"Es domāju, ka atpakaļ jau šie krēsli vairs neatnāks. Tie ir taisīti 80. gados pēc pasūtījuma, tas laika zīmogs tomēr ir virsū," saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, apsēzdamās ekspozīcijas zālē intervijai īpaši ienestajos krēslos ar augstu atzveltni.
8. februārī Latvijas Nacionālajā muzejā bija pēdējā vēlā piektdiena, kad muzeja darbinieki bija iznākuši no savām "aizkulisēm" un sastopami ekspozīcijas telpās. 11. februārī – pati pēdējā darba diena, kad muzejs simboliski atvadīsies no pēdējā apmeklētāja pirms slēgšanas līdz 2015. gadam. "Pēc 12. februāra visas šīs ekspozīcijas, kurās mēs atrodamies, tiks ļoti strauji demontētas. Jau atrodamies pakošanās stadijā," saka Māra Lāce.
"Situācija ir tāda, ka 2014. gadā, visticamāk, Latvijas Nacionālā muzeja galvenā ēka būs slēgta apmeklētājiem," – nesen teicāt intervijā Latvijas Radio. Vai aiz vārda "visticamāk" slēpjas kāda varbūtība, ka varētu notikt citādi?
Doma par muzeja rekonstrukciju ir lolota un attīstīta visai sen. Pirmsākumi bija jau 2003. gadā, kad mēs sākām šo jautājumu kustināt un aktivizēt. Cerības parādījās 2010. gadā, kad Rīgas domes Īpašuma departaments izsludināja skiču konkursu. Tad jau mums likās, ka tas ir milzīgs solis uz priekšu, lai ideju realizētu. Tajā laikā vēl bija ideja, ka 2014. gadā muzejs būs atvērts jau pēc rekonstrukcijas. Tomēr, ejot visiem procesiem uz priekšu (tas notika samērā lēni, lai arī mērķtiecīgi, bija virkne apstākļu, kas to kavēja), tika saprasts, ka lietu kārtība ir tāda, kāda ir. Beidzamā laika darbu apjoms ir tāds, ka muzejs pavisam noteikti nevar būt atvērts pēc rekonstrukcijas 2014. gadā. Muzejs tiek slēgts, un nākamajā gadā, jā, kad Eiropas kultūras galvaspilsēta būs Rīga, šī ēka apskatei nebūs atvērta.
Jūs kā profesionāle droši vien šo situāciju redzat citādi, bet es pieļauju, ka daļa sabiedrības to uztver visai emocionāli kā absurdu.
Es tomēr gribētu oponēt vārdam "absurds". Domāju, ka jāspēj pieņemt šo situāciju un saprast, ka – ja ne tagad, tad tas varētu notikt vēl kādā ļoti tālā, nezināmā nākotnē. Patlaban ir izdevies piesaistīt arī Eiropas līdzfinansējumu. Tie ir līdzekļi, kas jāiztērē līdz 2015. gada vidum, to nosaka regulas un direktīvas. Mums vienkārši nav variantu. Tāpēc šie darbi ir jāsāk. Domāju, ka ir labāk rādīt sabiedrībai ēku, kas top un tiek renovēta, – jā, varbūt caur būvbedri, bet tomēr mēs varam stāstīt šo stāstu, kas šeit būs, nevis rādīt māju, kas intensīvi brūk kopā.
Par praktisko pusi. Vai muzeja darbiniekiem ir iemaņas, lai sapakotu 30 000 eksponātu? Vai aicināsit talciniekus – citu muzeju profesionāļus?
Muzeja darbiniekiem ir šādas iemaņas. Mēs to darām regulāri. Ņemot vērā, ka sūtām izstādes pa Latviju, bet īpaši uz ārzemēm, protams, pakošanas jautājumi ir ļoti nopietni. Ir standarti, kas ir jāievēro, īpašu atlaižu nevar būt. Mums ir jāsaglabā šīs vērtības, maksimāli netraumējot un neradot situācijas, ka darbi varētu bojāties. Protams, jebkura darba pārvietošana ir traumējoša, bet mums ir jāizdara viss, lai tā būtu pēc iespējas mazāka. Jā, mēs piesaistīsim arī palīgus. Galvenokārt tie būs profesionāli palīgi – cilvēki no pārvadātājkompānijām. Eksponātus pako muzeja darbinieki, bet tālāk visa transportēšana jau būs profesionāļu loģistikas ziņā. Mums ir diezgan apjomīga brīvprātīgo kustība, un atsevišķos darbos mēs varēsim piesaistīt arī viņus.
