Maksimālais minimālists, R² – tā sevi definējis pats Rūsiņš Rozīte (1943–1978). Mākslinieka radošā daudzpusība ir fenomenāla – grafika, glezniecība, grāmatu ilustrācijas, scenogrāfija. Rūsiņš domāja un strādāja ātri, bija klāt akadēmijas ballēs, teātra izrādēs un pasākumos.
Mākslā Rūsiņš Rozīte ienāca viegli: izglītības sākums, kā daudziem, Jaņa Rozentāla Mākslas skolā pie pasniedzēja Edgara Iltnera, Mākslas akadēmijā stājās Glezniecības nodaļā, bet nokļuva pie grafiķiem, tomēr glezniecību uzskatīja par prioritāru. Rozītes aizrautība nereti nokaitināja profesoru Artūru Apini, jo oforta platēs viņš neakadēmiski dziļi iegrieza zīmējumu un tādu plati otrreiz vairs nevarēja izmantot. Jau studiju laikā izveidojās Rozītes skaidrais, lakoniskais rokraksts ar koncentrēti ekspresīvu, simbolisku vēstījumu. Mākslā sev raksturīgo impulsivitāti Rozīte nobremzēja, maksimāli precīzi realizēja savas idejas, jo "jāgrib ir neiespējamais, lai sasniegtu iespējamo".
Vecāķos tumši krāsotā mājā, kam jumts apsists ar melnu papi, otrā stāva istaba ar baltām sienām bija tukša. Tādā spītīgi vienkāršā racionālismā 60. gadu beigās tapa nozīmīgākie Rozītes darbi – Matemātiķa, Literāta, Mākslinieka klusā daba, Piedzēries krēsls, Melnā saule.
Vēl būdams pēdējā kursa students, Rūsiņš Rozīte atsaucās drauga, jaunā režisora Jura Strengas, aicinājumam veidot skatuves noformējumu Mati Unta lugai Kāda būsi, mana pasaule? (1967). Dailes teātrim tas bija kas neierasts – melna skatuve, balts boksa ringa kvadrāts, noēvelēti balti koka krēsli. Aktieri darbojās absolūta minimālisma telpā, režisors izrādēs no skatītāju zāles komentēja notiekošo. Rūsiņš Rozīte bija pirmais skatuves minimālists. Tika izveidoti vēl triju izrāžu noformējumi, bet to radošais risinājums saskārās ar mākslinieciskās padomes iebildumiem, un panāktie kompromisi ne režisoram, ne māksliniekam gandarījumu nesniedza.
"Skatuviskums raksturīgs arī Rūsiņa Rozītes darbiem glezniecībā un grafikā. Redzamais šķiet skaidrs un nepārprotams pirmajā acumirklī, bet tad paveras sirreālās dzīves priekškars. Bezķermeniska klātbūtne kā tvaiki apņem priekšmetus un dzīvās būtnes, kas nonākušas uz Rūsiņa Rozītes mākslas skatuves.
Kluso dabu gleznojumos apgrieztās perspektīvas lietojums ir vēl viens mākslinieku raksturojošs elements. Šajā ačgārnībā ir arī kas gaišs un bērnišķīgi nenopietns, tā iespējams priekšmetus aplūkot pamatīgāk. Cilvēciski ikdienišķais simetriski precīzajā kārtībā pietuvojas zīmes vai simbola nozīmei. Pats miers un skaistums, kas atklājas krāsu tīrībā un priekšmetu apjomu telpiskajā perfekcijā. Viss racionāli pārdomāts un novests līdz universālam klusumam. Varbūt tā varētu izskatīties melanholija ar asu kontūru kvadrātā," Rūsiņa Rozītes estētiku raksturo izstādes kuratore Ilze Putniņa.
Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības, Zuzānu kolekcijas un vairākām privātkolekcijām.
Par izstādi pavadošajiem pasākumiem: lnmm.lv.