Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 28. novembris
Rita, Olita, Vita

Lineārā bezgalība. Jāņa Šneidera izstādes Vieta recenzija

Jāņa Šneidera izstāde Vieta ir viens no pārliecinošākajiem pieteikumiem pēdējo gadu glezniecības jaunienācēju lokā.

Jāņa Šneidera ekspozīcija Vieta, kas ir aplūkojama Rīgas galerijā Look, ir jaunā mākslinieka otrā personālizstāde. Līdz šim viņš piedalījies vairākās grupas izstādēs. Pašlaik Jānis Šneiders studē Latvijas Mākslas akadēmijā. Par spīti vēl samērā nelielajai pieredzei, izstāde Vieta šķiet viens no pārliecinošākajiem mākslinieciskajiem pieteikumiem pēdējo gadu glezniecības jaunienācēju lokā. Jāņa Šneidera gleznas ir jūtīgi smalkas refleksijas par attēlošanas būtību un procesu. Tajās ar vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem atveidoti šķietami vienkārši vizuālo elementu pretstatu pāri – tumsa un gaisma, ēna un priekšmeti, fons un priekšplāns, līnijas un izpludinājumi, balts un melns, redzams un neredzams, cietas un mīkstas formas. Mākslinieku interesē struktūru vienkāršības šķietamība un nosacītais brīdis, kad šajā šķietamībā tiek izjaukta ierastā kārtība, notiek nelielas, bet zīmīgas nobīdes elementu izkārtojumā un kontrastu attiecībās.

Ikviena autora glezna eksistē kā autonoma pasaule ar savām iekšējām un ārējām likumsakarībām, kuras līdz galam nespēj atcelt nekādi jauninājumi, eksperimenti vai radikāli paņēmieni. Arī ikviens ierasto attēlošanas tradīciju noliegums ietver atsauci uz šīm tradīcijām. Izstādes Vieta darbos tiek variēta viena un tā pati kompozicionālā telpa, kas vienlaikus ir arī glezniecības telpas arhetips, kurā ir iemiesota mūžīgā cīņa starp tuvo un tālo plaknē. Nosaukumā piesauktais "vietas" jēdziens pirmkārt apzīmē telpas problēmu glezniecībā, tradicionālās Rietumu glezniecības apsēstību ar optiskas dziļuma ilūzijas modelēšanu, cenšoties radīt pēc iespējas naturālistiskāku, īstāku fiziskās realitātes atveidojumu. Jāņa Šneidera darbos tas pāraug stingri ģeometrisku priekšmetu un plakņu pretstatījumā ar tukšumu, ko iemieso melna, ne no kurienes iznirstoša tumsa, kas vienlaikus ir arī telpas dziļuma ilūzijas elements.

 

Sala, mala, ala

Kontrasts starp rūtaino priekšplānu un teju metafiziski tumšo fonu, kas to pamazām apņem, mistificē attēloto un piešķir tam mīklainas nenoteiktības noskaņu. Spēja radīt emocionālu atmosfēru bezpersoniski neitrālā priekšmetiskās vides attēlojumā ar tik vienkāršu izteiksmes līdzekļu palīdzību ir nudien apbrīnojama un apliecina māksliniecisko talantu, kas tiecas krietni pāri glezniecības paņēmienu profesionāli veiklai pārvaldīšanai. Noteikti jāuzteic jaunā mākslinieka spēja šo telpisko attiecību motīvu variēt labi izsvērtā daudzveidībā, kas neatkārtojas un nekļūst apnicīga. Darbi ved cits pie cita un kļūst saprotami cits caur citu – līdzīgi kā puzles gabaliņi, kurus saista kopējā loģika, nevis savstarpējās papildināšanas funkcijas.

Ģeometrisko un sirreālo formu sajaukums atgādina mākslinieka Māra Ārgaļa (1954–2008) grafikas mantojumu – droši vien nav nejaušība, ka Jānis Šneiders bija viens no dalībniekiem Mārim Ārgalim veltītajā fonda Mākslai vajag telpu izstāžu ciklā 2018. gadā.

