Edgars Vērpe daiļradi sāka tradicionāli – gleznojot ar otu uz audekla, pievēršoties gan klusās dabas žanram, gan figurālām kompozīcijām, balstītām uz vispārcilvēcīgām idejām.
Izstādes kuratore, māklsas zinātniece Dace Lamberga stāsta, ka būtiskas pārmaiņas mākslinieka radošajā darbā aizsākās 20. gadsimta 90. gados, kad par valdošo tēlu kļuva vienkāršais, skaidri nolasāmais zivs siluets uz horizontāla vai vertikāla garena formāta. "Līdz nāca atšķirīga virsmas apdare – eksperimentāla autortehnika, kurā mākslinieks izmantoja speciāli apstrādātu papīru, eļļas krāsas lazējumus, nožuvušā slāņa slīpējumu un atkal lazējumus," stāsta D. Lamberga.
Edgara Vērpes personālizstādes Intereses. Konflikts darbu tēli ‑ šāviņi ‑ saistās ar bērnības interesēm, kad viņš pavadīja vasaras Priekulē, Kurzemē. Otrā pasaules kara laikā šeit notika ilgstošas kaujas, un vēl 20 gadus pēc tā beigām meži un lauki bija pilni ar nesprāgušiem artilērijas šāviņiem un visu veidu kājnieku munīciju. Puikām toreiz aizrautīgākā spēle bija atrasto kara tehniku “neitralizēt” vai spridzināt.
D. Lamberga atzīmē, ka E. Vērpe pie šāviņu tēla atgriezās, domājot par ideālu formu, kuru varētu izstrādāt turpmākajos eksperimentos.
Skaidrs, ka atgriešanās pie bērnības kaislības ir saistīta ar šobrīd aktuālo – to, kas mums katram prātā. Karadarbība vai “karš” kā tuvākas vai tālākas nākotnes fakts ir viena no mediju pirmajām ziņām. Šodien varam uzzināt precīzus skaitļus, cik kur ir krituši.
Edgara Vērpes krāsās atturīgie, ārēji harmoniskie objekti liek saspringt domās par tādu nežēlīgu bezjēdzību kā ieroči un bojā gājušie. "Katrs dēlītis viņa kompozīcijās simbolizē vai nu atsevišķu šāviņu vai divreiz vairāk – nedzīvās mūmijas," atzīmē kuratore.