Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Māras Brašmanes galvenā fotomodele – visa Rīga

Jau no agriem gadiem viņa ļāvusies mākslas, kultūras dzīves gravitācijai. Ieskats Māras Brašmanes fotodzīvē

Šķiet, tie bija nevis kādi īpaši labvēlīgi apstākļi vai siltumnīcas vide, bet gan iedzimta inteliģence, neatlaidīgs darbs un pašdisciplīna, kas ļāva viņai sevi veidot par ievērojamu personību. Angliski tādus cilvēkus mēdz dēvēt par selfmade man. Šoreiz – woman. Viņas iespaidīgo fotogrāfisko sniegumu atklāsme mūsu sabiedrībā nāca palēnām, klusināti un bez trompetēm. Tā pa īstam tikai jaunajā gadsimtā. Māru Brašmani tagad pazīstam kā vienu no Latvijas fotogrāfiskā Olimpa zvaigznēm. Meistari nu jau klasiķa statusā. Tādu fotogrāfi, kuras vārds un darbi raduši paliekošu vietu nacionālās kultūras vērtību pūrā. Un arī ABLV Bank veidotajā kolekcijā, kas tapusi kā nākamības ieguldījums kaut kur klusi dīgstošajam Laikmetīgās mākslas muzejam.

Māra Brašmane dzimusi Otrā pasaules kara nogalē – 1944. gadā Liepājā. Viņas tēvs Alfrēds Brašmanis Zāmuela dēls bija būvinženieris. Tētis Mārai bijis ne tikai krietna cilvēka un taisnas dzīves lielais ideāls, bet arī tas, kurš ar savām fotoaktivitātēm jundījis meitenes interesi šajā jomā. Viņa vēl atceras jau 30. gados tēva iegādāto smalko vācu platfilmu kameru Voigtländer, ar kuru tika bildēti gan ar viņa darbu saistītie arhitektūras objekti, gan ģimenes foto un cita veida ikdienas notikumi. Ar šo hobiju aizrāvies arī brālis Juris, arī draudzene skolā... Mārai apkārt bijusi tāda visai fotogrāfiska gaisotne. Tad jau agri vai vēlu dažādas fotokameras nonāca arī jaunās censones rokās. Tika pamocīts gan visai sarežģītais tēva Voigtländer, gan kāds krievu FED, visbeidzot arī kārtīgs Zenit-S. Attēla tapšana līdzinājās maģijai, teju viduslaicīgi alķīmiskai norisei tumsā pie sarkanas gaismas, kur vēl tikai melna kaķa un kristāla lodes pietrūkst. Šo veco, romantisko profesijas burvību nu galīgi iznīdējis mūsdienu digitālo tehnoloģiju fiksais "čik-pirik".

Prāta un sirds atvērtība

Māru Brašmani ceļš uz "zvaigznēm" vedis iz ierasta un gauži parasta amatierisma klajuma, kas padomjlaikos Latvijā bija itin plašs un tautā gana populārs. Taču tikai retajam še paveicās – izrauties no "pelēkās peles" rutīnām un banalitātes līmeņa. Bija jābūt vēl kādai iekšējai dzinējvilkmei, prāta un sirds atvērtībai, lai iededzinātu un ilgstoši uzturētu sevī īstu radošuma degsmi. Māra jau no agriem gadiem ļāvās mākslas, kultūras dzīves gravitācijai. Savs laiciņš tika atvēlēts pat VEF Kultūras pils tēlniecības studijai. Arī vēlāk līdzās virmoja daudzveidīgi intelektuālas attīstības vilinājumi.

Padomjlaiku pierakstos Māra Brašmane atceras:

"Lielākā daļa, liekas, visi man apkārt esošie draugi un paziņas tolaik kaut kur jau mācījās – lietišķās mākslas vidusskolā, rozentāļos, Universitātē, Mākslas akadēmijā, Konservatorijā, Medicīnas institūtā, kāds stājās Maskavā teātra režisoros, vēl kāds cits, kurš mācījās (arī Maskavā) VGIK, aicināja līdzi stāties, citi tepat "būvīšos" (Celtnieku kultūras namā) pie Roberta Ligera darbojās Rīgas Pantomīmā. Daudz laika tika pavadīts kopā, apspriežot lasīto, tostarp arī tās grāmatas, kuras bija jāizlasa vienā vakarā vai pat naktī, lai nodotu tālāk citiem...

...Visi kaut ko darīja, strādāja, sapņoja, rakstīja un lasīja dzeju, zīmēja, mācījās, fotografēja, un bija tik labi satikties nu jau tik daudz pieminētajā Kazā vai Putnu dārzā pie tējas vai kafijas tases...

...Tas viss ļoti daudz deva man, kad biju beigusi parastu padomju vidusskolu (Rīgas 36. vidusskola). Skolu, kurā tika mācīts viss kas, bet kuru beidzot sajūta bija, ka neko tu, cilvēks, nezini – jāsāk viss no gala, jo patiesībā neko īsti neproti..."*

Aristokrātiskā iespēja

Neraugoties uz krietni ierūsējušo un jau caurumaino dzelzs aizkaru, režīmam raksturīgajiem ideoloģiskajiem un eksistenciālajiem ierobežojumiem, 60.–80. gadu padomijas apstākļos Latvijā tomēr bija gana dāsnas iespējas gremdēties internacionālas kultūras plūsmās, alkatīgi smelties mākslas baudu avotos, nodoties elitāra garīguma kopšanai. Māra Brašmane tolaik saistījās ar Rīgas jauno intelektuāļu loku, kas galvenokārt pulcējās jau minētajās kafejnīcās – Kazā, Putnu dārzā. Tur kopš 60. gadiem valdīja rietumniecisks bītņiku un brīvdomības gars, kas pamazām evolucionēja arī hipiju kustībā. Šie jaunieši pozicionējās kā nonkonformisti, gana demonstratīvi norobežojoties no visa, kas varētu tikt uztverts kā sadarbošanās ar varas režīmu un tā oficiālajām institūcijām. Šķiet, ka tam bija izšķirošs iespaids arī uz Māras Brašmanes tālākajām gaitām. Nosacīta "pašizolācija" un "neiesaistīšanās" loģiski it kā liedza sekot daudzu sociāli "aktīvo" līdzgaitnieku iepriekšminētajās atmiņās piesauktajiem aicinā jumiem un panākumu maratoniem "oficiālajās trasēs". Izvēle, kas aizvēra vienas durvis, bet atvēra citas.

Tā vai citādi Māra Brašmane deva priekšroku neķert šķietami gaistošo "medni kokā", bet labāk cieši turēt pavisam konkrēto, lai arī vēl niecīgo, "fotozīli" rokā. 1973. gadā viņa iesaistījās Rundāles pils muzeja darbos, pildot tur laborantes pienākumus. Tā vienam kreativitāti meklējošam garam bija visai aristokrātiska iespēja, kas šādā izsmalcinātā mākslas vidē ļāva ne tikai lieliski izglītoties, bet arī saglabāt intelektuālas brīvības sajūtas.

Tieši Rundālē sākās amatiera pārtapšana par profesionāli, kad muzeja pirmais direktors Laimonis Liepa pierunāja Māru uzņemties eksponātu fotodokumentēšanu. Šeit meistarības skolā augstākā pilotāža izrādījās sudraba priekšmetu fotogrāfiskā uzņemšana. Ciešāku tuvināšanos jaunās profesijas pasaulei tās mākslinieciskajos aspektos veicināja pakāpeniska piesaiste slavenajam fotoklubam Rīga. Tur varēja satikt Latvijas fotomākslas lielās autoritātes un guru – Ilmāru Apkalnu, Gunāru Bindi, Jāni Gleizdu, Pēteri Vanagu...

Varbūt īpaša gara radniecība un lielākie iespaidi nāca no Egona Spura puses. Arī viņš, tāpat kā Māra, bija Rīgas un tās cilvēku fotogrāfisks apcerētājs, parādot pilsētas vienkāršo ļaužu vidi ārpus jebkādas patētikas. Skarbi, pat depresīvi, toties patiesi. Un pilnīgi nepadomiski. Pašizglītošanās, domubiedri un daudzo meistaru paraugs, vērtīgie čehu un poļu fotožurnāli, grāmatas, izstādes kā mazi ķieģelīši cits pie cita veidoja Māras Brašmanes personību. Jāpiebilst, ka šo norisi 80. gadu pirmajā pusē vainagoja arī mācības Rīgas Kultūras darbinieku tehnikuma Foto un kino nodaļā, kam sekoja 20 gadu ilgs nu jau profesionālas fotogrāfes darbs Valsts mākslas muzejā.

Tā mēs mīlējām

Līdzās tehniskai fotografēšanai muzejos, kas tomēr bija maizes darbs, ikdienas knipsēšanā savam priekam tika kaldināta Māras Brašmanes darbu klasika. Varētu teikt – viņas galvenais fotomodelis bija visa Rīga. Visā tās padomiskajā pelēcībā un šņurkanībā. Tā Rīga, kas vēl neko nenojauta par savu nākotnes miglā tīto vesternisko glamūru un krāsaino eiroglanci. Tā Rīga – ar miglainiem rītiem, ielas šmuci, apmākušos pagurumu, sīkiem priekiem un saules spēlēm putekļainos mūros. Un vēl – arī šīs pilsētas vienkāršie cilvēki savās nepadomiski neoficiālajās ikdienas gaitās, ielās, pagalmos, mājokļos, dabas ielokā... Un arī vairs ne tik gluži vienkāršo tuvāko draugu un paziņu kopa. Nu jau leģendārie "kazisti", tolaik tik jaunie mākslinieki, dzejnieki, kafijas tases filozofi, snobi un disidenti... Intelektuāla opozīcija, "iekšējie emigranti"...

Māras Brašmanes fotogrāfiskais skatījums izauga no šīs vides un bija saskanīgs ar tur lolotām idejām. Tagad, izstādēs raugoties visus šos tik aizkustinošos un smeldzīgu atmiņu sentimentiem piestrāvotos Māras darbus, prātā nāk asociācijas ar mūsu klasiķa Viļa Rīdzenieka fotomantojumu. Arī tur mūs tā saviļņo tiešs ieskats pagājības cerību pilnajās acīs. Nu arī Māras Brašmanes darbi nes sevī līdzīgu aizgājušo laiku liecību, kurā joprojām pulsē patiesa dzīvības spriedze. Tā bija, tā mēs dzīvojām, priecājāmies, mīlējām.

Dzīvošanas forma

Mārai Brašmanei nepiespiesti un nesamāksloti izdevās rast savu emocionālo fotogrāfisko rokrakstu un izteiksmi. Ar noteiktu sievišķības vieglumu, kurā nejūt amata diktētu stīvumu. Fotografēšana kā dzīvošanas forma. Lieki teikt, ka viņas veiktā pavisam noteiktā realitātes selekcija sakņojās galvenokārt personīgajā apritē, pieredzē, interesēs. Un tā bija pilnīgi brīva no jebkāda oficioza "padomju dzīves apliecinājuma". Lai arī šādi uzputojumi bija laikmetam visai raksturīgi, īpaši fotožurnālistikā un mediju virsējos slāņos. Jo fotogrāfija arī tika ierindota ideoloģisko ieroču arsenālā. Un še nu Māra gan nebija "frontinieks". Taču viņa tā īsti neiekļāvās arī fotoklubos kultivētajos mākslas taisīšanas centienos.

Daudzi pilnīgi pamatoti augstu un globālu atzinību guvušie meistari mērķtiecīgi un ļoti sekmīgi veidoja cēlas estētiskas un filozofiskas fotokonstrukcijas. Nereti to uzkurināja arī toreizējā sabiedrībā gruzdošā panaivā diskusija – ir vai nav fotogrāfija māksla. Oficiāli kādos papīros un lēmumos pat pastāvēja pieņēmums, ka fotogrāfija esot tikai tehnisks realitātes reproducēšanas līdzeklis, tātad – nemāksla. Slavenā Rīgas fotomākslas skola ar saviem žilbinošajiem padomju perioda panākumiem šādus obskurantu uzskatus satrieca pīšļos.

Snaipera trāpījums

Savukārt 80. gados "jaunie niknie" fotocensoņi asināja kritiska, atmaskojoša, ironiska, sociāli dzēlīga dokumentālisma līniju, kas pat konfrontējās ar it kā tradicionālo latviešu mākslinieciskās fotogrāfijas romantisko poētiskumu, estētismu un dziļdomību. Māra Brašmane tā īsti neiekļāvās nevienā plauktiņā. Viņas darbi ir gan uzsvērti dokumentāli, gan ar savu skarbumu, taču tajos netrūkst arī latviska romantisma un sentimenta, arī flirta ar mākslinieciskumu. Tie visnotaļ izriet no autores personīgajām gaitām, personīgās vides. Tapuši it kā bez iepriekš gatavota konceptuāla scenārija, bez jebkādām artistiskām deklarācijām aiz oderes. Taisīts tika spontāni, kā sanāk, kā ir, visnotaļ paļaujoties uz intuīciju, uz meistarībā trenētu snaipera trāpījumu. Kā budistu loka šāvējam – ticot brīvam žestam. Te dažos traktējuma aspektos var sazīmēt kādu radniecību gan ar pasaules dižmeistaru Anrī Kartjē-Bresonu, gan ar mūsu klasiķi Intu Ruku. Šajā zvaigznājā rodam arī Māru Brašmani. Viņas tēlu pasaule, nu jau citiem laikmetiem pāri klājoties, aizvien atveras ar jauniem atziņu slāņiem, jaunām nozīmēm un atklāsmēm.

Māras Brašmanes darbos mūs valdzina ne tikai formas vieglums un unikālu laikmeta dokumentu patiesības. Tā ir arī jūtu sirsnība. Saikni Fotogrāfs un Objekts še veido Mīlestības stīgas. Zīmīgs realitātes fakta mirklis pats nāk vai tiek nomedīts vienā fotosekundes simtdaļā. Veiksmes gadījumā fotodarbā sintezējas divu faktoru saplūsme – pats meistars ar savu pieredzi un prasmi plus labvēlīga Dieva dzirksts caur piedāvāto Gadījumu. Fotografēt – kā elpot.

*Citāts no Māras Brašmanes fotoalbuma Manas jaunības pilsēta (Neputns, 2005) 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja