Miervalža Poļa glezniecību mākslas pētnieks Marks Švēde no ASV reiz nosaucis par anomāliju Latvijas mākslā. Tiesa, viņa darbi ir fenomenāli. Pašlaik Miervaldis Polis dzīvo savrupu dzīvi laukos, prom no mākslas publiskās rosības un trokšņiem. Taču ne vienam vien atmiņā ir laiks, kad mākslinieka vārds saistījās gan ar ekstravagantiem mākslas iznācieniem, gan bohēmu tās labākajās tradīcijās. Uz leģendāro kafejnīcu M6, 90. gadu bohēmas "perēkli", viņš gājis, paša vārdiem, kā uz viesistabu, un atstāsti par zolīšu partijām, kurās Poļa vārds figurēja kopā ar nu jau ekspolitiķu un biznesmeņu vārdiem, regulāri gozējās avīžu smalko aprindu hronikās.
Arī pats viņš savas mākslas sakarā labprātāk popularizē dažādas anekdotiskas epizodes, jo runāt un analizēt pašu mākslu esot "tukši un garlaicīgi". Piemēram, kā studentu izstādē izliktās pannas ar hiperreālistiski uzgleznotām olām apkopēja gribējusi novākt, lai tās nepiedegtu, vai kā viņa pirmajā personālizstādē negaidīti uzkūlusies komisija no Centrālkomitejas – kā izrādās, pēc anonīma ziņojuma, ka vienā no gleznām mākslinieks ņirgājoties par Ļeņinu, lai gan tajā attēlotajam personāžam nebija nekāda sakara ar proletariāta vadoni.
Konkurentu viņam nav
Asprātīgi pastāsti ar politisku nokrāsu, kuros iejaukti viņa mākslas darbi, ir Poļa iecienīts žanrs, turklāt gana atšķirīgās interpretācijās – savulaik, kad mākslinieks kā Bronzas cilvēks pozēja demontētu pieminekļu vietās, publika uz viņu esot reaģējusi gan kā uz atdzīvojušos un no pjedestāla nokāpušu padomju vadoni, gan pavadījusi ar izsaucieniem, ka "amerikāņi atnākuši".
Tamlīdzīgas epizodes ir krāšņs garnējums Miervalža Poļa darbiem, kuru vieta Latvijas mākslas laikmetīgajā kanonā gan ir nešaubīga arī bez piedevām. Turklāt pārsteidzoši plašā diapazonā, kurā svarīgākie pieturas punkti iezīmē ciklisku kustību: fotoreālisma glezniecība, postmodernas spēles ar mākslas vēsturi, performanču iznācieni, atteikšanās no mākslas objekta vispār un, galu galā, atgriešanās pie sākuma – fotogrāfiski precīzas glezniecības.
Šobrīd Miervalža Poļa vārds lielākoties ir zināms saistībā ar viņa klasiskajiem parādes portretiem – atjaunotās Latvijas pirmo prezidentu un daudziem citiem politiskās un ekonomiskās varas pārstāvju portretējumiem. Šajā žanrā konkurentu viņam joprojām nav.
Iluzionista triki
Jau studiju laikā Miervaldis Polis pieteica sevi kā izcilu zīmētāju. Vēl būdams students, viņš kopā ar toreizējo dzīvesbiedri Līgu Purmali kļuva teju par pirmo fotoreālistu Padomju Savienībā, izspēlējot to kā Trojas zirga cienīgu manevru. Fotoreālisms 70. gadu sākumā bija aktuālākā Rietumu mākslas tendence, tāpēc ideoloģiskā ziņā tas nekādi neatbilda padomju mākslas ceļam. Tomēr reizē – kā reālisms tas arī nebija pretrunā ar oficiālo glezniecības skolu, un formālas iebildes pret viņu darbiem nevarēja vērst. Šai politiskās stagnācijas laikā, kad mākslā gan pieļāva pakāpenisku modernizāciju un glezniecībā dominēja mēreni ekspresīva pieeja, Poļa un Purmales no fotogrāfijas teju neatšķiramā glezniecība radīja apvērsumam līdzīgu efektu, un jauno autoru reputācija mākslas vidē svārstījās starp neviltotu apbrīnu un rezignētu vai pat sašutuma pilnu kritiku.
Raugoties tālaika Poļa gleznās, var labi redzēt gan fotoreālismam raksturīgo aizraušanos ar precīzām detaļām, nogludinātu virsmu un atspīdumiem, šķietami nejaušiem attēla izkadrējumiem un tādu kā sintētisku realitāti, kas mazāk atgādina pašu realitāti, bet drīzāk tās fotogrāfiju. Rokrokā ar to šīs gleznas pieteica arī fotoreālisma atdzīvināto aizraušanos ar vēsturiskās glezniecības tradīciju, t. s. trompe-l’oeil tehniku, kas radās jau renesansē XV gadsimtā un attīstījās optikas progresa dēļ XVII gadsimtā. Piemēram, gleznā Automašīna un māja redzama ielas ainava, kurā gluži kā fotogrāfijas dubultekspozīcijā nodublējusies daudzstāvu māja un tai pāri padomju labklājības simbols žigulis – tā atrāda katru loga atspulgu un katru auto pulētās virsmas atspīdumu. Vai arī no gleznas Strēlnieks Nikolajs Kārkliņš raugās no fotogrāfijas neatšķirams portrets – veca strēlnieka krunkainā un sirmiem rugājiem noaugusī seja, viņa briļļu stiklos atspīd lauku ainava.
Spēju panākt neticamu precizitāti šai hiperrealitātes spēlē Poļa kolēģi salīdzinājuši ar iluzionista trikiem, kas nav aizmirstami un nekad netiks pārspēti. Agrīnākās un arī efektīvākās no šī perioda ir piecas (īstas!) čuguna pannas – uz katras savā gatavības stadijā "cepas" olas – no tikko uz pannas uzmestas līdz pat čurkstošam olas baltumam, kura vidū gozējas kārdinoši dzeltenumi, ko tā vien gribas uzlikt uz brokastu šķīvja.
Ceļojums mākslas vēsturē
Vēlāk hiperreālistiskā realitāte Poļa glezniecībā pārtop par realitātes ilūzijām – ceļojumiem laikā un telpā. Viņš citē klasiskus mākslas paraugus un ieglezno savu pašportretu senās reprodukcijās, piemēram, teatrāli iespraucas baroka meistara Karavadžo un pozē neoklasicista Žaka Luija Davida kompozīcijās vai pārglezno variācijas par renesanses ģēniju Leonardo da Vinči un Pjēro della Frančeskas gleznām. Kā komentē Poļa pētniece Eimija Brizgela – būdams mākslinieks, kurš dzīvo PSRS un tāpēc nevar piedalīties Rietumu mākslas procesos, viņš, iegleznojot sevi šajos vecmeistaru darbos, būtībā "performē" mākslas vēsturi – ceļo no vienas mākslas vēstures ēras citā un iesaistās ar to dialogā.
Tikpat brīvi viņš savos darbos ceļo arī telpā – te pozējot uz Dalasas debesskrāpju fona, te – Venēcijas ceļveža lapās un pat tādās neeksistējošās vietās kā Kolosu sala, kuras neparastie apskates objekti ir gigantiskas paša mākslinieka pirkstu drupas. Ja kā padomju pilsonis viņš tur nekādi nevar nokļūt, viņš ceļo iztēlē.
Nākamā epizode Miervalža Poļa mākslas ekskursā ir performance, tieši tādu Poli – kā ekscentrisku performatoru – publika atceras no atmodas un neatkarības pirmajiem gadiem. Tobrīd Latvijas māksla kopumā piedzīvoja revolucionāras svārstības un robežu pārkāpšanu – tajā vairs ne tikai Ēzopa valodā un zemtekstos, bet nepārprotami un tieši atbalsojās sociālās un politiskās pārmaiņas. Iespējams, ka Poļa akcijas to vidū bija vienas no politiskākajām.
Miervalža Poļa alter ego Bronzas cilvēks (à la padomju cilvēks), par spīti performances mākslas īslaicīgajai un gaistošajai dabai, pamanījās radīt pat lielāku ažiotāžu nekā viņa glezniecība. Dzīvā bronzas skulptūra uzvalkā un hūtē mākslu burtiski iznesa ielās – soļoja pa pilsētu, pozēja tikko demontētā Ļeņina pieminekļa vietā, par valūtu tirgoja saulespuķu sēkliņas, Rietumos ubagoja naudu neatkarīgai Latvijai un tikās samitā ar Balto cilvēku. Un galu galā, – pati no Bronzas cilvēka publiski pārtapa par Balto cilvēku, tā simboliski atvadoties no padomju mākslinieka statusa un pievienojoties brīvās jeb Rietumu pasaules kontekstam.
Politiskā atmosfēra, kas tobrīd izvirzījās priekšplānā, protams, bija arī šīs mākslas motorika, un Bronzas cilvēka darbības trāpīgi fiksēja laikmeta pārmaiņas – jaunu stratēģiju apgūšanu, pāreju no sociālisma uz kapitālismu, brīvā tirgus ienākšanu, joprojām pamanoties nezaudēt Poļa darbiem raksturīgo spēles un ironijas garu.
Autora klātbūtne
Arī turpmākās viņa akcijas izpēlēja gan jaunapgūto, no Rietumiem ienākušo mākslas valodu, gan attiecības ar mākslas institucionālo vidi. Deviņdesmitajos viņa nedaudzās performances kopēja un apspēlēja mākslas radīšanu kā galerijas darbību un sabiedriskās attiecības, kur tās apritē svarīgāka par mākslas darbu ir autora personiskā klātbūtne. Piemēram, Vienas dienas izstādē kopā ar Vilni Zāberu viņš sagaidīja apmeklētājus tukšā galerijā, savukārt vēlākajā Memoriālajā istabā galeriju pārvērta par studiju, kur, izstādījis visu iepriekš radīto, personiski sagaidīja un uzņēma apmeklētājus. Tas gan arī ir galējais punkts, no šī brīža Polis pamāj atvadas tamlīdzīgām akcijām un atgriežas pie klasiskām vērtībām un reālistiskās glezniecības smalkumiem.
Taču arī reprezentatīvajos un klasiskajos parādes portretos, kas ir mākslinieka šodienas vizītkarte, var ieraudzīt daudz ko kopīgu ar pagātnes darbiem – tā tāpat kā iepriekš ir rūpīga vienas realitātes pārcelšana citā un joprojām savā ziņā – postmoderna spēle.