Attēlotais asprātīgi saspēlējas ar kompozīcijām piešķirtajiem nosaukumiem katrā darbā atsevišķi, kā arī savstarpēji fonētiski sasaucoties, piemēram, tādos atveidoto atšifrējošos nosaukumos kā Sala, Mala, Ala. Ne velti izstādes pavadošajā tekstā tiek piesaukts "telpas alfabēts", un arī bez šīs norādes ir jūtama Jāņa Šneidera interese par lietām piešķirto vārdu mijiedarbi ar lietu attēlojumu. Gleznu nosaukumi ir tikpat daudzslāņaini lakoniski kā tajās redzamais, mākslinieks izzina šī lakonisma ietilpību, kas nemanāmi pāraug bezgalībā.

Rūtotās virsmas atgādina gan flīžu, gan burtnīcu klājumu un it kā apsedz fizisko realitāti, kurai pretī ir kosmiska bezgalība. Racionāli sakārtotais pret tumsas neizzināmību Jāņa Šneidera darbos tiek fiksēts gan formas, gan satura līmenī un kļūst par vienotu simbolu šai arhetipiskajai mākslas tēmai – lai cik rūpīgi centīsimies sakārtot sev apkārt esošo realitāti skaidros melnbaltos laukumiņos, stihiski iracionālais, prātam nepakļaujamais allaž būs mums klātesošs.

 

Ģeogrāfiskas fantāzijas

Tīklotās virsmas Jāņa Šneidera darbos izsaka attēlu acīmredzamo un dziļāko jēgu - robežu starp divām pasaulēm, redzamo un neredzamo, kas lielā mēra ir ikviena attēlošanas instinkta pamatā. Iekšējās realitātes izteikšana ārējās realitātes formās ir gleznošanas vēlmes pirmatnējais impulss, māksliniekam nenogurstoši meklējot robežas starp redzamo un neredzamo. Jāņa Šneidera vietas (kas piesauktas izstādes nosaukumā) ir punkti, kur lineārās virsmas saskaras ar nenoteikto tukšumu, un to abu sadursmē rodas kāda jauna telpas dimensija, atšķirīga, bet vien ­ laikus saistīta ar tām abām.

Šīs mākslinieka iztēlē radušās vietas, protams, ir ģeogrāfiskas fantāzijas, taču interesanti, ka tās tiek attēlotas ar distancēti vērojošu, pat atsvešinātu skatienu, it kā autors savas mākslinieciskās iztēles augļus skatītu kā sev svešus. Šī telpiski ģeometriskā meditācija ietver gan fantastiskajam raksturīgo iracionalitāti, gan spēju to sakārtot racionāli strukturētās sistēmās, kas šķiet svešas iztēles atraisītībai, bet izrādās savstarpēji papildinošas.

Kā jau uzsvēru, linearitātes kontrasts ar bezdibeni var tikt tulkots ļoti dažādos virzienos un šī simbolisma universalitāte visdažādākajās kultūrās ir pašsaprotama. Domājot par Jāņa Šneidera darbiem mākslas vēstures kontekstā, bez Māra Ārgaļa nāk prātā vēl kāds varens sirreālists – beļģu gleznotājs Renē Magrits, kura gleznas arī bieži organizē telpiski pārrāvumi, tādas robežšķirtnes kā, piemēram, spoguļi un logi, kas sapludina robežas starp reālo un iztēloto.

Jāņa Šneidera radītie flīžu labirinti ir daudzsimboliska vieta, un mākslinieks savos darbos spēj iznest šīs tēmas sarežģītību visā pilnībā, tās interpretācija nevienā brīdī nekļūst naiva vai infantila. Varētu apgalvot, ka jebkura ģeogrāfiska un mentāla vieta ietver pretstatu cīņu un to abu vienlaicīguma fiksēšana kā uzdevums valdzina daudzus autorus. Jāņa Šneidera darbos ir jūtama ļoti dabiska spēja uztaustīt un pārvaldīt pasaules tukšuma dramaturģiju, aptvert to gan kā metaforisku, gan telpisku fenomenu. Gleznieciskā telpa māksliniekam ir filosofiskas dabas uzdevums, tā ir domu telpu burtiskā nozīmē, jo attēlošanas intelektuālā spriedze tajā iet roku rokā ar tehnisko. Iluzorā fiziskās realitātes pašpietiekamība viņa darbos izplūst meditatīvā vispāresamībā – patiesi prieks, ka kādam to izdodas sasniegt savu radošo gaitu sākumā.

Jānis Šneiders

Izstāde Vieta

Galerijā Look līdz 8.XI

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja