Izstāžu telpas un satikšanās vietas, kas radušās pēc mākslinieku iniciatīvas, ir mākslas vides vitalitātes rādītājs. Reizē tās liecina, cik pilsēta ir draudzīga radošām izpausmēm. Situāciju Rīgā grūti saukt par iepriecinošu – pēc plīsušajiem Andrejsalas, Spīķeru un Miera ielas burbuļiem iestājies pamiers – mākslinieki pārējos pilsētniekus lieki nesatrauc, un viņi atbild ar to pašu. Vēsturei pieder rosīgā mākslas dzīve VEF teritorijā, Kaņepes Kultūras centrs velk dzīvību pastāvīgu apdraudējumu ēnā. Savukārt jaunākā radošo profesiju paaudze meklē tieši mazās, neoficiālās saskarsmes iespējas, kurās tā jūtas vairāk gaidīta nekā valstiskas nozīmes vai komerciālās institūcijās. Nesen noslēdzies ABLV Charitable Foundation ikgadējais laikmetīgās mākslas izstāžu grantu konkurss. Tajā atbalstīta biedrības Mīnuss pluss plānotā izstāde Baltie klīdēji, kas kuratora Kaspara Groševa vadībā vienkopus pulcēs nekomerciālajā galerijā 427 prezentētos Latvijas un ārvalstu māksliniekus, dodot iespēju plašākai auditorijai iepazīties ar jaunākās paaudzes talantiem.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Mākslinieku vadītās telpas daudzās Eiropas pilsētās uzskata par vienu no svarīgākajām, laikmetīgākajām mākslas dzīves sastāvdaļām. Tās ir ne tikai būtisks mākslas daudzveidības paplašinātājs, bet arī katalizators pilsētvides atdzīvināšanai. Tās ir tikšanās vietas, platformas jaunajiem māksliniekiem un veido mikrovidi, kurā tiek atmesti daudzi noteikumi, ko diktē lielāku formu mākslas institūcijas. Varētu teikt, ka šīs telpas ir saskarsmes punkti, kuros sanāk kopā mākslinieki, literāti un citu radošo jomu pārstāvji.
Tukšumi kartē
Interneta datubāze www.artist-run-spaces.org piedāvā mākslinieku vadīto telpu uzskaiti. Katra datubāzē ierakstītā telpa atzīmēta pasaules kartē ar melnu punktu, taču tikpat acīmredzami iezīmējas arī pamanāms tukšums. Pēc datubāzes sniegtās informācijas – Baltijas valstīs nav nevienas mākslinieku vadītas telpas. Šī interneta vietne vedina domāt arī par nozīmīgu jautājumu: lai gan Eiropas metropolēs, piemēram, Berlīnē, Londonā un Briselē, mākslinieku vadīto galeriju izvietojums ir blīvs un to skaits – neizmērāms, instrumentu, ar kuriem tās dokumentē savu darbību plašākā šķērsgriezumā, nav daudz. Informācija par mākslinieku vadīto telpu darbību bieži vien izplatās tikai noteiktas auditorijas lokā. Nelielas platības, nekomerciālas, mākslinieku vadītas iniciatīvas darbojas savrupi, nereti apmeklētājiem durvis verot nenoteiktā darbalaikā vai aicinādamas cilvēkus iepriekš pieteikties, lai apskatītu izstādes. Šie nosacījumi padara auditoriju noslēgtu un telpu sniegumu – nepieejamu plašākai publikai.
Apjomīgu mākslinieku vadīto telpu uzskaitījumu sniedz 1997. gadā dibinātās organizācijas Pallas Projects/Spaces pagājušajā gadā izdotā grāmata Artist-Run-Europe: Practice, Projects, Spaces, kurā ne vien apkopota informācija par telpām plašā amplitūdā, bet arī iztirzāta mākslinieku idejiskā pārliecība, sākot un attīstot šādas iniciatīvas. Mākslinieks, kurators un Birmingemas East-Side Projects vadītājs Gevins Veids sarunā ar Marku Kalenu atklāj visai pragmatiskus ierobežojumus, ar kuriem viņš saskāries, vadot savu izstāžu telpu. Viņš uzsver, ka telpa nebūt nav lēta un bieži vien pieejamās dotācijas to neapmaksā pilnīgi. Tomēr viņš cenšas piekopt fleksiblu pieeju, sastādot māksliniecisko programmu, it kā tā būtu sava veida metode, kā saglabāt platformu pēc iespējas neatkarīgāku. Tas krasi atšķiras no citu institūciju praktizētās pieejas. Lai gan Veids pozicionējas kā telpas vadītājs, viņš joprojām vēlas māksliniekiem sniegt iespēju lēmumus pieņemt pašiem, pārlieku neiesaistoties darba procesā.
Nelabvēlīgi ārējie apstākļi izraisa jautājumu virkni: vai mākslinieku vadītajām telpām būtu jādarbojas norobežoti no lielāka mēroga mākslas institūcijām vai tomēr jāsadarbojas ar tām? Kā mākslinieku vadītās telpas iekļaujas pilsētvides urbānajā ekosistēmā? Vai šādi projekti ir ilgtspējīgi?
Cerīgs stāvoklis
Baltijas valstīs vairākas mākslinieku vadītās telpas atrodas cerīgā attīstības stāvoklī. Viļņas Autarkia tika atvērta 2014. gadā un pozicionējas kā mākslinieku dienas aprūpes (day-care) centrs, kas atvērts starpdisciplināriem pasākumiem, paralēli darbojoties, citējot telpas mājaslapā atrodamo aprakstu, kā "biroja telpa, kas atvērta iedomātiem risinājumiem un piedzīvojumiem. Lietuviešu mākslinieks Vītenis Buroks savu pieredzi Autarkia raksturo šādi: "Sadarbība ar Autarkia bija ļoti rotaļīga un interesanta pieredze. Lai gan šo mākslinieku vadīto telpu pārvalda visai dīvaina komanda, kura labprāt iesaistās darba procesā un spekulē ar to, mana darba gatavošanas laikā neizjutu ierasto spiedienu, kas rada nepieciešamību izskaidrot vai attaisnot katru savu kustību. Vienīgais ierobežojums bija drošības apsvērumi."
Igaunijā uzmanību pievērš 2013. gadā jauno igauņu mākslinieku izveidotā telpa Rundum, kuras mērķis ir paplašināt vietējā vidē izveidojušos priekšstatus par izstāžu veidošanu, piedāvājot jaunajiem autoriem platformu, kurā izstāžu formāti ir viegli maināmi, daudzveidīgi un nepiespiesti.
Rīgas pilsētvide pirmajā acu uzmetienā varētu šķist tukša, gluži kā iepriekšminētajā kartē. Taču mākslinieku vadīto telpu pazīmes Rīgā, visticamāk, meklējamas vairākās vietās. Piemēram, peldošā mākslas centra Noass ilgstošajā darbībā, lai gan šobrīd tas šķiet pietuvinātāks neatkarīgas mākslas institūcijas statusam, veidojot arī mākslas darbu arhīvu. Par vēl vienu pieturas punktu mākslinieku vadīto telpu attīstībā Rīgā varētu uzskatīt jauno mediju kultūras centru RIXC, kas radās, pateicoties mākslinieku Raita un Rasas Šmitu un viņu domubiedru vēlmei pašorganizēties, vienlaikus attīstot specifisku māksliniecisko ievirzi, proti, jauno mediju mākslu. Viņu apdzīvotā telpa gan bija iecerēta vairāk virtuāla nekā reāla.
Pēdējo gadu laikā attīstījušies vairāki projekti. Stabu ielā 70 trīs dienas nedēļā no četriem līdz septiņiem iespējams iegriezties mākslinieku Kaspara Groševa un Ievas Kraules 2014. gadā dibinātajā galerijā 427, kas vairākkārt mainījusi adresi. Ieguvusi stabilu mājvietu, galerijas komanda ir organizējusi gan latviešu, gan ārzemju mākslinieku grupu izstādes un personālizstādes, kā arī starpdisciplinārus pasākumus (performances, muzikālas uzstāšanās un pat alus brūvēšanas vakaru). Visspilgtāk atmiņā palicis mākslinieku apvienības GolfClayderman organizētais pasākumu cikls, kas galerijā norisinājās 2016. gada novembrī. Tā ietvaros nelielā izstāžu telpa tika pārvērsta par improvizētu skaistumkopšanas salonu. Mākslinieki Aksels Bruks un Margrieta Dreiblate sadarbībā ar modes blogeri Denisu Ševeļovu sarīkoja impozantu "iepazīšanās spēli" un pasākumu ciklu noslēdza ar "popielu", kurā galerijas regulārie apmeklētāji un citi mākslinieki uzstājās, jautri virinot muti pazīstamu popmūzikas hitu pavadībā.
Manuprāt, tieši GolfClayderman pasākumu cikls ir svarīgs atskaites punkts galerijas darbībā. Lai gan iepriekš 427 arī norisinājās starpdisciplināra rakstura pasākumi, piemēram, mākslas tekstu lasījumi sadarbībā ar lietuviešu kuratoru Valentīnu Klimašausku, šie trīs pasākumi ļauj vilkt paralēles starp 427 un citām Eiropas mākslinieku vadītajām galerijām, kurās īpašs uzsvars tiek likts nevis uz tradicionāliem mākslas izstāžu formātiem, bet dreifu starp dinamiskiem vienas dienas pasākumiem, tekstu lasījumiem un savdabīgām mākslas jaunrades formām. GolfClayderman organizētie vakari 427 izcēlās ar brīvu, nepiespiestu huligānismu, kas īsti nevienam pāri nedarīja, bet aicināja interesentus iesaistīties.
Neliels pagrabiņš
Netālu no galerijas 427, paejot garām Ģertrūdes ielas teātrim un vēl nedaudz pastaigājot, drīz vien pavērsies skats uz galeriju un mākslinieku darbnīcu Low, kuru veidojuši mākslinieki Maija Kurševa un Ojārs Pētersons. Galerija paredzējusi sākt darbību šāgada pavasarī.
Low atrodas puspagrabiņā. Tajā paredzēta viena izstāžu zāle un telpas mākslinieku darbnīcām. Iecerēta kā vieta, kurā iespējama jauno mākslinieku pašizpausmju eksponēšana, tā diezgan precīzi atbilst mākslinieku vadītas telpas ideālajam idejiskajam modelim. Maija Kurševa, atbildot uz jautājumu par piemēriem, kas iedrošinājuši veidot galeriju, saka: "Protams, pirms tam zināju vairākas mākslinieku vadītas vietas tieši Berlīnē, kur kādu laiku uzturējos. Taču viss notika bez iepriekšēja plāna, tā vienkārši sanāca. Meklēju telpas primāri darbu glabāšanai un strādāšanai. Telpas, ko atradu, šķita labi piemērotas izstādēm. Tām ir ērta piekļuve – puspagrabs, ieeja ir no ielas, diezgan tuvu centram."
Galerija Low vienlaikus iecerēta kā žurnāla Popper Publishing kolektīva mājvieta, kurā būtu pieejams aprīkojums nepieciešamajiem drukāšanas darbiem. Maija Kurševa šādi vēlas elpināt zīnu subkultūru, drukājot nelielas formas un tirāžas žurnālus un mākslinieku grāmatas, kā arī aicinot šajā procesā iesaistīties ārzemju māksliniekus, kuri arī darbojas šajā žanrā. Galerija Low darbosies kā atbalsta punkts jaunajiem māksliniekiem, kuriem tiks sniegta iespēja par pieticīgiem resursiem izstrādāt un tiražēt savus pašizdevumus.
Maija Kurševa arī norāda uz iespējamo ieguldījumu teritorijas ģentrifikācijā – mākslinieki parasti izvēlas īrēt telpas nomaļos rajonos, lai spētu sadzīvot ar cik necik samērīgām īres cenām. Tā kā liela daļa mākslinieku vadīto telpu ir nekomerciālas ievirzes iniciatīvas, ir nepieciešams izvēlēties pieticīgākas darba telpas. Bieži vien jāpaļaujas uz valsts dotācijām, kas šīs telpas padara dzīvotspējīgas, vai jāiegulda savi personiskie finansiālie resursi.
Ko tālāk?
Tādas vietas kā 427 un Low atrodas nomaļus no Rīgas centra galerijām ne tikai fiziski, bet arī idejiski. Šķiet, iezīmējas divas paralēlās pasaules. Viena, kurā mākslinieku loks ir noteikts, izstādes atver ilgi iepriekš izsludinātos datumos, darbalaiki arī ir kā iekalti akmenī. Otrā pasaulē valda nenoteiktība un vaļīgas robežas, kas atvērtas tādām jaunrades formām, kuras māksliniekiem citviet nebūtu iespējams realizēt. Arī šo neatkarīgo galeriju mazās telpas, kas varētu šķist ierobežojošas, atbrīvo māksliniekus, neizvirzot prasības pēc liela darbu apjoma. Tās sniedz iespēju rotaļāties.
Apmeklējot nedaudzās mākslinieku vadītās telpas Rīgā, kā arī mēģinot tās salīdzināt ar Eiropas kontekstā redzamākajiem piemēriem, gribas domāt par to, kā šī kustība, kas šobrīd atrodas sākuma stadijā, varētu tālāk attīstīties. Lai gan liela daļa jautājumu paliek neatbildēti, iespējams, lai saglabātu neatkarīgas iniciatīvas statusu, mākslinieku vadītajām telpām tomēr būtu jāizvairās no pārliekas saplūšanas ar institucionālām laikmetīgās mākslas struktūrām, tā vietā veidojot līdzīgas ievirzes telpu tīklu. Šādi attīstītos jauna, alternatīva laikmetīgās mākslas vide, kuras komponenti būtu savstarpēji saistīti. Rīgā mākslinieku iniciatīvas balstās uz entuziasmu un vēlmi pašorganizēties, tāpēc jācer, ka panīkums tuvākajā laikā nav sagaidāms. Maija Kurševa tomēr sniedz nelielu iedrošinājumu: "Mākslinieki zina, ko viņiem vajag. Ja kaut kā trūkst, pašai tas ir jāveido, nevis jāskumst un jāsūdzas."
jānis
jānis