gados jeb tā dēvētajā Brežņeva ērā Rīgā tapušo arhitektūru, kas bieži vien tiek uztverta kā vidi degradējoša parādība. Izstāde, kuras ekspozīciju veido latviešu arhitektes Lias Astas Knāķes (dzim. 1929. gadā) savulaik projektēto namu un interjeru liecības plānos, zīmējumos, fotogrāfijās un citos vēsturiskos dokumentos, kā arī videomateriāls ar interviju, būs apmeklējama līdz nākamā gada martam. Kurators - Jānis Lejnieks.
Kaunēties vai pieņemt
Izstādes ideja dzima pēc tam, kad Lia Asta Knāķe uzdāvināja muzejam detalizētu dokumentu materiālu par viņas projektēto Enerģētiķu namu (tagad - a/s Latvenergo administratīvā ēka Pukveža Brieža ielā 12), ko arhitekte atzīst par sava mūža nozīmīgāko darbu. Muzeja vadītāja Ilze Martinsone Dienai stāsta, ka saistībā ar izstādi bijusi doma pieaicināt a/s Latvenergo kā sadarbības partneri, taču pēc sarakstes un pārrunām sadarbība tomēr tika atteikta. "Blakus gluži loģiskam iemeslam, ka toreiz notika elektroenerģijas tarifu maiņa un iestāde bažījās, ka izstāde, iespējams, tiks uztverta kā reklāmas pasākums, viņi mums "caur puķēm" arī atzina, ka pašiem darbiniekiem šī ēka riebjas. Viņi kaunas, ka jūgendstila rajonā ir tik "šausmīga" ēka," atklāj I. Martinsone.
Arhitektūras speciāliste skaidro, ka šādas un līdzīgu megastruktūru būvniecība Rīgā, kas, pēc šodienas uzskatiem, nepiedodami ignorē vēsturiskajam centram raksturīgo pilsētas audumu ar kvartālu sadalījumu apbūves gabalos, nav nosodāma kā tikai un vienīgi padomijas untums: "Mīts, ka modernisms un industrializācija ir mūsu laime, pēckara posmā bija visā pasaulē. Tādas ēkas tapa arī Rietumeiropā, tādēļ uz šo laiku būtu jāpaskatās kultūrvēsturiskā kontekstā." To izstāde arī piedāvās.
Monumentāla būve
Par šādas arhitektūras esamību nebūtu jākaunas, drīzāk jāapbrīno tā laika arhitektu spēja ierobežojošos apstākļos iegūt informāciju par arhitektūras tendencēm pasaulē, uzskata I. Martinsone. Turklāt, runājot par Enerģētiķu namu, tas ir viens no labākajiem tā laika arhitektūras paraugiem, kaut arī tipiski padomju laikam - ar ne visai augstu būvniecības kvalitāti. Ēku, kuras projektēšanu uzsāka 1971. gadā, raksturo laikmetīga materiālu un formu izjūta. Būvprogramma bijusi tik apjomīga, ka arhitektei nebija citas iespējas, kā ar monumentālu būvapjomu šķērsot Mednieku ielu un veidot gandrīz simts metru garu fasādi gar Ganību dambi, tagadējo Pulkveža Brieža ielu - nozīmīgo dienvidu-ziemeļu virziena maģistrāli, kas Rīgas centru savieno ar rūpniecības rajoniem un ostu. Astoņdesmitajos gados tika pabeigtas trīs ēkas celtniecības kārtas, bet beidzamā iestiepās Atmodas laikā un vairs netika realizēta pēc arhitektes projekta.
Minimālistiskās kafejnīcas
Lia-Asta Knāķe, kas Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultāti pabeidza 1954. gadā un ir strādājusi institūtos Latgiprotorg, Centrosjuzprojekt, Teploelektroprojekt, sevi dēvē par "krogus arhitekti", jo viņa ir veidojusi interjeru projektus tolaik populārām Rīgas kafejnīcām: Luna (1959), Jaunība (1960), restorāna Rīga valūtas bāram (1962), kā arī mēbeles kafejnīcā Putnu dārzs (1970). "Tie bija vieni no pirmajiem modernisma interjeriem Rīgā, bet par pašu pirmo pieņemts uzskatīt Modra Ģelža interjera projektu veikalā Mākslas grāmata," stāsta I. Martinsone. "Tā bija principiāli jauna domāšana, atteikšanās no visa tumšā, detalizētā un sadrumstalotā. Uznāca bums, ka ir jāatsakās no vecās dzīves, - visi meta ārā vecās mēbeles, iekārtoja telpas minimālismā, tīrām, grafiskām līnijām, ar mēbelēm uz slīpām kājiņām."
Arhitekte ar "krampi"
Bez minētajiem projektiem Lia-Asta Knāķe, kas uzskatāma par vienu no "krampīgākajām" latviešu sievietēm arhitektēm un profesijā vairs nestrādā vien dažus gadus, ir Rīgas Centrāltirgus zivju paviljona rekonstrukcijas projekta autore (1967. gads). Septiņdesmitajos gados viņa projektēja Sibīrijas apvienoto dispečeru vadības ēku Kuzbasa centrā Kemerovā, Astoņdesmitajos gados - dzīvojamo ēku Jaundubultos, savrupmājas Engurē, Plieņciemā. Viens no pēdējiem nozīmīgākajiem darbiem - Terehovas un Meitenes robežkontroles punktu projekti devindesmitajos gados.