Miķelis Fišers pēdējos gados gozējies Latvijas vizuālās mākslas sasniegumu virsotnēs - 2015. gadā saņēmis Purvīša balvu par izstādi Netaisnība un 2017. gadā veidojis Latvijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē. Šo ekspozīciju veidošanā viņš sadarbojies ar kuratori Ingu Šteimani, un nupat atklāts vēl viens vērienīgs abu sadarbības projekts – Miķeļa Fišera personālizstāde Vainavas un noplicinājumi Mākslas stacijā Dubulti (būs atvērta līdz 2019. gada 10. februārim).
Psihoanalīzes sesija
Gadskaitļus minēju ne bez iemesla, jo, domājot par Miķeļa Fišera pēdējo gadu izstādēm Latvijā, nāk prātā, ka tās visas notikušas gada nogalē, tumšākajos mēnešos. Hronoloģiski arī jaunākā izstāde sakrīt ar veļu laika nobeigumu, kura noskaņas sabalsojas ar Miķeļa Fišera mākslas ne pārāk priecīgo rēgainību. Viņa darbu sazvērnieciskais misticisms ļauj saskatīt zīmīgu sakritību vēl kādā kalendārā niansē – latviešu gadskārtās veļu laika sākums tiek atzīmēts līdz ar Miķeļdienu, un ar krāšņu iztēli apveltīti konspiratori to varētu tulkot kā norādi, ka veļu laika noskaņas viņa mākslā un personībā ir iekodētas līdz ar vārda došanas brīdi.
Humors vai sakritība, taču arī stacijas kā izstāžu vietas semantika Miķeļa Fišera darbu apskatei šķiet lieliski piemērota, un te atkal var aizdomāties līdz stacijas kā uzgaidāmās telpas salīdzinājumam ar šķīstītavu un elles lokiem, jo daļai apmeklētāju (Dubultu stacijā vilcienu gaidošajiem pasažieriem) tikšanās ar vainavām un noplicinājumiem būs pavisam negaidīta. Nejaušos Mākslas stacijas apmeklētājus var mazliet apskaust, jo tieši negaidīta, pašam sevi konfrontējoša saskarsme ar Miķeļa Fišera darbiem šķiet visspēcīgākā. Taču arī profesionāls mākslas skatītājs, kurš tiecas pēc jauniem estētiskiem kairinājumiem un pavērsieniem un Miķeļa Fišera mākslu, protams, jau ir redzējis diezgan, varētu nodoties negaidītai psihoanalīzes sesijai, jo izstādes vizuālais vēriens un daudzslāņainās noskaņas neļaus iespaidiem noplakt pārāk ātri.
Miķelis Fišers ir viens no tiem māksliniekiem, kurš vienmēr mainās. Tas, ko varētu nosaukt par viņa māksliniecisko pamatinstinktu, kopš 90. gadu sākuma ticis izteikts arvien jaunos sižetos, medijos un atšķirīgos žanros, viņš saglabājis vēlmi – vai pat drīzāk nepieciešamību – caur mākslu pietuvoties citu realitāšu apvāršņiem vai vizualizēt pietuvošanās procesu. Asprātīgs kritiskums bija raksturīgs Miķeļa Fišera 90. gadu darbiem, kuros viņš komentēja dažādas apkārtējās sociālās norises un vispārcilvēciskus eksistences fenomenus, taču pēdējās desmitgades glezniecība vairāk vērsta iekšpus.
Gandrīz Tvinpīka
Jaunākās izstādes Vainavas un noplicinājumi gleznas vieno apokaliptiski sižeti, kas var atgādināt mūsdienīgākas Hieronīma Bosa kompozīciju versijas: vaimanu ainavas ar mošķiem, cilvēkveidīgām radībām un dīvainām, ne sevišķi miermīlīgām aktivitātēm. Kā ierasts, Miķeļa Fišera darbi liek domāt par nošķīrumu starp sazvērestības teorijām un ezoteriskām zināšanām, šīs robežas caurspīdīgumu un kopējo iespaidu uz sabiedrības domāšanu vai nedomāšanu. Vienlaikus autors no tā visa saglabā ironisku distanci, lai gan patiesās attāluma mērvienības viņa attiecībās ar šiem zināšanu slāņiem drošticami nav nosakāmas. Varbūt precīzu ironijas attālumu nemaz nav nepieciešams noteikt, jo tā ir konceptuāla daļa no konspirācijas?
Miķeļa Fišera darbu ārējā, piemēram, tehnoloģiskā, vienkāršība ietver sarežģītu iekšējo loģiku, kas pievēršas iracionālajam un tam, kas atrodas ārpus ikdienišķas acīmredzamības. Miķeļa Fišera darbos tiek iesaistītas mūsdienu mitoloģijas populārzinātniskās izpausmes – ezoterika, ufoloģija, sazvērestības teorijas un šamaniski rituāli, kuros māksla pietuvojas trauslajam punktam starp šo un ne šo pasauli. Taču tie nav tikai mistificēti jauno laiku pesteļi un pusaudžu nometņu ugunskuru šausmu pastāstiņi, kas paredzēti vieglai ikdienišķa adrenalīna devai.
Miķeļa Fišera darbi ir sarežģītāki par urbāno folkloru kaut vai tikai tāpēc, ka to pamatā ir mākslinieka ambivalentā, līdz galam nepaskaidrotā attieksme pret alternatīvajām garīgajām struktūrām – viņa tēlojumos allaž ir krietna deva ironijas, taču tajā pašā laikā iedziļināšanās šajās zināšanās ir pārāk niansēta un dziļa, lai vēstījumu uztvertu tikai kā asprātīgu parodiju. Šis radīšanas stāvoklis nedaudz atgādina Deivida Linča kulta seriālu Tvinpīka – sākotnēji tas lielā mērā tika veidots kā parodija par ziepju operas tipa seriāliem, taču rezultātā kļuvis par vienu no mākslinieciski iespaidīgākajiem pārpasaulīgā ļaunuma izteicējiem, ar emocionāli un estētiski smalku precizitāti apcerot eksistences sarežģītību, tās nesaprotamības valdzinājumu un postu.
Posta meta situācija
Miķeļa Fišera daiļradei līdz šim ir bijuši veltīti vairāki intelektuāli intriģējoši raksti, kuros tā tiek analizēta no ļoti atšķirīgiem skatpunktiem. Taču ambivalence valda arī šajos skaidrojumos, mākslas zinātniekiem un filosofiem paliekot katram pie savas versijas par Miķeļa Fišera mākslas būtību. Tiesa, mākslinieks pret interpretāciju dažādību neiebilst, un kāpēc gan būtu jāeksistē kādam vienam pareizajam skaidrojumam, ja mākslinieka darbi lielā mērā kritizē šo pareizo versiju sistēmu kā tādu ne vien globālo norišu kontekstā, bet arī ikdienas attiecībās starp indivīdiem.
Miķeli Fišeru fascinējošā dažādo paMitoloģiskā vaimanāšana pēcpatiesības laikmetā sauļu robežu meklēšana neizslēdz arī jautājumus par cilvēka izziņas spēju robežām. No tā izriet vēl viens jautājums – kāpēc lai māksla, kas veltīta racionāli neizprotamajam, būtu viegli izsakāma ar racionāliem komunikācijas līdzekļiem. Izstādes Vainavas un noplicinājumi kuratore Inga Šteimane aprakstā norāda, ka māksla atrodas tādā nosacītā punktā, kur "visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos punktus". Eksaltējot ezoterisko dzīves jomu motīvus, Miķelis Fišers liek skatītājiem intensīvāk domāt par dzīves netaisnīgajām pusēm kā daļu no obligātās eksistences pieredzes.
Izstādes nosaukumā minētās vainavas zināmā mērā atsauc prātā Miķeļa Fišera atgriešanos pie dabas pārdabiskuma un īpašo vietu meklējumiem glezniecībā, tas vizionāri iespaidīgās ainās bija vērojams, piemēram, gleznu ciklos Bez cilvēkiem (2006) un Pārdaba (2007), sabalsojoties ar XX gadsimta mistiķu simbolistu mākslu. Tajos dominēja sakrālās ģeogrāfijas motīvi, ļoti konkrētu ģeogrāfisku vietu apmeklēšana tika atainota kā mistiska, gandrīz kosmiska saplūsme ar dabu, savukārt Vainavas un noplicinājumi vairāk atgādina zinātniskās fantastikas ilustrācijas, un tajos uzsvērts pats stāsts, nevis nepastarpinātas pieredzes iemiesošana mākslas dimensijās.
Stāstnieciskumu pastiprina arī izstādē eksponētais Miķeļa Fišera sacerējums Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis, kas pārstāsta kādā no gleznām redzamo ainu – uzlabināto pasauļu materializatora Trīna aprakstīto "posta metasituāciju". Ironiskais, ar divdabja izteiksmi pārsātinātais teksts var būt izstādes sižeta skaidrojums, taču sekošana tam nav obligāta. Posta metasituāciju papildina arī Mazais Raudu mūris (kopā ar skaņu mākslinieku ERROR radīta vaimanu instalācija), kā arī no akmeņu nospiedumiem veidotie "automātiskie" zīmējumi jeb frotāžas.
Izstādē dominē triptiha forma gan gleznu skaita ziņā, gan pārējās izstādes daļās, kas veidotas no triju darbu grupām. Iespējams, tas slēpj kādu numeroloģisku norādi, taču starpdisciplinārs pakāpeniskums ir bijis raksturīgs Miķeļa Fišera pēdējo gadu darbu formāts, kas tuvina redzamo scenogrāfiskai mākslas struktūrai. Taču centrālais izstādes punkts šķiet rodams gleznu triloģijā, tajā dominē interese par glezniecību kā fizisku enerģiju, varbūt pat mistisku rituālu – līdzīgu apsvērumu dēļ taču tika radīti paši pirmie alu gleznojumi.
Vai izstādes vaimanāšanas metaforas ir tikai pesimistisks skatījums uz cilvēci un sabiedrību? Raudu mūra vaimanas liek domāt, ka mākslinieks ironizē par pašu vaimanu fenomenu un to nepārejošo, politiski uzlādēto nozīmi mūsu kultūrā, taču diez vai to varētu dēvēt par viennozīmīgi dominējošo noskaņu. Līdzīgi kā iepriekšējos projektos, Miķelis Fišers uzsver un mākslinieciski izceļ baiļu un izmisuma klātbūtni mūsu ikdienā. Viņa darbos ir iespējams atrast šīs baiļu kultūras politiskās dimensijas, piemēram, gleznu apokaliptiskās kompozīcijas raisa asociācijas ar masu mediju uzburtajiem šausmu stāstiem par Rietumu pasaules lēno sairumu, pavisam netālo militāro konfliktu asinspirti un neskaitāmajiem cilvēku upuriem.
Tikpat klātesoša ir arī pavisam pārlaicīga, klasiska "čerņa", kas labākajās stepes vilka tradīcijās pasauli pēkšņi atskārš kā tumšu skumju un izmisīgas bezjēdzības ieleju. Atgriežoties pie veļu laika faktora – Miķeļa Fišera personālizstādi vai drīzāk tās apmeklējumu var uztvert arī kā mūsdienīgas ķekatas, atminoties, kāda bijusi šo tradīciju kādreizējā nozīme. Ja labpatīkas, Miķeļa Fišera mākslā var saskatīt līdzīgus mehānismus ar ķekatās iešanu – tajās ar baisu masku un viepļu palīdzību ļaudis centās aizbiedēt ļaunumu. Dažādas pagāniskas tradīcijas mūsdienās var izklausīties kā naivs pasaules skaidrojuma veids, taču mitoloģiskā domāšana jo spoži apliecina savu dzīvotspēju pēcpatiesības laikmetā, kurā sabiedrība atkal grib pasauli redzēt tikai melnu vai baltu, ar skaidri nosakāmām robežām starp ļauno un labo, pareizo un nepareizo, varoņiem, vadoņiem un atbrīvotājiem, kuru varai drīkstētu nekritiski uzticēties un ļauties.