Nesen vēl intervijās teicāt, ka potenciālās pagaidu telpas tiek apzinātas, bet konkrēta izvēle vēl nav izdarīta. Tagad zināt?
Jā, mēs šobrīd slēdzam līgumu. Mēs īrēsim noliktavas telpas tepat Rīgā, kuras vēl vairāk tiek pielāgotas mākslas darbu glabāšanai. Uz turieni mēs pārvedīsim mūsu kolekcijas, kas atrodas šajā mājā, – apmēram 30 000 eksponātu. Pārvedīsim mūsu zinātnisko bibliotēku un pārcelsim mūsu restauratorus, kuriem, protams, ir jāturpina strādāt, jo šis slēgtais periods jau nav nemaz tik ilgs. 2015. gada otrajā pusē mums jānāk atpakaļ. Tāpēc arī mums ir jāgatavo darbi eksponēšanai. Mums viņiem, kā mēs sakām, jānomazgā mute vai jāpielabo kas nopietnāks, jo darbi ilgstoši ir atradušies šajā ekspozīcijā, būdami mijiedarbībā ar dažādām klimatiskajām un cilvēku izpausmēm. Protams, konceptuāli jāstrādā arī pie jaunas ekspozīcijas veidošanas.
Gribēju precizēt, kādā nozīmē intervijas sākumā lietoju vārdu "absurds". Nav apspriežams, ka muzeja kolekcija un vēsturiskā ēka ir jānosargā, vienalga, vai Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta vai nav. Tomēr nevar noliegt – ir žēl, ka tieši šajā laikā nevarēsim palepoties ar to latviešu gleznotāju ģenialitātes uzliesmojumu XX gadsimta sākumā, ar kuru mēs tik organiski iekļaujamies Eiropā ar visiem attiecīgā laikmeta estētiskajiem strāvojumiem.
Tur es jums pilnīgi piekrītu. Bet nav jau tā, ka mēs pilnīgi savas kolekcijas nerādīsim. Protams, tie būs tādi fragmentāri gadījumi. Diemžēl Rīgā nav vietas, kur mēs varētu pārcelt kaut daļu no ekspozīcijas. Mums ir jānodrošina izstāžu darbība arī citās savās ēkās, un tieši saistībā ar daudzajām aktivitātēm, kas būs 2014. gadā kultūras galvaspilsētas projekta ietvaros. Šajā gadā Mākslas muzejā Rīgas birža būs liela izstāde, kas veltīta Jūlija Federa 175. gadskārtai. 2014. gadu iesāks Mākslas muzeja Rīgas birža izstāde, kurā sadarbībā ar Kauņas muzeja kolēģiem apvienosim Čurļoni ar mūsu Konstantīnu Pērli. Par jūsu pieminēto modernisma dzimšanu – darbus pietiekami lielā skaitā mēs rudens pusē sūtīsim uz Norvēģiju, kur tie tiks eksponēti starptautiskā izstādē par Ziemeļvalstu modernisma attīstību. Būs vēl citas aktivitātes.
Kas vēl plānots vizuālajā programmā 2014. gadā, lai tas, kā nebūs, neaizēno to, kas būs? Vai – tas īsti nav jūsu lauks?
