Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Pretestības gara artikulēšana. Mākslas profesionāļu diskusija

Cik lielā mērā māksla spēj virzīt pārmaiņas sabiedrībā? Mākslas profesionāļu diskusija, ko ierosinājusi LNMM ekspozīcija Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā turpmākos divus gadus būs skatāma Latvijas laikmetīgās mākslas pastāvīgā ekspozīcija Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991. Tā atklāj avangardiskākās izpausmes mākslā no 1985. līdz 1991. gadam, kad Mihaila Gorbačova iniciētās atklātības un pārbūves politikas iespaidā sabiedrībā, it īpaši literātu, mūziķu, mākslinieku vidē, sākās būtiska liberalizācija. Darbu atlasē, kuras kodolu veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija (LNMM), izcelta drosmīga reakcija un kritiska vēršanās pret padomju sociālo un politisko realitāti.

Diskusijā, ko vada viena no šīs izstādes kuratorēm Līna Birzaka-Priekule, piedalās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) vadītāja Solvita Krese, LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas Arsenāls vadītāja Elita Ansone, LNMM tēlniecības krājuma glabātāja, viena no izstādes Mūra nojaukšana kuratorēm Arta Vārpa un mākslinieks Ēriks Apaļais. Sarunas galvenās tēmas – mākslas spēja virzīt pārmaiņas sabiedrībā, interpretācijas jautājumi dažādos vēstures periodos, izstāžu telpu trūkums Rīgā un citas aktualitātes.

Līna Birzaka-Priekule. Viens no svarīgākajiem ekspozīcijas Mūra nojaukšana atskaites punktiem ir sociālpolitiski kritiskā aktivitāte atmodas periodā. Cik lielā mērā māksla spēj virzīt pārmaiņas sabiedrībā?

Solvita Krese. Māksla ir ļoti spēcīgs spēlētājs, lai katalizētu, stimulētu pārmaiņas, norādītu uz varas, sistēmas plaisām un nepilnībām. To mēs varam novērot arī Krievijā, kur ne jau velti daudzi mākslinieki sēž cietumā, tiek vajāti. Viņi var pacelt un multiplicēt sabiedrības balsi daudz skaļāk, jo māksliniekiem ir pieejams radošu izteiksmes līdzekļu arsenāls.

Interesanti – kad es ar izstādes Mūra nojaukšana dalībniekiem savā laikā sarunājos par viņu darbu tapšanu, izrādījās, ka liela daļa no viņiem savos darbos nav artikulēti akcentējuši šo protesta noti, ko mēs tagad nolasām. Iespējams, tagad viņi savus darbus redz citādi, bet pirms desmit gadiem, kad mums bija sarunas par 80. gadiem, viņi atzina: "Mēs to darījām spontāni un intuitīvi." Protams, dažiem māksliniekiem tas tā noteikti bija, bet lielai daļai tas tomēr nebija apzināts protesta manifests.

Līna Birzaka-Priekule. Ērik, kādas ir tavas domas? Vai māksla var raisīt pārmaiņas sabiedrībā?

Ēriks Apaļais. Kaut kādā mērā – noteikti, jā. Es runāju ar Ievu Iltneri par tiem laikiem, un ir skaidrs, ka toreiz bija krietni citādi. Cik saprotu, tajā laikā mākslinieki bija daudz vairāk vienoti un bieži strādāja kopā. Bija pacēlums. Mūsdienās tomēr viss ir saskaldītāks un katrs ir pats par sevi.

Solvita Krese. Varbūt tāpēc, ka nav tā vienotā ienaidnieka?

Ēriks Apaļais. Iespējams, jā.

Līna Birzaka-Priekule. Ar ko jūs to saistāt? Ja skatāmies uz mūsdienu situāciju, mēs arī varētu identificēt potenciālu iespējamību šādai vienotībai.

Solvita Krese. Domāju, ka jā. Ja būtu tāda ideoloģija, par ko visiem vienotā frontē būtu sajūta, ka pret to ir jācīnās. Protesta notis joprojām parādās, bet tā ir dažādu segmentētu, sabiedrības marginalizētu grupu vēlme stiprināt savu balsi un caur mākslu par to runāt, bet tā tomēr nav tāda vienota pozīcija. Pašlaik redzam, ka mākslinieki savos darbos runā par feminisma idejām, LGBTQIA+, ekoloģijas u. tml. problemātiku. 80. gados tā bija kopīga pozīcija, kas pauda nevēlēšanos dzīvot padomju sistēmā, un bija vēlme pretoties. Tas bija monolīts uzstādījums.

Elita Ansone. Māksla parāda pārmaiņas arī pašā sabiedrībā, tā ir spēcīga sinerģija. Lai arī kritiskās domāšanas izpausmes bija arī pirms perestroikas, tās bija sporādiskas un tām pietrūka vienojošā spēka, kas parādījās 80. gadu vidū. Pagrieziena punkts bija leģendārā izstāde Daba. Vide. Cilvēks Pēterbaznīcā. Tas bija tā laika avangards. Māksliniekos ieklausījās, viņi bija domas līderi, un viņu viedokli respektēja. Mākslinieks bija kā brīvības ideāls, mākslinieks kaut vai ar savu dzīvesveidu bija citādāks nekā padomju pilsonis. Ne tikai mākslinieki, arī dzejnieki, rakstnieki, mūziķi. Mākslinieka sociālais statuss toreiz un tagad ievērojami atšķiras. Lielākā daļa mākslinieku bija labi nodrošināti. Sabiedrība ciena un ņem vērā tos slāņus, kas ir labi nodrošināti.

Ēriks Apaļais. Tas ir ļoti interesanti. Es to nebiju piefiksējis, bet acīmredzot mākslinieki, dzejnieki bija tas kanāls, caur kuru varēja netiešā veidā paust sabiedrības noskaņojumu.

Solvita Krese. Tajā laikā mākslinieki izmantoja sava veida Ēzopa valodu, ko īpaši labi varēja nolasīt arī teātrī. Cilvēki gāja, skatījās un starp rindiņām lasīja apslēptos vēstījumus, ko nevarēja paust atklāti. Simbolos varēja ietērpt sistēmas kritiku, ko nomenklatūras cilvēki nespēja viennozīmīgi atmaskot.

Taču es nepiekritīšu par to pārticības sasaisti ar māksliniekiem, jo, manuprāt, mākslinieki dzīvoja ļoti dažādi. Daži padomju laikā bija pietuvināti varai, viņi varēja būt tie pārticīgi dzīvojošie, bet pārējie tomēr īsti ne. Tomēr būtiskāk ir tas, ka viņi tiešām darbojās kā ideju kanāls. Piemēram, Tautas frontes impulsi tika iedzīvināti Radošo savienību kongresā. Arī Vides aizsardzības kluba aktivitātēs iesaistījās mākslinieki. Viņiem bija veids, prasme, platforma artikulēt laikmeta, pretestības garu. Viņi to varēja izdarīt pietiekami meistarīgi, radot cenzūras pieļautus tēlus, bet visi saprata, kas ar šiem simboliem patiesībā ir domāts.

Elita Ansone. Mēs akcentējam satura jautājumus, bet milzīgs kūlenis notika arī formas jautājumos. Šajā laikā Latvijā radās laikmetīgā māksla. Padomju māksla konfrontējās ar Rietumu mākslu, un mums no 1944. gada bija pārrāvums, daļai 80. gadu mākslinieku nācās atsākt ar XX gadsimta modernisma vēsturi. Tomēr savlaicīgi pie mums 80. gados ienāca neoekspresionisms, kas joprojām bija svaiga parādība arī Rietumos.

Solvita Krese. Kad pirms daudziem gadiem veidojām izstādi Robežpārkāpēji, kas iedzīvināja terminu "robežpārkāpēju paaudze", mēs izdalījām trīs veidus, kā mākslinieki tajā laikā pārkāpa robežas. Pirmkārt, tie bija jauni un radikāli vēstījumi. Otrkārt, tam laikam neierasti mediji – parādījās instalācija, video un citas jaunas izpausmes formas. Treškārt, beidzot parādījās nelielas iespējas arī reāli pārkāpt valsts robežas un nonākt Rietumos. Kā piemēru var minēt leģendāro izstādi Rīga – latviešu avangards, kas notika Rietumberlīnē 1988. gadā. Mākslinieki aizbrauca un atveda atpakaļ milzum daudz iespaidu, piepildītus ar Rietumu pasaules ainu un pieredzi.

Līna Birzaka-Priekule. Ņemot vērā citu valstu pieredzi, secinām, ka ļoti bieži kopības sajūta – vai tas būtu feminisms, kvīru tiesības vai tamlīdzīgi – iet kopā ar dažādām sociālajām kustībām. Atmodas laikā šādas sociālās kustības bija izplatītas. Cilvēki izgāja ielās un protestēja dažādos veidos. Daudzi mākslinieki atzina, ka viņi iesaistījušies politiskos procesos.

Elita Ansone. Tu saki daudzskaitlī par sociālajām kustībām, bet patiesībā tā bija viena – politiskā kustība. Man šķiet, tas atšķir to laiku no mūsdienām. Šobrīd par sociālajām kustībām var runāt arī daudzskaitlī. Varam runāt par ekoloģisko virzienu, feminisma virzienu u. c.

Solvita Krese. Nesaki vis. Manuprāt, ar Vides aizsardzības kluba vārdu parādījās gan radikāli nacionālisti, gan liberāļi, gan patiesi vides aktīvisti. Bija daudz dažādu cilvēku.

Elita Ansone. Es domāju, mākslinieki tomēr gāja vienā politiskās atmodas virzienā. Ja skatāmies uz vides aktīvismu, vai varam izdalīt kādu atsevišķu mākslinieku grupu, kas būtu ieguvusi kādas sociālas parādības raksturu?

Solvita Krese. Oļegs Tillbergs ar Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu stacijas tunelī īstenoja akciju Staburaga bērni (1988), ko, manuprāt, var nolasīt arī kā kritisku atsauci uz vadošās ideoloģijas attieksmi pret ekoloģiju, runājot par Staburaga likteni.

Elita Ansone. Es to redzu politiskā ietvarā.

Solvita Krese. Kristapa Ģelža instalāciju Asni (1987) arī var aplūkot ekoloģijas jautājumu kontekstā. Dzintars Zilgalvis, piemēram, aktīvi piedalījās Vides aizsardzības kluba aktivitātēs.

Līna Birzaka-Priekule. Es domāju, ka tas neizslēdz dažādus virzienus.

Arta Vārpa. Manuprāt, šie virzieni varētu būt sazarojušies vēlāk. Ja mēs šobrīd pajautātu, kāda ir visu šeit pārstāvēto mākslinieku politiskā pārliecība, aina būtu raiba un dažāda. Toreiz solidaritātes pamats bija pretpadomju noskaņojums. Tas bija laiks, kad varēja par kaut ko vienoties arī atšķirīgi domājoši cilvēki, taču mēs nevaram teikt, ka šie mākslinieki bija disidenti. Viņi nebija disidenti. Varbūt vienīgi Poikāns un Delle, jo viņi pat akadēmiju nevarēja beigt, taču drīzāk formas, nevis satura dēļ.

Ēriks Apaļais. Jautājums par formu ir ļoti interesants. Pirms nācu uz sarunu, noklausījos intervijas ar visiem izstādes Mūra nojaukšana māksliniekiem. Helēna Heinrihsone teica, ka viņai nekad nav bijusi kritika par saturu, bet tieši forma ir tā, kas tikusi apspiesta. Man šķita interesanti, ka pat laikabiedri viņai prasījuši, piemēram: "Nu kāpēc tik plakani?" vai arī "Sarkanais jau nav latviska krāsa."

Solvita Krese. Redzi, forma kļūst par vēstījumu Helēnas Heinrihsones darbos. Viņa "spridzina" ar formu, kas nav atbilstoša tradicionālajai latviskajai estētikas uztverei un neturpina socreālisma tradīciju. Viņa klaji iet pret akceptēto formveidi, līdz pati forma viņas darbos kļūst par manifestu.

Ēriks Apaļais. Jā, bet, cik saprotu, to teica cilvēki, kas arī nedeklamēja socreālismu. Tie bija laikabiedri, kas arī bija vienā frontē ar viņu, bet tajos apstākļos izveidojās savi dīvaini noteikumi, kurus es īsti līdz galam neesmu sapratis. Kas tie par noteikumiem? Kāpēc nevar būt viens vienkrāsas laukums? Tā tradīcija tik ļoti iesakņojusies, ka tas izklausās gandrīz vai nozombēti.

Solvita Krese. Latviskā tonalitāte.

Līna Birzaka-Priekule. Tonālās glezniecības skola.

Arta Vārpa. Tajā izpratnē ir kaut kas sektantisks. Mēs tā nedarām. Mums tas nav raksturīgs.

Ēriks Apaļais. Tāds postimpresionisms, apmēram, kā tad būtu formā pareizāk? Tad pēkšņi kāds atļaujas vienkrāsas laukumu.

Solvita Krese. Varbūt tur ir kaut kāda saistība ar nacionālās identitātes akumulēšanu, jo ir Latvijas Mākslas akadēmijas kultivētā glezniecības skola, bet pēkšņi kāds atļaujas ar sarkanu – ar sarkanu!... Sarkanā ir padomju lozungu krāsa. Varbūt tāpēc kolēģiem nepatika.

Ēriks Apaļais. Nu nē, nē. Tas nav tikai par sarkano. Tā varēja būt arī zila vai zaļa, bet tas, ka vispār atļaujas vienkrāsas laukumu, vienkārši plakanu.

Līna Birzaka-Priekule. Aijai Zariņai taču tieši tas pats.

Elita Ansone. Padomju mākslas forma konfrontējās ar Rietumu mākslu. Socreālisms ir tāds akadēmisks impresionisms ar ideoloģisku saturu. Ja tu to nelieto, tu uzreiz pārkāp robežu – esi Rietumu pusē. Tur ir tā ideoloģiskā cīņa. Formas mainīšana bija politisks jautājums. Forma nebija tikai forma.

Ēriks Apaļais. Es Helēnai piezvanīju, jo vēlējos saprast vairāk. Viņa teica: "Iedomājies, tad, kad Indulis Zariņš bija rektors, cilvēki brauca no Maskavas pārbaudīt. Skatēs ņēma nost darbus, lai viss atbilstu tam, kā, pēc viņu domām, mākslas darbiem būtu jāizskatās." Kad Ivars Heinrihsons esot bijis Pēterburgā un iegājis skatē, viņš teicis, ka desmit skates darbi bijuši identiski. Man bija šoks, izdzirdot, kā tas ir bijis toreiz.

Elita Ansone. Jā, bija stingri nosacījumi, kādai ir jāizskatās padomju mākslai. Lai nodrošinātu mierīgu iestādes pastāvēšanu, tā arī rīkojās. Citādi sekoja atlaišanas. Protams, visbriesmīgākās atlaišanas bija 50. gados, kad Mākslas akadēmijā nomainīja vadību, atlaida pasniedzējus.

Ēriks Apaļais. Klausījos interviju ar Ilzi Konstanti, un viņa stāstīja, ka tie mākslinieki, kas tajā laikā bija pie varas un sevi arī cenzēja, esot aizbildinājušies, ka tas ir bijis veids, kā vismaz saglabāt sevi pie esošās varas. Ja atnāktu kāds no Maskavas, būtu bijis daudz trakāk. Vai tā bija?

Solvita Krese. Grūti pateikt. 50. gados ne es, ne Elita nebijām klāt. Piemēram, Džemma Skulme ir interesants gadījums. Tiek kritizēts, ka viņa tiekot daudz cildināta, kaut pati bijusi kolaboracioniste un sadarbojusies ar varu, bet, ja atskatāmies, piemēram, uz akciju Cilvēki būrī, kuras laikā milicija vilka no būra ārā Tillbergu, tā bija Džemma, kas iejaucās un visu nokārtoja. Cik zinu, Džemma bieži ļoti drosmīgi, riskējot ar savu pozīciju, aizstāvēja radikālas mākslas kustības un jaunās mākslas izpausmes.

Arta Vārpa. Manuprāt, grūti iedomāties, kā tas bija paaudzei pirms Džemmas, teiksim, viņas vecāku paaudzei. Lielākie modernisti kļuva par stingrākajiem socreālisma ieviesējiem. Kaut vai akadēmijā – Oto Skulme, Teodors Zaļkalns, Emīls Melderis. Tagad, Leas Dāvidovas-Medenes izstādi veidojot, parādījās Meldera samiernieciskā attieksme: "Te ir jādara tā. Beigsiet akadēmiju, tad varēsiet darīt, ko gribat."

Protams, nosacīti, jo tu nevarēji darīt, ko gribi, ja vēlējies iestāties Mākslinieku savienībā un veidot karjeru.

Solvita Krese. 50. gados vēl svaigā atmiņā bija deportācijas un cilvēkiem vienkārši bija bail. Pēc tam padomju režīms kļuva nedaudz vaļīgāks, bet tik un tā cilvēki tika saukti uz pratināšanām un tamlīdzīgi.

Ēriks Apaļais. Man bija interesants secinājums pēc tam, kad noklausījos intervijas un par to visu domāju. Mana ome arī bija izsūtītā. Viņa reizēm tā runā vēl šodien, kaut ko pasaka, un tu ej un saproti, kā gribi. Respektīvi, viņa var pateikt vienu lietu, bet tu to vari interpretēt vairākos veidos. Es domāju, vai tas nav no tā, ka viņa ir tiktāl pielāgojusies tai sistēmai, ka cilvēks tieši pateikt vairs nevar un ir iemācījies tā izteikties, lai to varētu saprast tieši vai interpretēt pēc savas saprašanas.

Līna Birzaka-Priekule. Jā, tu ļoti labi turpini to domu, par ko arī gribēju jautāt. Mēs runājam par formu kā politisku manifestāciju. Veidojot izstādi, mēs daudz nodarbojāmies ar interpretāciju. No katra darba tas sociālpolitiski kritiskais stāsts bija jāizvelk ārā un jāatšķetina. Ar ko jūs to saistāt? Kāpēc savā mākslas telpā mēs tik ļoti iemiesojam Ēzopa valodu?

Solvita Krese. To joprojām novērojam Latvijas mākslas telpā, kurā mākslinieki izvairās no tiešiem politiskiem komentāriem. Salīdzinot kaut vai ar Lietuvu un Igauniju, mūsu mākslinieki ir daudz pasīvāki sociālpolitiski pilsoniskajā ziņā. Viņi izvairās atspoguļot šādus vēstījumus savos darbos. Man ir grūti saprast, ar ko to var izskaidrot. Varbūt gribētos to saistīt ar mūsu akadēmijas tradīciju, kas ir vairāk balstīta uz amata prasmes iemācīšanu un nav vērsta uz kritiskās domāšanas stimulēšanu.

Ēriks Apaļais. Tas ir formālisms.

Solvita Krese. Tagad akadēmija strauji mainās, tas manī izraisa neviltotu prieku, redzot, ka parādās jaunie diskursi un studenti ir spiesti domāt, analizēt un iedziļināties tajā, ko viņi dara. Tas vairs nav tikai par to, vai esi profesionāli labi uzgleznojis savu darbu. Man liekas, ka varbūt izglītības sistēma mums ir bijusi attīstīta tādā veidā, ka ļāvusi šiem māksliniekiem dzīvot formālisma pasaulē un piepildīt darbus ar savām personīgajām refleksijām, ārējās pasaules atspulgiem vai simboliem un Ēzopa valodu, bet nav stimulējusi iet ar tiešāku vēstījumu.

Līna Birzaka-Priekule. Ērik, kā tu uztver šo situāciju kā mākslinieks?

Ēriks Apaļais. Man tas ir citādāk, jo es te neesmu mācījies. Es mācījos Vācijā, un tur tādi tieši politiski vēstījumi – vismaz tajā laikā, kad es mācījos, – skaitījās slikts stils.

Līna Birzaka-Priekule. Kāpēc?

Ēriks Apaļais. Pēdējos desmit piecpadsmit gados tas ir ļoti mainījies. Tajā laikā, protams, bija darbi, kuros mākslinieki strādāja ar politiskām tēmām, bet ir noticis sava veida lūzums, un pēkšņi vēstījums ir kļuvis arī par formu. Agrāk domāja gan par vēstījumu, gan par formu, bet šodien vēstījums nereti iznāk priekšplānā kā pats nozīmīgākais. Iespējams, tā ir konceptuāla reakcija. Atceros, ka semināros diskutējām par politiski orientētiem videodarbiem. Mēs savā starpā toreiz runājām: "Ak dievs, nevar taču vienkārši aiziet un ielikt tādu vai tādu kadru, kaut ko samontēt, jo tas, redz, aktualizē šādu vai citādu jautājumu." It kā jau tā var darīt, bet mākslinieki, kas gadiem strādā ar materiālu un atrod tajā savu valodu, viņi redz, cik tas ir pavirši un ātri izdarīts. Tāpēc, ja veido šādus politiskus darbus, ir ļoti svarīgi, cik asi to spēj izdarīt, lai tas nekļūtu par meinstrīmu.

Nesen sazvanījos ar kādu savu bijušo pasniedzēju, kurš teica, ka akadēmijas kļūst par tādiem kā lielveikaliem, kuros tiek atražoti galvenie trendi. Studenti, kas bieži vien ir bagātnieku atvases bez pieredzes un intereses, tikai atražo trendus, iefiltrējas mākslas sistēmā, un tā tas viss tur arī darbojas. Tas, protams, ir viens segments. Otrs ir tāds, ka cilvēki tiešām nāk ar pieredzi un viedokli. Tādi, kuri spēj izteikt kādas subkultūras balsi.

Elita Ansone. Mākslas valoda ir niansēta, tā nav plakāts vai ilustrācija. Ja mākslinieks grib radīt sajūtās balstītu mākslas darbu, viņš izvairās no plakātiskas taisnvirziena pieejas. Tā sauktā Ēzopa valoda padomju sistēmā labi noderēja. Tomēr var jau mākslā būt arī tieša politiskā valoda, piemēram, ekspozīcijā ir Leonarda Laganovska darbs Mans pirmais TV, kurā viņš attēlo PSRS politiķu sejas, kas mūžīgi kaut ko runāja no ekrāna. Tiešs, ironisks un pārsteidzoši precīzs mākslas darbs.

Solvita Krese. Laganovskis ir viens no tiem Latvijas māksliniekiem, kas vistiešāk tuvojas socārta tradīcijai.

Elita Ansone. Viens no nedaudzajiem.

Līna Birzaka-Priekule. Kaut kādā mērā bija vēlme apgāzt priekšstatu, kas ļoti bieži parādās profesionāļu diskusijās, ka mums nav politiskas vai sociālas mākslas. Iespējams, tā tiek izpausta citādi, un nav pamata teikt, ka tā pie mums neeksistē. Ja mēs runājam par tiešu, plakātisku, manifestējošu aktīvisma mākslas praksi, nāk prātā tikai daži mākslinieki. Es domāju arī par Ērika minēto liekulības aspektu, teiksim, kad izmanto marginalizētu grupu sāpes, lai radītu savu mākslas darbu. Latvijas kontekstā man ir viens labs piemērs, kas tiešām ir šāda aktīvisma prakse, tā ir māksliniece Mētra Saberova. Viņa aktīvi darbojas kopienā, aktīvi aizstāv kopienas politiskās intereses, iesaistoties protestos, tos organizējot.

Ēriks Apaļais. To var darīt, ja tu tiešām esi true spirit – īstais gars, īstais cīnītājs.

Solvita Krese. Varam paskatīties arī uz grupu NSRD, kuras darbība galīgi nav virzīta kā kritiski artikulēts politisks vēstījums, bet šie mākslinieki konsekventi dzīvo savu dzīvi, izkāpjot ārā no sistēmas ar visu savu darbību. NSRD dalībnieki pat nesauc to par mākslu, tā ir viņu dzīve. Viņi konsekventi nepiedalās visā tajā, ko piedāvā sistēma, un apzināti, klaji pauž savu pozīciju.

Boiko un Lediņš vairākas reizes tika saukti uz Stūra māju. Viņi apzinājās, ko dara. Tas, protams, nav tas pats, kas iziet ar protesta plakātu uz ielas, bet NSRD, manifestējot savu pārliecību, turpināja konsekventi darboties.

Elita Ansone. Es tādas izpausmes kā Lediņam un Boiko saistu ar alkām pēc brīvības. Arī tie hepeningi, kas sākās 60. gados, bija nostāšanās pret sistēmas kārtību. Tu dzīvo pilnīgi citu, savu dzīvi, kas sistēmā galīgi neiederas, dari aplamas, rotaļīgas lietas, izvēlies nebūt kārtīgs padomju pilsonis. Tas ir sava veida eskeipisms, kas izrādās politisks.

Arta Vārpa. Tur ir tas paradokss. Totalitārā sistēmā acīmredzot nepiedalīšanās ir pielīdzināma aktīvismam. Demokrātijā ir pretēji. Lai tu varētu pašrealizēties šobrīd, tev būtu jābūt aktīvam, nevis jānorobežojas.

Ēriks Apaļais. Es gribētu, lai pie mums būtu vairāk politiski aktīvu "īsto garu". Viņu tiešām ir maz. Man šķiet, ka mākslas pasaule ir tik ļoti sevi atražojusi, ka tādi drosmīgi politiski darbi ienes svaigumu, pat ja forma nav ļoti interesanta, bet tēmas ir tik aktuālas, kā ekoloģija u. c. Šķiet, kuru vispār interesē estētika vai tas, cik interesanti ir veidots mākslinieciski, ja ir tik nopietnas tēmas pasaulē, kas ir jārisina, jāveicina pārmaiņas. Man ir sajūta, ka estētikas jautājumi organiski brīžiem atkrīt kā veca tradīcija.

Līna Birzaka-Priekule. Vai mums būtu vairāk jāskatās arī institūciju virzienā? Kurš tad rosinās pārmaiņas?

Elita Ansone. Palūkosimies uz šī gada Purvīša balvai nominētajiem māksliniekiem. Daiga Grantiņa, Evita Vasiļjeva un Darja Meļņikova nodarbojas ar formas jautājumiem, Kristapam Epneram ir darbs par sociālo atmiņu, Ancei Vilnītei, Evelīnai Deičmanei-Vidai un Kasparam Groševam – personiskajā pieredzē balstīti darbi. Nevaram teikt, ka ir kaut kas politiski iecerēts, uz ko te gribam māksliniekus uzkurināt.

Līna Birzaka-Priekule. Cik lielā mērā par to ir atbildīgas arī mākslas institūcijas? Ja institūcijas, kas izstāda mākslinieku, pašas neaktivizē sāpīgos jautājumus sabiedrībā, nevēlas par tiem runāt un veidot izstādes, kur lai tā māksla rodas?

Elita Ansone. Tas ir labs jautājums. Padomju laikā bija tematiskās izstādes, veltījumi revolūcijām un gadadienām. Tātad, ja "pasūta" mākslas darbu, tas it kā rodas mākslīgi. Es kā kuratore mēģinu ieraudzīt tēmu jau radītos mākslas darbos. Pasūtījums šķiet mākslīgs process, kad liec māksliniekam par kaut ko domāt, tāpat kā skolā, kad tiek dots uzdevums, kas ir jāizpilda. Manuprāt, māksla dabiskā veidā tā nerodas.

Solvita Krese. Kāds ir dabisks veids? Pamosties, intuitīvi sajūti un ej uz darbnīcu kaut ko mālēt?

Elita Ansone. Tas ir tas, kā tu redzi pasauli sev apkārt.

Solvita Krese. Es kā antena reaģēju uz visu, kas notiek apkārt. Šogad ne par ko citu kā tikai par karu Ukrainā vispār domāt nevaru. Gandrīz viss, ko mēs LLMC pēdējā gada laikā darām, tiek skatīts caur kara prizmu. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti aktuāli pašlaik domāt par postpadomju, postkoloniālo situāciju, kurā joprojām esam. Mani mākslā interesē tieši domāšana, kritiskā domāšana, un man šķiet, ka tas ir tikai normāli, ja institūcija, piemēram, LLMC, stimulē māksliniekus tādā veidā domāt un piedāvā platformu, kas ļauj izpausties. Protams, ir iespējams, ka šāds pasūtījuma mākslas darba radīšanas veids var aizvest konjunktūrā, kad redzams, ka mākslinieks izshēmo darbu pēc iepriekš zināmas receptes, zinot, ka rezultāts var nostrādāt gan attiecībā uz pasūtītāju, gan skatītāju.

Ēriks Apaļais. Es saprotu gan Solvitu, gan Elitu, jo man kā māksliniekam nepatiktu, ja institūcija teiktu: "Ērik, tu strādā ar to un to, bet pamēģināsim tagad padomāt tajā virzienā. Mums vajag tematisku izstādi, padomā tomēr kaut ko tajā virzienā.»

Solvita Krese. Ja es redzētu, ka tu jau darbojies mani interesējošā virzienā, es tev piedāvātu, bet es neteiktu, lai radi kaut ko politisku. Tā ir tāda abpusēji ieinteresēta un auglīga saruna starp mākslinieku un kuratoru.

Ēriks Apaļais. To es saprotu, bet man šķiet, ka māksliniekiem un institūciju vadītājiem ir jānoorientējas un jāreaģē situācijās, kas nav viennozīmīgas, jo tās ir savā starpā saistītas. Piemēram, Daiga Grantiņa tagad strādā vairāk ar formu, bet pieļauju, ka tā arī ir reakcija uz laiku vai Zeitgeist. Viņa ir studējusi un izstādījusies Rietumos. Viņa jūt, ka tās tēmas tiek štancētas un patērētas, tāpēc formālisms ir viņas pretreakcija pret meinstrīmu.

Neatceros, kurš to teica, bet bija runa, ka mākslinieki bija tie, kas centās izvairīties no propagandas skolas motīviem. Gleznoja ziedus un jūru.

Solvita Krese. Nepiedalīšanās arī ir pozīcija.

Ēriks Apaļais. Jā, un tā man šķiet tik lieliska eskeipisma forma, par ko es atkal pilnīgi citā kontekstā esmu domājis. Būtu ļoti atbilstoši gleznot ziedus un jūru.

Solvita Krese. Padomju laikā gleznot ziedus un jūru, manuprāt, bija politisks žests.

Ēriks Apaļais. Jā, taču ir tik interesanti, ka dažādas paaudzes savā izvēlē nonāk līdz kaut kam vienotam, kaut konteksts ir bijis ļoti atšķirīgs. Tā ir kā reakcija.

Solvita Krese. Mūsdienu mākslā bieži tiek radīti simulakri, jo var redzēt, ka mākslinieks zina, kā jāizskatās mākslas darbam, un to izpilda. Tas saskan ar to, ko tu minēji par savu pieredzi Vācijas mākslas skolās un trendu atražošanu, taču parasti šīs konjunktūras radītās konstrukcijas ir diezgan caurredzamas.

Ēriks Apaļais. Ar to ir kļuvis diezgan traki tieši pēdējos desmit gados. Kad es vēl mācījos, mēs lasījām filosofijas tekstus, domājām par vēstījumu un tiešām ļoti kritiski domājām, tad sākās runas Hamburgas Vizuālās mākslas universitātes studentu vidū, kāpēc Slominskis tik ļoti runā par domu, ka ir jāfokusējas uz to, kā pareizi attieksmi iepakot un pārdot. Lai gan Slominski akadēmiskajās aprindās ciena, daži uzskatīja, ka viņa mācīšanas metodes ir vecmodīgas.

Solvita Krese. Izstādē Mūra nojaukšana visi darbi ir īsti. Te nav neviena konjunktūras darba. Var tikai spriest, ir politisks vai nav, ir ieslēpts simbols vai nav, bet tu vienkārši redzi, ka visi šie darbi ir īsti.

Elita Ansone. Neviens tos nav pasūtījis.

Solvita Krese. Nav pasūtījis, bet pasūtījums reizēm nozīmē iedot platformu tev ko tādu darīt. Pasūtījums neuzspiež tev darīt to, ko nevēlies. Es nekad nesaku māksliniekam – izdari to! Es jautāju, vai tevi interesē šī tēma. Parasti tas ir aizraujošs sarunu process, kurā ir interesanti piedalīties gan māksliniekam, gan kuratoram, gan institūcijas vadītājam.

Līna Birzaka-Priekule. Jūs man tomēr neatbildējāt uz jautājumu par institūcijām. Es ļoti gribētu izvilkt no jums kaut ko ārā, jo principā vienīgā institūcija, kas šeit konsekventi strādā sociālpolitiskajā virzienā, ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Kā jums šķiet, vai institūcijām ir jābūt neitrālām?

Elita Ansone. Būsim godīgi – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs savā izstāžu politikā globāli aktuālās tēmas nav izvirzījis kā prioritāras. Es pati 2018. gadā kūrēju izstādi Nākotnes valsts, izvirzot māksliniekiem jautājumu par valsts nākotni kā pasūtījuma darba tēmu. Šovasar notiks feminisma mākslas izstāde. Tomēr LNMM pēdējos gados sanācis kultivēt "vīriešu ģēniju" izstādes. Lai arī Latvijas profesionālā māksla ir tikai nedaudz vairāk nekā 150 gadu sena, mums šajos gados ir bijis gana daudz vīriešu ģēniju, kuriem visiem ir apaļas jubilejas.

Solvita Krese. Es nesaprotu, kāpēc muzejs danco pakaļ šīm vīriešu jubilejām. Kāpēc muzejam ir jātaisa šādas jubilejas izstādes?

Elita Ansone. Arī pasaules muzejos tiek rīkotas apaļo jubileju izstādes. Piemēram, 2022. gadā tika svinēta Pazolīni simtgade, un visos Romas muzejos tika rīkotas viņa jubilejas izstādes.

Solvita Krese. Viņš vismaz jau ir miris… Man nav nekas pret izvērstām un rūpīgi gatavotām mākslinieka retrospekcijas izstādēm, tādas noteikti ir vajadzīgas. Bet vai tas ir jādara tikai tāpēc, ka māksliniekam ir jubileja? Varbūt būtu vērtīgāk paskatīties, kura pagātnes vai tagadnes mākslinieka darbi kādā no šķautnēm rezonē ar šī brīža aktualitātēm.

Elita Ansone. Dažādos rakursos. Teiksim, es strādāju ar Viju Celmiņu. Viņas 80 gadu jubilejai tika pieskaņota retrospekcija Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā un Ņujorkas Metropoles muzejā. To dara visur, tas nav tikai mūsu ārkārtīgi vecmodīgais piegājiens.

Arta Vārpa. Jautājums droši vien ir par proporciju, kas cits vēl ir blakus, kuri ir mūsu pašu projekti.

Elita Ansone. Vecajiem muzejiem būtu loģiski nodarboties ar klasiskām lietām un rīkot simtgadnieku izstādes. Mēs taču cienām arī klasiku, pētām to un pārinterpretējam. Ir vajadzīgas vēl citas vietas, kur veidot aktuālās izstādes.

Ēriks Apaļais. Jūs runājat par kungiem, bet man personīgi, vismaz Latvijā, visas grande artistes ir sievietes. Džemma Skulme vienmēr ir bijusi grande artiste, Aija Zariņa – grande artiste.

Elita Ansone. Mēs muzejā apkopojām 100 gadu izstāžu statistiku: sieviešu personālizstādes, vīriešu personālizstādes un kopizstādes. Vidēji 1905.–1922. gada periodā sieviešu personālizstādes ir nepilni divdesmit procenti. Mēdzam teikt, ka padomju periodā sievietes visur piedalījās, bija daudz mākslinieču un tamlīdzīgi, bet statistika parādīja, ka 1944.–1990. gadā ir bijuši tikai 8,2% sieviešu personālizstāžu. Tomēr ir kaut kādi iemesli, kas tās sievietes noturēja malā un nedeva drosmi virzīties uz personālizstādēm.

Solvita Krese. Domāju, ka būtisks bija tīri sadzīviskais fons. Viņas stāvēja pie plīts, ņēmās ar bērniem un mazgāja veļu. Toreiz nebija pieņemts, ka vīrietis līdzvērtīgi piedalās ikdienas mājas darbos.

Ēriks Apaļais. Akadēmijā gan jau arī varēja būt tādas situācijas. Ko tad tu, sieviete, te glezno? Es pilnībā varu iedomāties, ka tā varēja būt. Arta Vārpa. Varu iedomāties, ka kāds to arī tagad pasaka.

Līna Birzaka-Priekule. Te ieskanējās viedoklis par institūciju un tās politisko aktīvismu. Iemesls, kāpēc mēs veidojām ekspozīciju Mūra nojaukšana, bija Krievijas brutālais iebrukums Ukrainā. Mēs gribējām parādīt, kā caur mūsu mākslu var demonstrēt pretošanās spēku. Tas, ar ko mēs saskārāmies, protams, bija interpretācijas jautājumi. Daudziem atmodas periods ir svaigā atmiņā. Ļoti nostalģisks vēstures mirklis. Daudz skatītāju meklē un viļas, jo viņu acīs mēs nespējam replicēt un atdot šo atmiņu. Jūs visi esat strādājuši ar neseno atmiņu, arī Ēriks savā praksē ir izmantojis vai vismaz domā izmantot atmiņas par 90. gadiem. Kā rīkoties šajā situācijā? Vai būtu jātiecas atspoguļot visu tik tieši un jāmēģina šo vēsturisko atmiņu atgūt?

Solvita Krese. Ir daudz dažādu veidu, kā ar to strādāt. Šajā izstādē fiksētais laika periods ir mans agrās jaunības laiks, un man nav nostalģijas, bet… Šī izstāde ir izpreparēta un tik sterila, ka ir grūti projicēt to laiku, kas bija totāls ārprāts, pilnīgi eksplozīvs brīdis. Ja es veidotu izstādi par šo laiku, es darītu kaut ko radikālāku scenogrāfijas jomā. Kaut kā censtos to laika garšu ievilkt iekšā, to neganto, agresīvo tā laika vibrāciju. Taču, manuprāt, kopumā šī ir veiksmīga izstāde. Es redzu daudz spēcīgu mākslas darbu, patiesu mākslas darbu, kas ir izturējuši laika pārbaudi, un mēs redzam, ka tie joprojām ir aktuāli. Bet tas laika gars ir it kā atdalīts, tā kā bērns no placentas ir atdalīts. Kūrēšanas metodes, protams, ir dažādas. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā mēs daudz strādājam ar vēsturiskās atmiņas interpretācijām un rekonstrukcijām. Esam pat rekonstruējuši NSRD performances. Tāpat nemitīgi pārjautājam, kā un kāpēc tas jādara.

Arta Vārpa. Man šķiet ļoti precīzi, ko Solvita teica par bērnu, kas atdalīts no placentas. Mēs esam bērni, kas no tā laika ir atdalīti. Protams, visi telpas ierobežojumi, ar kuriem mums bija jārēķinās, un arī mēģinājums darbus mehāniski nepievilkt tematiskajam uzstādījumam, neekspluatēt Ukrainas ciešanas. Mums bija vairākas problēmas, ļoti dažādas. Piemēram, to atdalītību no laika es ļoti labi apzinos, bet jāņem vērā, ka atmiņas cilvēkiem ir plūstošas, tās pa trīsdesmit gadiem apaug ar pašu laika liecinieku interpretācijām.

Ēriks Apaļais. Manuprāt, šeit ieskanas kuratoru un mākslinieku ierastā problemātika. Kāds ir kuratora darbs, un kādu lomu spēlē mākslinieks šajā darbā? Piemēram, Solvita saka – būtu bijis labāk uzburt to laiku, bet tad būtu tur jālaiž paši mākslinieki, lai viņi tur plosās. Bet jautājums, vai viņi plosītos tāpat, kā viņi to darīja 80. gados, vai arī jau būtu ar modificētu skatījumu. Un tad jautājums: kāds tad ir kuratora darbs? Kā viņš to savelk kopā? Kāds ir mākslinieka vēstījums, un kāds ir kuratora vēstījums? It kā ir svarīgi pēc iespējas tuvāk atainot to laiku, bet kuratoram ir jāspēj to visu savilkt kopā, viņam tas ir arī jāapraksta un jāformulē.

Ļoti labi, ka ir intervijas ar māksliniekiem. Es varu aprakstīt, kādu formu, kādu krāsu, kādu dinamiku es redzu, bet, lai piekļūtu kontekstam, man pietrūkst priekšzināšanu, jo 80. gados es biju bērns un nezinu precīzi, kā tas bija. Intervijās man ir iespēja piekļūt kontekstam, un tad es no jauna varu labāk un precīzāk interpretēt formu.

Arta Vārpa. Nu, redz, pat mākslinieks atzīst, ka viņam dažkārt pietrūkst konteksta. Vai mums ir jābūt mākslinieka advokātiem un pamatā jāpārstāv viņa intereses vai arī mums ir jādomā par visdažādākajiem skatītājiem, kas atnāks, vai viņiem būs iespējams atklāt mākslas darbu, vai mēs esam iedevuši viņiem kādus instrumentus? Piemēram, Jānim Mitrēvicam traucē izstādes garie teksti. Viņam šķiet, ka tie ir pilnīgi lieki un mākslai ir jārunā pašai par sevi.

Līna Birzaka-Priekule. No otras puses, apmeklējot izstādi kopā ar studentiem, esmu novērojusi, ka viņi nezina nevienu mākslinieku. Bet kā lai viņi par šiem māksliniekiem uzzinātu? Un cik radikāli šādos apstākļos var ķerties klāt interpretācijai?

Elita Ansone. Domāju, ka interpretācijai var ķerties klāt ļoti radikāli, jo tāds jau bija tavs jautājums: kur ir kuratora interpretācija un kur ir mākslinieka interpretācija? Bet vai vajag to darīt? Jebkurā darbā var ieraudzīt neskaitāmi daudz lietu, kuras māksliniekam pašam ne prātā nav nākušas. Kuratori ar mākslas darbiem spēlējas kā režisori ar aktieriem teātrī. Tā arī var notikt, bet šīs izstādes mērķis itin nemaz nav tāds. Šeit mērķis ir atgriezties tajā ļoti aktīvajā un politiskajā laikmetā. Diezgan daudz te ir izdarīts. Minēji, ka pietrūkst laikmeta, bet tomēr te ir žurnāli Avots, dokumentācijas no performancēm, no dažām leģendārām izstādēm, plakātu sērija. Cik ir bijis iespējams, viss ir integrēts. Arī cik daudz mēs spējam resursu ziņā. Vai dieniņ, vēl var ielikt kādu filmu, avīžu rakstus, var pieminēt cilvēkus, kas tajā visā ir piedalījušies. Viena izstāde nevar visu dzīvi ienest. Ne šīsdienas, ne arī jebkura cita laika dzīvi.

Ēriks Apaļais. Manuprāt, diezgan ideāls variants man kā māksliniekam, ja kurators iedziļinās mākslinieka darbībā, mans vēstījums un viņa interpretācija saplūst un kurators pārzina šos plašākos kontekstus. Tad kurators talantīgi cenšas mākslinieka darbību kontekstualizēt un salīdzināt. Šis arī, manuprāt, ir vislabākais piegājiens, kā tam vajadzētu būt. Ļoti bieži kuratori paskatās: nuja, tur es redzu to un to, to saliksim tur un tur, kaut mākslinieki tā nekad dzīvē nav domājuši. Tad kurators vienkārši pasaka: nē, tu esi stulbs, patiesībā tu pats esi tā domājis.

Solvita Krese. Līdzīgi ir arī ar feminisma ideju nospiedumiem mākslā. Ir daudzas latviešu mākslinieces, kurām skaidri redzi feminisma valodu darbos – gan simbolos, gan tēlos. Bet, ja māksliniece pati saka: nē, man ar feminismu nav nekā kopīga, bet es redzu, ka viņa rada tēlus, kas skaidri manifestē šīs pozīcijas, mana kā kuratores situācija kļūst ļoti sarežģīta.

Elita Ansone. Es mūsu teritorijā redzu ļoti lielu atšķirību paaudžu ziņā: tā paaudze, kas sāka darbību padomju laikā, un tā, kas sāka XXI gadsimtā. Tā ir tā padomju laiku nošķirtība no Rietumu kultūras un diskursiem, totāla neinformētība, aprobežots priekšstats par feminismu kā par cīņas pozīciju pret maskulīno, bet patiesībā tas jau ir par sabiedrību kā tādu, par attiecībām un sievietes vietu sabiedrībā, sociālajām lomām. Tomēr tagad, veidojot izstādi, es vairs neredzu īpašus iebildumus arī no vecākām māksliniecēm.

Arta Vārpa. Tas nav, manuprāt, tikai izglītības jautājums, bet arī jautājums par bailēm. Tieši vecākajai paaudzei ir bail: ja, piemēram, darbs šodien tiek interpretēts (arī) feminisma kontekstā, tas zaudē, tam tiek atņemtas citas skatījuma iespējas. Nespēja pieņemt, ka līdzās pastāv atšķirīgas interpretācijas, arī ir padomju mantojums.

Elita Ansone. Es domāju, ka varbūt tās ir arī bailes no feminisma stigmas. Sabiedrībā taču valda priekšstati, kādai ir jābūt "īstai sievietei", "normālai sievietei". Ja tu esi feministe, ar tevi kaut kas nav kārtībā, bet patiesībā tu vienkārši gribi runāt par sevi.

Ēriks Apaļais. Mēs runājam par teorijām, kas lielā mērā ir Rietumu teorijas. Tas reizēm liekas dīvaini, ka mēs, kas esam uzauguši noteiktā vidē un kontekstā, braucam mācīties, lasām un iepazīstamies un tad caur tām teorijām, kas ir radušās Francijā, Vācijā, kur ir bijuši pilnīgi citi apstākļi, caur šīm brillēm skatāmies uz darbiem un mēģinām uzlikt interpretācijas rāmi kaut kam līdzīgam, bet ir jāņem vērā, ka apstākļi šeit ir bijuši citi.

Solvita Krese. Rietumos liela daļa inteliģences seko kritiskās domas trajektorijai no kreisās ideoloģijas pozīcijām. Padomju Savienības laikā šīs idejas tika izkropļotas un deformētas. Tāpat notika ar feminismu. Rozas Luksemburgas idejas tika iedēstītas 8. marta "Sieviešu dienā", kad vienīgo dienu gadā pa ielām skraidīja vīrieši ar tulpēm rokās un apsveica savas sievietes, bet pārējās dienas sievietes apliecināja savu līdztiesību ar vīriešiem, strādājot pilnu slodzi gan darbā, gan mājās.

Padomju laiks bija totālas liekulības impērija. Daudzas labas idejas tika adaptētas un apvērstas, tikai saglabājot to iluzoro ietvaru. Tāpēc dekolonizācijas process mums ir ļoti aktuāls, lai atdotu lietām ne tikai to vārdus, bet arī patieso būtību.

Ēriks Apaļais. Es klausījos intervijas ar māksliniekiem, kurās viņi teica, ka cilvēki paši juta, kas ir patiesība. Sēdēja mājās un smējās, bet izgāja ārā un pielāgojās. Virtuves sarunas. Man to laiku grūti saprast. Reizēm, kad es uztaisu darbu, domāju, kā tas būtu bijis tajos laikos. Es noteikti neko tādu nevarētu rādīt.

Līna Birzaka-Priekule. Edgards Vērpe radio pateica, ka jaunieši vispār nesaprot, kā tas toreiz bija, kad bija cenzūra. Tad gan viņš apdomājās un teica, ka, jā, varbūt drīz arī sapratīs.

Solvita Krese. Mums gan pēdējā laikā cenzūras gadījumu netrūkst: Brektes murālis, uztraukums par Skujas Braden darbiem Venēcijas biennālē un tagad svaigākais gadījums ar mākslas darbu izņemšanu no Rotko centrā notikušās izstādes.

Līna Birzaka-Priekule. Lai arī ar kādām interpretācijām mēs te nodarbotos, tomēr atdūrāmies pret infrastruktūras jautājumu. Elita Ansone varēs precīzāk pateikt par procentiem, bet izstādē Mūra nojaukšana no LNMM krājuma varējām izstādīt tikai 0,1%.

Elita Ansone. 0,01%!

Solvita Krese. Šī saruna mums būtu pilnīgi citāda, ja mums būtu laikmetīgās mākslas muzejs. Fakts, ka tavi studenti nepazīst šīs izstādes autorus, kas ir spožākie sava laika mākslinieki, ir nožēlojams. Trīsdesmit neatkarības gados ir izaugušas jau vairākas paaudzes, kas nezina savu mākslas vēsturi pat virspusējā līmenī.

Pašreizējā situācija vizuālajā mākslā ir kritiska, jo, nerunājot par muzeja trūkumu, mums trūkst arī izstāžu telpu, kurās mākslinieki varētu publikai parādīt savus darbus. Lielākā izstāžu zāle Arsenāls nesaskaņotas plānošanas dēļ jau vairākus gadus ir slēgta un gaida ēkas rekonstrukcijas nākamo posmu.

Tas, ka mēs izstādē Mūra nojaukšana redzam 0,01% no šīs robežpārkāpēju paaudzes, kas iezīmē būtisku pagrieziena punktu Latvijas mākslas vēsturē, ir dramatiski! Nav laikmetīgās mākslas muzeja, kurā ne tikai jaunieši, bet arī pārējā sabiedrība varētu izsekot Latvijas mākslas attīstības līknei un trajektorijai.

Mēs te runājam par politisku mākslu, par mākslas formālo pusi, par to, kāpēc mākslinieki ieslīgst konjunktūras slazdā vai kāpēc tiražē simulakrus. Pieņemu, ja mums būtu laikmetīgās mākslas muzejs, gan māksliniekiem, gan plašākai publikai tiktu dota iespēja redzēt secīgu mūsu mākslas attīstību, atpazīt atsauces uz laikmetu, iegūt jaunu pieredzi un vienlīdzīgas mākslas izglītības iespējas ar citiem Eiropas valstu iedzīvotājiem. Tad, visticamāk, mūs nepiemeklētu šie pārsteidzošie cenzūras gadījumi.

Elita Ansone. Sabiedrības un arī politiķu galvās tiek jauktas kopā divas lietas, un man ir sajūta, ka daudzi neatšķir tās. Laikmetīgās mākslas muzejs, protams, ir vajadzīgs, bet otra lieta ir Arsenāls – ēka ar gatavu rekonstrukcijas projektu. Arsenāls nodarbotos ar XX gadsimta otrās puses mākslu, kā arī laikmetīgās mākslas izstādīšanu, kamēr nav laikmetīgās mākslas muzeja. Ja Arsenāla ēka būtu pabeigta, izstādēm un ekspozīcijām būtu 2500 kvadrātmetru. Tas ir samērā ātri paveicams uzdevums, ja vien beidzot Kultūras ministrija pieprasītu valdībai līdzekļus.

Ēriks Apaļais. Reizēm pasākumos sanāk satikt un nedaudz parunāties ar politikai pietuvinātiem cilvēkiem. Sajūta tiešām ir tāda, ka cilvēki vadošajos amatos nesaprot, ka māksla ir intelektuāls kapitāls. Tā pilnveido sabiedrību, padara indivīdus konkurētspējīgākus amatos, kas nav saistīti ar mākslu. Vācijā komunikācija ar cilvēkiem ārpus mākslas jomas – ārstiem, uzņēmējiem un citiem – ir patīkamāka, saturīgāka un neviens tev nicinoši nepasaka: "Ā, tu esi mākslinieks, ha-ha, nu tad jau nekas nopietns." Tas ir tiešām apbrīnojami.

Elita Ansone. Tas ir jautājums par valsts ideoloģiju, mums tā ir tirgus ekonomika. Vēl arī nacionālisma lobēšana.

Solvita Krese. Mums pašreiz absolūtā valsts kultūrpolitikas prioritāte ir Dziesmu svētki, jo tie tiek uztverti kā nacionālās identitātes stūrakmens. Savukārt laikmetīgās mākslas muzejs ir moderni un kritiski domājošas un uz nākotni vērstas sabiedrības fokuss, kas redz sevi plašāk arī ārpus nacionālā naratīva robežām.

Elita Ansone. Sabiedrībai nevar pārmest, ka tā nepazīst savu mākslu. Latvijas mākslas pazīšana beidzas 1940. gadā, jo pie šī gada apstājas LNMM pastāvīgā ekspozīcija. Tātad pēdējie astoņdesmit gadi ir baltais plankums.

Arta Vārpa. Arī šai mākslinieku paaudzei esam atņēmuši tiesības tikt reprezentētai. Mēs paskatāmies uz šo mākslinieku dzīves gadiem – lielākā daļa ir ordeņoti klasiķi. Neiztur arī kritiku tas, ka šī ir superlaikmetīga māksla. Viņi visi sen ir klasiķi. Turklāt mēs dažus svarīgus autorus neesam iekļāvuši. Tas ir ļoti negodīgi pret šo paaudzi un pašiem māksliniekiem.

Solvita Krese. Ne tikai vairākām Latvijas paaudzēm ir atņemta iespēja uzzināt par savu mākslas vēsturi un tās attīstību, bet arī vairāku paaudžu māksliniekiem ir laupīta iespēja izstādīt savus darbus un satikt skatītāju.

Ēriks Apaļais. Šajā laikā, kad postkoloniālais diskurss ir kļuvis tik ļoti aktuāls, šī izstāde arī profesionāļiem no ārzemēm ir ļoti interesanta, jo es iedomājos, ka pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem viņi atbrauktu un pavīpsnātu, kas tad šeit ir bijis, kādi interesanti zvēri, bet tagad viņi ar atplestu muti un lielu degsmi varēs vērot šo ekspozīciju, jo konteksts ir mainījies. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja