Dzimtenē daudzkārt godalgotais somu mākslinieks Hanss Rozenstrems Rīgas biennālē piedalās ar trim skaņas instalācijām. Viena no tām – Tiktāl pašlaik/So Far by Now bijušajā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes bibliotēkā – radīta speciāli šīs vasaras notikumam un īpaši šai konkrētajai telpai. Lai gan arī šajā darbā izmantoti skaņas un telpas attiecību radītie efekti, mākslinieks atzīmē, ka šoreiz svarīgs arī sadzirdamā saturs. Toties divi darbi, kas izstādīti topošā mākslas centra Zuzeum telpās, daudz tiešāk demonstrē to, kas Hansu Rozenstremu viņa radošajā darbā interesē visvairāk, – cilvēka balss spēja iekļūt klausītāja ķermenī un fiziski uz to iedarboties.
Tāpēc mākslinieks bija gatavs sarunai tikai tad, kad biju pārbaudījis viņa mākslas darbu ietekmi uz sevi pašu. Aptuveni piecas minūtes ilgās skaņas instalācijas Mikado iespaids bija tik satriecošs, ka bija vajadzīgs kāds laiks, kamēr man pārgāja zosāda un mākslinieks, noslēpumaini smaidot, ļāva sākties sarunai. Starp citu, ar Mikado, kura dramaturģija tiek speciāli pielāgota katrai jaunai telpai, kurā mākslas darbs notiek, Hanss Rozenstrems jau reiz ir viesojies Rīgā Jaunā teātra festivālā Homo Novus 2013. gadā.
Tas bija iespaidīgi. Pēc šīs pieredzes man vajadzēja kādu brīdi, lai savāktos. Kas tas bija?
Mani interesē veidi, kādos mēs varam pārvarēt sava ķermeņa robežas. Savā ziņā mēs tajā esam ieslodzīti. Mūsu ķermeniskā pieredze nosaka arī mūsu skatpunktu un veido mūsu priekšstatus par pasauli. Pat ja esam ļoti empātiski, mēs īstenībā tik un tā nekad nevaram uz pasauli paskatīties no otra cilvēka skatpunkta, iejusties viņa ādā un saprast to, ko ir sapratis viņš. Mēs varam mēģināt to tikai iztēloties.
Cilvēka balss ir fantastisks fenomens. Tā piedzimst manā ķermenī, bet tā tiek pieredzēta arī klausītāja ķermenī. Tagad, kad runāju, esmu arī tavā ķermenī. Tāpēc mani ļoti interesē arī hipnoze un tās iespējamais terapeitiskais efekts vai metodes, kā ar balss palīdzību var fiziski ietekmēt otra ķermeni un radīt tajā pat fiziskas pārmaiņas. To pētot, es sāku radīt šādus darbus.
Tādam darbam ir vajadzīgs arī ļoti labticīgs klausītājs, kurš ir gatavs atdoties šai pieredzei. Par sevi varu teikt, ka sākumā biju mazliet saspringts un aizdomīgs, ne visai gatavs atvērties un ļauties.
Jā, tā ir. Tas ir ļoti svarīgi. Šis nav darbs, kuram izstādes apstākļos vienmērīgi plūstu garām apmeklētāju straume. Katrā konkrētajā brīdī tas faktiski ir domāts vienam konkrētam klausītājam, kurš atkarībā no savas atrašanās vietas telpā un savām uztveres īpatnībām arī kļūst par mākslas darba līdzautoru. Ir tiešām jāgrib līdzdarboties un jāļaujas šai pieredzei, lai tā notiktu. Lai kaut ko dabūtu, kaut kas no sevis ir jādod pretī. Kaut vai šīs piecas minūtes sava laika un uzmanības.
Darbā Mikado bez akustiskajiem efektiem svarīgs ir arī stāsta sižets un dramaturģija. To var uzburt un iztēloties, un no tā var iespaidoties, šo stāstu arī tikai lasot. Kāda ir atšķirība starp šīm divām pieredzēm?
Pie teksta vienmēr var atgriezties, pašķirt uz priekšu un atpakaļ, apdomāt un interpretēt. Tas ir pastāvīgs. Nē, nepareizs vārds – tas ir nofiksēts. Toties balss parādās un pazūd acumirklī. Tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr to dzird. Viss, ko tā spēj panākt, notiek tikai šajā dzirdēšanas brīdī. Protams, paliek kaut kādas atmiņas par pieredzēto, bet tās nosaka jau pavisam citi mehānismi. Jā, mani darbi manipulē ar klausītāja dzirdes uztveri, bet es negribētu saukt tos par iluzoriem efektiem vai trikiem. Tajā visā ir kaut kas reāls un fizisks, kas notiek tieši dzirdēšanas brīdī. Piemēram, ar šo gabalu – Mikado – es īstenībā strādāju kopš 2009. gada, eksperimentējot ar tehnoloģiju, pārveidojot un pielāgojot saturu katrai konkrētajai vietai, tāpēc publikai, kas ar šo darbu jau ir pazīstama, tā tik un tā būs jauna pieredze.
Atvainojiet, bet pēdējā laikā esmu mazliet apsēsts ar jautājumu par mākslas estētiskās un amatnieciskās vērtības mazināšanos un prasību pēc kāda politiska vai sociāla žesta tajā, ka privātā emocionālā pieredze mākslas darba iespaidā ir mazāk svarīga par tā sabiedrisko nozīmīgumu. Vai jūs mēdzat par to domāt?
Jā, esmu daudz par to domājis un secinājis, ka māksla drīkst nebūt politisks žests vai manifests. Tai nav jākalpo kādam sabiedriskam labumam vai pieprasījumam. Mākslas darbs, pat ja tas ir modernistiski abstrakts minimālisms, protams, var radīt kaut kādu rezonansi un atstāt iespaidu uz sabiedriskiem procesiem, taču es nedomāju, ka tādam būtu jābūt tā radīšanas uzdevumam. Mākslinieks drīkst darīt, ko pats grib. Mana darba būtība ir tā attiecības ar katru konkrēto skatītāju, nevis kādas plašākas varas un ietekmes ambīcijas. Šajā ziņā es, iespējams, esmu naivs. Es negribētu tagad cilāt politiku.
Labi, necilāsim. Jūs Rīgā ar savu darbu esat bijis jau iepriekš. Taču šāda mēroga pasākums pie mums notiks pirmo reizi. Ko jūs no tā gaidāt, un kāds tas jums šobrīd izskatās, salīdzinot ar savu agrāko pieredzi lielos mākslas projektos?
Jāsaka, vislabāk es pārzinu Ziemeļvalstu mākslas vidi, un, ar to salīdzinot, šis ir iespaidīga mēroga notikums pat pēc Skandināvijas standartiem. Vēl viena lieta, ko esmu šeit pieredzējis un kas ne vienmēr tā notiek citur, ir milzu rūpes un uzmanība pret māksliniekiem. Pretimnākšana un palīdzība ir ļoti augstā līmenī.
Man nebija sajūtas, ka kuratore Katerina Grega mani mēģinātu iespiest kaut kādā sava naratīva rāmī. Jutos pilnīgi brīvs nākt un darīt to, kas man pašam šķiet interesants. Man šī biennāle šķiet ļoti krietna un dāsna iniciatīva, un ceru, ka Rīgas publika spēs to novērtēt. Man ir bijusi iespēja pabūt arī citās biennāles norises vietās, un tas ir vēl viens ieguvums. Kā Rīgas ikdienas viesim man nebūtu iespējas šīs vietas apmeklēt, parasts tūrists pat nezina, ka tādas pastāv, bet tagad, pateicoties biennāles pasākumiem, tās ir kļuvušas pieejamas.
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!