tā smeldze ir, bet es neesmu pārliecināts, vai nevajadzētu ar to smeldzi un sentimentalitāti cīnīties, man nav skaidrs, vai tas ir kas derīgs vai nē. Jebkura teorija vai mācība, kas ved uz kādu personīgu attīstību, liek atteikties no vājā. Ir tā pretruna — saglabāt cilvēcisko, sentimentalitāti, emocionalitāti un tai pašā laikā pacelties pāri. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nodarbojos ar glezniecību, tas visu laiku liek par to domāt. Es kā cilvēks nesastāvu tikai no prāta, pārdzīvojumam ir liela nozīme, un glezniecība harmonizē to esamību. Labā mākslas darbā darbojas visi centri, gan prāts, gan jūtas, gan instinkts, tāpēc jau tā ir māksla, nevis vienkārši formula.

Vieni gleznotāji ieliek bildē maksimāli sevi, citi — nošķir to no savas cilvēciskās esamības. Sanāk, ka tavās bildēs tu esi pats iekšā, — tas, ko tu glezno, ir tieši saistīts ar tevi pašu kā personību?

Man katra gleznu sērija ir mēģinājums noformulēt, noskaidrot to, ko es esmu sajutis, ko es gribu pateikt. Pēc šīs izstādes būšu izpumpējies, un būs atkal jāsakrāj, ko teikt. Man liekas svarīgi identificēties, būt patiesam tajā, ko dari, izvairīties no tās ērtās pozīcijas paust jebkuru viedokli, sakot, ka "vispār tas nav tavs".

Mākslas tirgū glezniecība starp citiem medijiem ir angažēta visvairāk. Vai tevi kā mākslinieku tas neierobežo?

Man liekas gluži otrādi. Tieši tāpēc, ka glezniecība ir vislabākais tirgus produkts, — pati par sevi jebkura glezna tiek uzskatīta par mākslas darbu, tajā var daudz vairāk darīt to, kas it kā nav paredzēts tirgum. Turpretim "neproduktu" mākslā tā diktāta ir daudz vairāk, piemēram, kas tiek iekļauts biennālēs un kas netiek. Tai ziņā tirgus pat dod lielāku brīvību.

Mākslas tirgus pastāv ļoti dažādos veidos un līmeņos, un es nedomāju, ka būt komerciālam māksliniekam pareizajā nozīmē būtu kas slikts. Taču sociālvēsturisku apstākļu rezultātā pie mums joprojām tirgus eksistē vairāk tādā interjera priekšmetu līmenī. Un, manuprāt, tas arī ietekmē kontekstu, ka nākas skatīties uz darbiem komerciālās galerijās. Tādēļ es jūtos ļoti labi, ka man ir bijusi iespēja izveidot šo izstādi nekomerciālā telpā. Gribētos cerēt, ka šajā gadījumā vairāk uzrunā vēstījums, ne lapiņa ar cenām.

Tātad tev ir svarīga gan darbu konceptuālā, gan formālā nozīme un tevis gleznotās ainavas vai portreti nav tikai laikmetīgas žanra variācijas? Kas ir tā kopējā doma vai sajūta, ko tu esi ielicis jaunās izstādes darbu sērijā?

Man nemitīgi nākas domāt par to, kā sadzīvot ar sevi un pasauli. Modīgi izsakoties — kā pareizi sevi pozicionēt. Mēģinot vispārināt to, ko gribēju iegleznot šajos darbos: var teikt, ka tā ir sajūta par vienlaicīgo cilvēka niecību un nozīmību, unikalitāti. Kad viņš sajūtas ļoti niecīgs, bet nejūtas slikti no tā, gluži pretēji — labi un adekvāti un turklāt bez vienaldzības. Kā arī tās dīvainās iekšējo pārdzīvojumu un apkārtējās pasaules attiecības. Kad saule spīd spožāk un debesis zilākas — kad esam laimīgi vai — kad nelaimīgi?

Gleznotāji nereti reflektē, ka potenciāli viņi varētu darboties arī citās mākslas jomās, bet notiek tas tik reti. Gandrīz visi paliek pie glezniecības. Tāpēc ka gleznošanas process pats par sevi ir kaut kas ievelkošs?

Es gluži negaidīti esmu kļuvis par gleznošanas pasniedzēju Mākslas akadēmijā, Vizuālās komunikācijas nodaļā. Domājot, ko studentiem mācīt, man liekas svarīgi paturēt prātā — kā izmantot glezniecību kā instrumentu, līdzīgi kā fotošopa vai ilustratora programmas. Katram instrumentam vai medijam ir sava specifika, to, ko var uztaisīt ilustratorā, nevar uztaisīt fotošopā. Arī uztveres un komunikācijas specifika. Māksliniekam nevajadzētu norobežoties, bet visu laiku uzdot sev jautājumu, vai to, ko es gribu pateikt, vislabāk var pateikt ar gleznu? Varbūt to labāk var uzfilmēt vai nofotografēt. Bet piekrītu arī, ka glezniecība ir izteikti sevī ievelkoša.

Droši vien tas, kas notur glezniecībā, ir tā sava veida "metafizika" — tas, ka tiek attēlota realitāte, kas tomēr nav realitāte. Vai tas ir arī tas, kas pievelk tevi? Vai to sajūtu nevar dabūt arī citur?

Nu jā, tas ir tas spēks. Tāpēc jau arī mani glezniecība interesē. Bet, piemēram, savā diplomdarbā es pārgleznoju fotogrāfa Bīta Strueli fotogrāfijas, jo viņa darbos es arī jūtu to... metafiziku, kaut arī es nezinu, vai tas ir īstais apzīmējums. Arī Džefa Vola fotogrāfijās.

Kāpēc tu pārglezno fotogrāfijas?

Lai noskaidrotu attiecības starp fotogrāfiju un glezniecību. Kas mainās, kad es nevis vienkārši izmantoju fotogrāfiju kā palīglīdzekli, bet fotogrāfiju, kas pati ir mākslas darbs, kas turklāt mani ļoti iedvesmo. Kur ir tā atšķirība, kad es to pārceļu glezniecībā. Viens no XX gs. otrās puses glezniecības grandiem vācu gleznotājs Gerhards Rihters, kura slavenākie darbi arī ir skrupulozi pārgleznotas fotogrāfijas, to darot tāpēc, ka šodienas kultūrā, kur viss izrādās attēli un līdz oriģinālajai realitātei bieži vien nemaz nav iespējams nonākt, pašā pārgleznošanā redz mēģinājumu atgriezt "īstumu", sava veida jēgu. Kas savā ziņā arī ir iluzors un utopisks mēģinājums.

Es varu piekrist. Tas ir interesanti, kādēļ ir izveidojies glezniecības īpašais statuss, glezniecībai nepiemīt dokumentalitāte, bet tai pašā laikā to tiecas uzskatīt par patiesāku. Pieņemts, ka glezniecībā ir vairāk īstuma, kaut gan fotogrāfijā it kā tam vajadzētu būt daudz vairāk. Bet es nezinu, kāpēc tā ir.

Tu teici, ka esi vecišķs, — vai tai nozīmē, ka tev svarīgas ir glezniecības tradīcijas, amatniecība, skola?

Mani nenormāli nomāc un nogurdina muzeji ar vecu mākslu un vecām gleznām tīri saturiski, bet tehniskā, amatnieciskā ziņā mani tas fascinē. Man patīk laba daudzslāņu glezniecība ar krāsu attiecībām, man liekas svarīgi, ka darbā bez saturiskā vēstījuma ir glezniecības spēks. Šajā kontekstā man absolūti fantastiski liekas tas pats Hoknijs un Tījmans, kur nav vecās glezniecības rokraksta, bet tā ir ārkārtīgi baudāma glezniecība.

Bet es necenšos būt jauns vai oriģināls. Nebaidos būt banāls. Modernismā balstītā virzība uz kaut ko jaunu un neredzētu man liekas neaktuāla.

Savā izstādes tekstā tu atrunājies, ka tevi neinteresē cheesy lietas, provokācijas, ko tu atzīsti par lētu efektu.

Provokācijas es atzīstu, bet vienkārši, parādot kādu mutantu, līķi vai dibenu, ir ļoti grūti adekvāti novērtēt pašu darbu, jo tas piesaista tīri fizisku uzmanību un noklusina pārējo. Nu, piemēram, jauno britu māksla.

Tepat — Kristiana Brektes izstāde.

Tas ir klasisks piemērs. Salīdzinoši, cik daudz uzmanības tika pievērsts šai izstādei — notikums pats par sevi aktīvi piesaista uzmanību un īpaši nav atšķirības, kāds ir vēstījums.

Bet kā ar mākslu kā komentāru par to, kas notiek apkārt, kas ir derdzīgs un šokējošs ikdienā?

Bet tas komentārs neizvēršas kā komentārs, tikai tiek atkārtots tas pats. Komentāru, lai tas darbotos, jāpasniedz citādi.

Ja jau, pārgleznojot fotogrāfiju, tajā tiek ielikts kaut kas īstāks, vai līdzīgi nav arī ar šādu komentāru? Var izlasīt sliktās ziņas avīzē, pret ko jau ir izveidojusies imunitāte, un var aiziet uz izstādi, kur tā pati ziņa varbūt uzrunā daudz spēcīgāk?

Es neredzu tajā īpašu atšķirību — jēgu mākslas darbiem, kas izraisa tās pašas domas un sajūtas, ko, piemēram, ziņas. Man šķiet, ka cilvēka daba nemainās, sociālās izpausmes it kā pieņem atšķirīgu ārējo formu, bet ne mehānisms, kā cilvēki dzīvo. Tāpēc man personīgi nešķiet interesanti un aktuāli pievērsties ārējām izpausmēm. Mani interesē domāt un runāt par cilvēciskajām pamatlietām — kā sadzīvot ar sevi un apkārtējo pasauli, ļaunumu un vājumu.

Kāda tev liekas šodienas Latvijas jauno glezniecība? Kaut vai izstāde Candy Bomber, kur tu piedalījies arī pats?

Kopumā izstāde šķita labāka, nekā biju gaidījis, es gaidīju, ka tas būs tāds Rudens, tikai ar vecuma cenzūru. Man liekas, ka izstāde atspoguļo šodienas jaunās paaudzes glezniecības ainu un līmeni. Bet tādā skaidra viedokļa par to vēl nav.

Vai tev liekas interesanta šī aina un šis līmenis?

Varbūt ir kaut kāda vilšanās, bet man reti kad tiek aiztaupīta vilšanās. Man maz kas patīk. Es tāpēc reti eju uz izstādēm, parasti redzētais īpaši neuzrunā, bet liekas arī, ka citādi nemaz nevar būt, ka tas ir vienīgais iespējamais līmenis. Ir jau tieksmes attaisnot — ka ir o.k., ka tur ir kaut kāda vērtība, bet ka principā māksla ir tāda patukša lieta. Bet tad gadās ieraudzīt tādu Bītu Strueli vai Deividu Hokniju, kas liekas kaut kas fantastisks.

Vai tu pats jūties kā noteiktas paaudzes pārstāvis?

Tā ir viena no iezīmēm, ka tagad nav vienotas skolas, paaudzes domāšanas. Ka šeit nav centra sajūtas, drīzāk tiek jautāts, vai te varētu rasties kas adekvāts tam, kas notiek citur. Man tā liekas mūsu mūžīgā problēma — ja jau mēs esam bijusi maza, paverdzināta zemnieku tautiņa, socreālisma skolu izgājusi, tad kāpēc mēs nevarētu kļūt, piemēram, par ainavu gleznotāju lielvalsti? Meklēt interesanto paši sevī, nevis mēģināt pielīdzināties pasaulei, vērtēt, vai tā ir jauna vai aktuāla glezniecība.

Bet vai tev neliekas, ka provinciālisma iemesls ir tieši ziņkārības, intereses trūkums par to, kas notiek citur?

Tas jau ir vēl skumjāk, ka par kaut ko jaunu un adekvātu tiek uztverts tas, kas citur noticis pirms gadiem trīsdesmit un četrdesmit. Bet tādēļ es nebaidos būt provinciāls, banāls, akadēmisks. Ja te tas ir veidojies, to vajag padarīt par vērtību, nevis visu laiku meklēt, kam pielīdzināties.

Vai tu pats sevi uztver kā Latvijas glezniecības ainas pārstāvi?

Es gribētu domāt, ka es nekoncentrējos tikai uz lokālo mākslas pasauli. Bet arī citur lielākoties ir klišejas uz acīm, līdzīgi kā te, tikai citādi. Mēs visi domājam caur gatavām attieksmēm. Arī pieredzes ziņā ir vairāk vai mazāk mākslas priekšstatu izveidots rezultāts — kas ir māksla, kas ir mākslinieks. Nevis vienkārši skatīties uz gleznu, ko tā saka, kas tas ir, bet skatīties jau iemācītām acīm, vērtēt pēc mērauklām, kas ir nevis aktuālas pašam, bet aprobētas.

Laikmetīgā māksla lielā mērā pieprasa no skatītāja gan aktīvu domāšanu, gan iepriekš apgūtas zināšanas, līdzīgi kā spēt lasīt svešvalodā, lai to uztvertu. Glezniecība šai ziņā principā liekas demokrātiskāka un tāpēc arī populārāka, jo biežāk uzrunā intuitīvi un neprasa īpašas zināšanas.

Nu jā, neizglītotā publika pieņem, ka glezniecība ir "vairāk" mākslas darbs kā, piemēram, fotogrāfija. Toties izglītotā mākslas publika glezniecību ir iebāzusi tādā "garlaicīgo lietu maisiņā", pieņemot, ka aktuāls un interesants ir kaut kas cits, tikai ne glezniecība. Tas arī ir tāds stereotips.

Bet es gleznoju ar domu, ka tās nav kādas parafrāzes par notikušiem mākslas procesiem, ka nav jāpārzina mākslas aina, lai spētu uztvert mākslas darbu. Tāpēc mans ideāls ir nesagatavots skatītājs, kas nepārzina laikmetīgās mākslas valodu, bet nav arī atrauts no mūsdienu pasaules un uztver darbu ar aktīvu iekšējo piedalīšanos. Jo tie, kas to valodu ir iemācījušies, bieži skatās frāzēs. Tikai daudz sanāk vilties, jo arī nesagatavotie skatītāji negrib darīt to iekšējo darbu. Tāds adekvāts salīdzinājums varētu būt līdzīgi kā ar Umberto Eko stāstiem, ko var lasīt gan vienkārši, gan padziļināti.


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Andris Eglītis

- Dzimis 1981.gadā

- Studējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijā, tās studiju ietvaros — Mančesteras Metropolitēna universitātē Anglijā un I.E.Repina Pēterburgas Valsts mākslas institūtā, apguvis fotogrāfiju tehniskās jaunrades namā Annas 2

- Pasniedz gleznošanu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā

- Personālizstādes Septiņas saldas ainavas (2006)

- Piedalījies grupu izstādēs (izlase): kā fotogrāfs — projektā Satiktie, pazaudētie un tie, kas paliek izstādei Mūsdienu utopija (2001) un Sociālais exhibicionisms (2002; abās izstādēs sadarbībā ar A.Grīnbergu); kā gleznotājs — U25 — Latvijas jaunie mākslinieki (2005), Trajektorijas 4 (2007), Candy Bomber (2007/08).

- Publicējis recenzijas vizuālo mākslu žurnālā Studija

- Apbalvojumi — par labāko debiju izstādē Rudens (2002), par labāko debiju mākslas kritikā žurnālā Studija (2003)

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja