Kas ar mākslas darbu notiek tad, kad māksliniekam vairs nav pār to teikšana? Jautājumu var būt daudz, jo Nenotikušās izstādes: Brikšņi kņudina prātu un apmeklētāju interesi, tāpēc aicinām izstādi apmeklēt laikā, kad tajā sastopama izstādes māksliniece Sandra Strēle.
Sandras Strēles personālizstādi Nenotikušās izstādes: Brikšņi veido divdesmit piecu monumentālu gleznojumu cikls. Sandra ir jaunās paaudzes māksliniece, kam lielformāts nav laimīgi sagadījusies nejaušība, bet gan stabils, atpazīstams rokraksts. Nosacīti Sandru varētu ievietot Latvijas glezniecības tradīcijām bagātākā un skatītāju mīlēta žanra – ainavas glezniecības – lauciņā. Sandra savās intervijās vairākkārt uzsvērusi, ka viņas glezniecības izpratni visprecīzāk spēj raksturot jēdzieni "stāsts, stāstniecība, serialitāte" – kur stāsts turpinās no vienas gleznu sērijas uz nākamo, kur "kaut kas" notiek aiz gleznām vai starp gleznām. "Glezniecība ir vislēnākais no visiem kino" – tā - savu stāstniecības metodi glezniecībā ir raksturojusi pati Sandra.
Viens no pārsteidzošākajiem elementiem mākslinieces jaunajā gleznu sērijā ir dārza rūķis. Ja pie nepabeigtās ēkas sienām skatītājs redz Sandras gleznas, bet džungļu pusaprītās ēkas dārzā mīt dārza rūķi – tad, kas varētu būt bijuši šīs ēkas iedzīvotāji vai saimnieki? Kurš spētu apvienot izsvērtu lielformāta glezniecību un dārza rūķi, paturot prātā, ka ierasti dārza rūķis traktēts kā bezgaumības simbols, bet mākslinieka rokās – trakuma, atsvešinātības, vientulības, taču vēl arvien arī kā joka simbols? Pasākuma laikā apmeklētāji aicināti uzdot ne tikai šos, bet arī citus jautājumus, kas saistīti ar mākslinieces jaunāko darbu izstādi, lai labāk izprastu ne tikai mākslinieces domu gājienu radot mākslas darbus, bet arī latviešu ainavas glezniecības mainīgo un unikālo elementu dabu.