Nevarētu teikt, ka es to nezinātu, lai gan, protams, katram projektam ir savs projekta vadītājs. Projekta realizācijā iesaistās citas mūsu struktūrvienības. Izstāžu zālē Arsenāls būs divi mūsu gatavoti projekti. Izstāde 1914 apvienos mākslu, kultūru un vēsturi. Tiks meklētas likumsakarības un attīstības virzieni periodā, kad brūk četras impērijas, kad faktiski sabrūk vecā pasaule, skaistā pasaule, kā tā tiek definēta, un uz cilvēku ciešanām, šausmām un iznīcības fona tomēr veidojas ļoti daudzas neatkarīgas valstis. Tas ir sarežģīts projekts, ar kuru strādā mana kolēģe Ginta Gerharde-Upeniece. Gada nogalē mēs rādīsim to mākslinieku, kuru režisors Pēteris Krilovs ir nosaucis par "nepareizo latvieti", rādīsim Gustavu Kluci ļoti plašā izvērsumā, jo esam vienojušies ar Saloniku muzeju Grieķijā, kur atrodas otra lielākā Kluča kolekcija. Mums ir noruna apvienot šīs kolekcijas un parādīt Rīgā. Domāju, ka tas būs ļoti interesanti, jo Gustavs Klucis joprojām ir mūsu lielākā eksportprece.
Ir Mākslas muzejs Rīgas birža, kurā es gribētu atzīmēt divus ļoti lielus projektus. Viens ļaus parādīt mūsu pasaulē slavenākās tautietes vizuālajā mākslā Amerikā strādājošās Vijas Celmiņas daiļradi, kura ir absolūta laikmetīgās mākslas ikona. Man ir milzīgs prieks, ka mums izdevās pagājušajā gadā iegādāties kolekcijā arī viņas darbus. Galu galā --– viņas darbi ir pārstāvēti Modernās mākslas muzejā Ņujorkā un Vašingtonas Nacionālajā galerijā, Teita muzejā utt. Mums tas bija izaicinājums, bet mēs varējām šos darbus iegādāties, protams, ar ļoti lielu Vijas Celmiņas atbalstu. Izstādes projekts ir ļoti sarežģīts. Kādam varbūt liekas – nu, kā, paņem darbus, atved un izstāda. Diemžēl šis gadījums nav tāds. Viņa patiešām ir pasaules līmeņa zvaigzne. Mums ir jāņem darbi no ļoti daudziem muzejiem. Celmiņas gleznas ir apsolījis arī Ņujorkas Modernās mākslas muzejs. Līdz ar to ir ļoti sarežģīta loģistika – visi apdrošināšanas noteikumi, viss, kas pavada katru nopietnu pasaules līmeņa izstādi. Tas ir liels izaicinājums, jo mēs nepaņemam gatavu izstādi, bet paši to veidojam. Sarīkot Vijas Celmiņas izstādi ir līdzvērtīgi kā atvest van Gogu.
Berlīnē uzgāju veselus trīs prestižu izdevniecību izdevumus par Viju Celmiņu. Prieks, ka beidzot arī Latvijā būs plaša viņas izstāde.
Mēs arī gribam izdot grāmatu par Viju Celmiņu. Latviešu un, protams, arī angļu valodā. Mums ir jārunā par saviem lielajiem vārdiem. Viņi jau nav tikai mūzikā, viņi ir arī citur.
Otrs projekts, kuru es vēlētos atzīmēt, ir Tutanhamona dzintars. Izstāde, kas iekļaujas Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā Dzintara ceļš. Mēs zinām no vēstures, ka pirmie dzintari ir atrasti Tutanhamona kapenēs. Šeit akcents tiks likts uz mūsu īpašumā esošo Ēģiptes mākslas kolekciju. Mums ir 160 oriģinālo priekšmetu. Ir sadarbība ar muzejiem Stokholmā, Itālijā, arī Lietuvā, paplašinot stāstu par senajām kultūrām. Mūsu Ārzemju mākslas departamentam un Rīgas biržas darbiniekiem izveidojies lielisks kontakts ar Luvras eģiptoloģijas nodaļas darbiniekiem, kuri sniegs zinātnisko konsultāciju tieši priekšmetu apstrādē. Tiks sagatavots arī zinātniskais katalogs. Domāju, tā arī varētu būt izstāde, kas piesaistīs skatītāju uzmanību.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam patlaban notiek sarunas par ļoti ambicioza laikmetīgās mākslas projekta realizāciju. Ir iecere atvest Franciju pārstāvošās mākslinieces Orlānas darbus, kuru jūs Kultūras Dienā intervējāt (KDi. 17.01.2013.). Tās arī nav vieglas sarunas.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs ir saistīts arī ar projektu, kas iekļaujas Dzintara ceļa tematikā. Dzintars nevis tikai kā krellītes, bet skatīts no ļoti dažādiem aspektiem – kā mēs varam runāt un stāstīt par to, kas ir dzintars, gan no vizuālās kultūras, gan semantikas un literatūras aspektiem. Veidosies liels multiprojekts. Tās ir konkrētās aktivitātes, kas iekļaujas 2014. gada programmā. Vēl Rīgas biržā būs izstāde, kurā mēs runāsim par Latviju pārstāvošā mākslinieka Voldemāra Matveja darbiem un viņa interesi par primitīvo tautu kultūru. Veidojas sadarbība ar ārvalstu muzejiem, jo viņš kā teorētiķis XX gadsimta sākumā brauca uz citu valstu muzejiem un pētīja primitīvo tautu eksponātus, un fotografēja. Tā ir absolūti unikāla lieta. No kultūras sasaistes un izziņas viedokļa tas ir ļoti interesants projekts.
Izklausās vērienīgi un interesanti. Lai izdodas, kā iecerēts! Jūs pieminējāt sadarbību ar Luvras speciālistiem. Vai ir iznācis redzēt Luvras lielo veiksmes stāstu – pagājušogad atklāto jauno islāma mākslas spārnu?
Nē, nav gan vēl iznācis. Kā lai runā par Luvru? Luvra ir milzīga valsts valstī. Protams, ar ārprātīgu, neiedomājamu valsts finansējumu. Tagad viņiem mainās direktors. Viņš tiek nostādīts izaicinājuma priekšā – viņiem ir jāsamazina finansējums, jo tas ir pilnībā valsts dotēts muzejs. Viņiem ir ideja sākt dot savas kolekcijas citiem – viņi skatās arābu valstu virzienā, kas veidotu kaut kādu naudas pienesumu. Luvras mērogs nav aptverams.
Pagājušajā gadā Latvijas Nacionālā muzeja apmeklētāju skaits ir pieaudzis par 30%. Kā jūs to skaidrojat? Šis pieaugums ir uz Mākslas muzeja Rīgas birža rēķina? Zināmu procentu droši vien veido arī tie, kas gribēja paspēt iegriezties muzejā pirms rekonstrukcijas?
Šis sauklis, ka mūs slēgs ciet, nostrādāja pagājušā – 2012. – gada sākumā, kad mēs ļoti laikus, kā tas arī muzejiem jādara, paziņojām, ka slēgsim muzeju. Diemžēl tā neiznāca. Pēc tam šajā mājā bija diezgan liels apmeklējuma kritums, jo visi teica – jūs jau esat slēgti! Mums bija diezgan grūti atkal cilvēkiem iestāstīt un darīt zināmu, ka mēs taču strādājam. Šogad, protams, gada otrajā pusē atkal piesaistījām apmeklētāju plūsmu. Pēc tam teicām – viss, mēs vairāk neko nepaziņosim, turpinām strādāt. Ja būs tāds brīdis, kad ir jāslēdz, tad arī slēgsim. Šis brīdis pienācis ļoti strauji. Neesmu pārliecināta, vai mūsu sabiedrība to īsti līdz galam ir aptvērusi. Protams, mēs redzam, ka skolas pēkšņi sāk aktivizēties.
Jums ir jauka izglītības programma. Bērni ar tādu nopietnību un aizrautību pārzīmē meistaru darbus. Un ne tikai bērni.
Jums patīk? Tas ir brīnišķīgi, jo mēs diemžēl esam saskārušies ar situāciju, ka skatītāji ir neapmierināti. Traucē. Tāpēc mums ir ļoti būtiski, ka jaunajā projektā būs atsevišķas telpas bērnu nodarbībām, kurās mēs varētu ļaut viņiem aktīvāk padarboties ar krāsām. Tas būs drusku nostāk.
Būtu gan jāpriecājas – varbūt tur, uz vēdera nometies, Eliasa hiacinti pārzīmē nākamais mecenāts?
Tieši tā. Tam bērnam ir dota fantastiska iespēja. Mana kolēģe Diāna (Dimza-Dimme – red.), kura ar viņiem brīnišķīgi strādā, saka – tā taču ir absolūti ekskluzīva iespēja – viņš stundu skatās uz vienu darbu! Viņš to redz. Šīs nodarbības turpināsies Arsenālā, Mākslas muzejā Rīgas birža.
Muzejam ir arī sava aplikācija.
Tas ir mazs sākums. Protams, kad mēs 2015. gadā vērsimies vaļā, mums ļoti nopietni būs jādomā arī par jaunajām tehnoloģijām. Mums ir jāspēj izmantot visas iespējas, ko šodiena piedāvā un kas pamatā ir vērstas uz jaunu cilvēku auditoriju.
Amerikāņu kolekcionāres Pegijas Gugenheimas moto savulaik bija "nopirkt vienu gleznu dienā", to viņa tiešām arī darīja un izveidoja fantastisku kolekciju. Iedomājieties, ja ko līdzīgu darītu cilvēki no Latvijas 100 turīgāko cilvēku saraksta! Vizuālā māksla ir ļoti atkarīga no mecenātisma, bet nevienu piespiest mīlēt mākslu taču nav iespējams?
Jā, nevar piespiest. Ar to kolekcionēšanu ir tā. To nevar darīt tāpēc, lai tas būtu izdevīgi. To principā saprot visi kolekcionāri. Jo tie, kas domā tikai par izdevīgumu, kļūst par dīleriem. Viņi ir tirgotāji. Tas ir normāli, tādiem arī ir jābūt. Bet īsts kolekcionārs ir tāds, kurš sāk to darīt konkrēta mērķa dēļ. Primārais jau ir tas, ka viņam patīk. Nevar piespiest cilvēku darīt to, kas viņam nepatīk. Kāpēc to darīt un vēl izdot naudu? Tie daži nopietnie kolekcionāri, kas ir Latvijā, nu jau diezgan daudzu gadu laikā ir kļuvuši arī par ļoti labiem mākslas zinātājiem. Protams, es ļoti gribētu, lai simts Latvijas bagāto cilvēku pirktu mākslu. Ir tikai viena lieta – ja viņi visi gribēs pirkt klasisko mākslu, visiem nepietiks. Jo tas īstais Latvijas mākslas periods faktiski ir simt piecdesmit gadu. Nav jau daudz to darbu. Ņemot vērā, ka muzejs arī šo to ir savācis – un diezgan lielā skaitā. Tā īpašā vērte mākslas kolekcionāriem ir, ja viņi kolekcionē mūsdienu mākslu, to mākslinieku darbus, kas strādā šodien. Tad viņi veido nākotnes kolekcijas. Protams, privātās kolekcijas – tā ir ārkārtīgi cienījama lieta, jo tā arī ir vērtību apkopošana, vienkopus saturēšana. Kā mēs zinām pasaulē – ļoti daudzas privātās kolekcijas pēc tam nonāk muzeju īpašumā. Kolekcionēt vai ne – tā ir katra privātā izvēle.
Mākslas mecenātisms ir tāda brīnišķīga labdarības forma, bet nevar prasīt, lai mecenāti nodrošina to, kas attiecas uz caurumiem valsts kultūrstratēģijā…
Nē, pavisam noteikti ne. Katrs kolekcionārs kolekcionējot izvēlas to, ko viņš grib un kas viņu interesē. Jāapzinās, ka mēs esam maza valsts ar mazu mākslas tirgu. Var veidoties, protams, arī izcilas privātās kolekcijas, un dažas tādas arī ir. Bet, ja runājam par vizuālo mākslu un mūsdienu māksliniekiem, protams, ir jābūt valsts atbalstam. Muzejam ir jāveido kolekcijas – pavisam noteikti. Mēs ļoti labi redzam, ja ir pārrāvumi… Kolekcijas ir mērķtiecīgi jāpapildina. Tādā veidā mēs arī radām valsts uzkrājumu nākotnei. Otrs – tādējādi mēs veicinām mākslas radīšanas procesu. Atbalstot mākslinieku, dodot viņam stimulu, ka viņa darbs tiek nopirkts, tiek atbalstīts radošais process.
Vēsturē ir daudz gadījumu, ka kolekcionāri pirkuši mākslinieku darbus brīdī, kad viņi vēl bijuši pavisam nezināmi. Kā pamanīt ģēniju?
Pamanīt ģēniju nav nemaz tik viegli. Mākslas vēsturē ir n-tie gadījumi, kad tas ģēnijs ļoti ilgi nav pamanīts. Skarbi teikt, bet bieži viņu pamana tikai pēc nāves, kad mākslinieks savus mākslas darbus rada jau citos medību laukos. Ir jāseko līdzi procesam, tam, kas notiek. Ir jāspēj uztvert, ar ko tas autors, arī jauns autors, nāk – ko jaunu viņš pienes. Ir jāspēj sajust, vai tas ir īsts vai nav īsts. Tas nav viegli. Nevar paņemt rokasgrāmatu, atšķirt un izlasīt – laba darba pazīmes ir tās, tās, tās. Protams, ir jāzina, kas notiek pasaulē, kādas ir tendences, īpaši, kas attiecas uz mūsdienu mākslu. Tie mūsu mākslinieki, kas to saprot, arī ļoti labi aiziet pasaulē. Protams, ne visi.
Mākslas zinātnieks, Rundāles pils saimnieks Imants Lancmanis saka – Eiropā antikvārus retumus izsolēs var nopirkt par samērā lētu naudu. Bet nacionālo mākslu jau nevar nopirkt nekur citur…
Jā, tieši tā. Nacionālā māksla visdārgākā ir nacionālajā valstī. Ja tas nav tāds vārds, kas jau ir aizgājis ļoti nopietnā pasaules apritē. Mazām nacionālām mākslas skolām tas ir sarežģīti.
Esam pietuvojušies lielākajam notikumam vizuālajā mākslā divu gadu laikā – Purvīša balvas atrisinājumam – astoņu finālistu izstādei un laureāta paziņošanai 15. februārī. Vai jums ir favorīts?
Šī nu ir tā reize, kad man vēl nav sava favorīta. Ir astoņi autori, kuru sniegumu es ļoti labi atceros dažādās izstādes. Es ļoti gribēšu redzēt, kā viņus izstāda. Īsti nezinu, kāda būs izstāde un kā katrs autors sevi pārstāvēs. Savu izvēli vēl izdarīšu, turklāt pirms lēmuma pieņemšanas žūrijai ir arī ļoti plaša diskusija.
15. februārī nosauktais būs trešais Purvīša balvas laureāts. Vai, jūsuprāt, šī balva ir vairojusi sabiedrības izpratni un interesi par vizuālo mākslu?
Domāju, ka noteikti. Par Purvīša balvu ir diezgan daudz runāts. Tas ir notikums, kuram pievērš uzmanību. Ņemot vērā, ka vizuālajā mākslā faktiski nekā cita nav. Mums daudz ir pārmetuši, ka ceļš, kamēr mēs līdz balvai nonākam, ir ļoti sarežģīts, bet tas tomēr ir liels izvērtēšanas process. Ir iesaistīti tik daudz cilvēku. Mūsu šaurajā vidē vienmēr baidāmies, lai nepārmet, ka lēmumu pieņem daži cilvēki. Tāpēc ir eksperti, kas atlasa darbus, bet žūrija izvērtē ekspertu izvēli. Mums katram individuāli var patikt vai nepatikt tas, ko eksperti ir izvēlējušies, bet mums ir jāstrādā ar šiem astoņiem autoriem.
Pirms kāda laika pie "spoku mājas" E. Birznieka-Upīša un Marijas ielas stūrī kāds bija piestiprinājis Purvīti. Vai tā bija jūsu muzeja akcija?
Nē, tā nebija mūsu muzeja akcija (smejas)! Vai dieviņās! Ļoti jauki. Pilnīgi nekādu iebildumu. Šeit arī netālu pie vienas ar tīklu apvilktas mājiņas Valdemāra ielā stāvēja Rozentāla princesīte ar pērtiķīti (Princese ar pērtiķi, 1913).