Ar puķēm dārzā ir tā - tu tās stādi un kop, un tad tās beidzot zied. Bet tad pienāk brīdis, kad tās ir vajadzīgas. Gluži praktiski - sākas kāzu, dzimšanas dienu, grāmatu atvēršanas svētku laiks. Visur vajadzīgi ziedi, un nu ir jāiet dārzā un jāveido pušķi. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo jāpārvar tāds kā skopums, kā žēlums - ziedi jānogriež. Kad puķes jānes projām, žēlums sit augstu vilni. Jābūt vīrišķīgai un jāieskaidro sev - jo vairāk ziedi tiks griesti, jo krāšņāk tie ziedēs līdz pat vēlam rudenim. Arī draugu, sevišķi draudzeņu priekšā, negribas palikt par sīkstuli - iedod kādu puķīti, kaut vienu! Tad nu es drosmīgi eju dārzā, šķēres sažņaugusi pirkstos, un (it kā) vieglu roku griežu, dāvinu, smaidu, bet (dārzkopji mani sapratīs, es ceru!) sirds asiņo!
Vasarā jāaizbrauc arī uz kapiņiem. Uz turieni gan puķes no mana dārza aizceļo bez liekiem sirdsēstiem. Varbūt tāpēc, ka mani tuvie aizgājēji arī ļoti mīlēja puķes un es pati, kā lielākā daļa latviešu, neuztveru kapsētu kā kaut ko drūmu, bet tieši otrādi - kā miera ostu, kā mūžamāju, kur puķēm noteikti jābūt.
Nav ko žēloties - ziedus jāgriež un ne tikai noziedējušos. Piemēram, vēl nelielo jasmīnu krūmu, kas saldi smaržo pēc meža zemenēm. Tas kārtīgi jāapgriež vismaz par vienu trešdaļu, lai nākamgad kļūtu vēl kuplāks un neizveidotos tukšas vietas. Un tāpat arī ar rožu krūmiem, ar ceriņiem, samtenēm un citām puķēm, kurām patīk augt puduros. Bet žēl jau, es saprotu! Liekas, re, kur beidzot ziedi, kā lai nogriež! Bet vajag. Tāpat kā mazam bērnam matus - jo biežāk tos apgriezīsiet, jo skaistāka rota būs mazajai meitenei.
Un galu galā - kad visās istabās un pat virtuvē, priekšnamā, vannasistabā un verandā vāzēs saliktas puķes no dārza, jā...tad šo sajūtu nav nemaz tik viegli aprakstīt. Tā ir vasara, kas raugās tev pretī.