Rakstu sērijā Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju ne reizi vien esam pievērsušies jautājumam: kas ir svarīgākais jauna muzeja izveidē – sakrāta kolekcija, uzbūvēta ēka vai vēlme pēc muzeja. Visas atbildes ir pareizas ar piebildi, ka neviena neizbēgami nenoved pie veiksmīga iznākuma. Daudzi jauni, ambiciozi muzeju projekti Eiropā tiek attīstīti vienlaicīgi, un katra stāsts atšķiras – vienā kāda vēsturiska kolekcija tikusi pie jaunām, sen gaidītām telpām, citā uzbūvēta māja, kas steidzīgi tiek aizpildīta ar visu, kas nu pieejams. Viens tapis pēc kāda pazīstama mecenāta vienpersoniska lēmuma, cits – sūras un grūtas sabiedrības grupu interešu saskaņošanas rezultātā.
Šoreiz pievēršamies muzejam, kas tapis pēc Eiropas politiķu iniciatīvas. Taču arī tas nenozīmē paredzamu iznākumu – Eiropas Vēstures namu veido profesionāļu komanda ar pārstāvjiem no visām ES dalībvalstīm, arī no Latvijas. Jāatzīmē, ka muzeja iecere un finansiālā ietilpība izpelnījusies ne mazums kritikas no konservatīvo vēsturnieku un taupības aizstāvju puses. Kāds būs apmeklētāja ieguvums – varēsim pārliecināties jau pavisam drīz. Šodien piedāvājam skatu no iekšpuses, jo raksta autors ir Eiropas Vēstures nama kurators asistents. Šeit paustais ir viņa privātais viedoklis.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Iztēlojieties, ka būtu ievēlēta jauna Saeima un izveidota jauna valdība un tās vadītājs vai vadītāja savā pirmajā uzrunā nāktu klajā ar darbības programmu, kurā starp citiem punktiem būtu ierosinājums izveidot jaunu nacionālas nozīmes muzeju!
Pēc mirkļa sajūsmas par īpašas uzmanības pievēršanu kultūrai ikdienišķāku rūpju vidū jau nākamajā brīdī situācija iezīmētos divdomīga. Priekšlikums nepārprotami paustu ne vien ekonomisko, bet arī idejisko valdības kursu. Prātā pazibētu akadēmiskās neatkarības, bezpartijiskuma un objektivitātes zelta standarts, ar ko brīvā sabiedrībā parasti asociējas atmiņas institūciju, tajā skaitā muzeja, tēls. No vēstures labi zināms, ka varas maiņu nereti pavada ne vien ekonomikas, bet arī kultūras, specifiski – atmiņas kultūras, kursa maiņa. Gan senā, gan arī laikmetīgā vēsture ir pilna ar damnatio memoriae jeb agrākās atmiņas noliegšanas piemēriem, mainoties varai; kā sava veida ģenerālā tīrīšana pirms jaunas programmas sākuma. Vai gadījumā nedraud atkārtošanās, mēs jautātu.
No monologiem uz dialogu
Laikā, kad esam dekonstruējuši metanaratīvus un, apbruņojušies ar negatīvo dialektiku, aizdomīgi reaģējam uz katru publisko runu, ja tajā iesprucis citkārt gluži vai nevainīgais, bet ideoloģiski tonētais identitātes jēdziens, skepse ir labi saprotama. Ir tikai normāli, ka paziņojums par jaunas reprezentatīvas telpas izveidi mūsdienās ar XX gadsimta ideoloģiju un totalitārisma pieredzi pakausī tiktu uztverts mazākais ar piesardzību. Ja pat vienā valstī vismaz liberāli noskaņotai publiskajai telpai nebūtu viegli sagremot šādu pieteikumu – kā būtu iztēloties līdzīgu scenāriju Eiropas institūciju līmenī, kur Eiropas Parlamenta prezidents nāktu klajā ar ierosinājumu izveidot pārnacionālas nozīmes muzeju?
Realitāte dažkārt pārspēj iztēli, un, ja kritiskam laikabiedram jau sāk rasties jautājumi – kāds gan šis Eiropas muzejs varētu izskatīties –, ir laiks jautājumus sākt piefiksēt, jo pavisam drīz, 2017. gada pavasarī, katrs, kuram būs izdevība būt Briselē, jauno muzeju varēs apskatīt dabā.
Iztēlotā Eiropas muzeja nosaukums ir Eiropas Vēstures nams. To 2007. gada janvārī, stājoties Eiropas Parlamenta prezidenta amatā, ierosināja izveidot Eiropas Tautas partijas (EPP) priekšsēdētājs no vācu kristīgo demokrātu (CDU) aprindām Hanss Gerts Peterings. Tagad, desmit gadu vēlāk, iedomātais muzejs, kuram paziņojuma brīdī vēl nebija ne savas kolekcijas, ne ēkas, ne darbinieku, ir tuvu tam, lai vērtu durvis apmeklētājiem.
Skepses kā pašaizsardzības refleksa aizstāvība ir nepieciešamais ievads, lai sāktu runāt par Eiropas Vēstures namu, kurš piesaka savu klātbūtni Eiropas atmiņas kultūras ainavā kā transnacionālas dialoģiskās atmiņas vieta. Tieši Eiropas atmiņas kultūras pētnieces Aleidas Asmanes ieviestais dialoģiskās atmiņas jēdziens precīzi raksturo Eiropas Parlamenta centienus stiprināt Eiropas publisko telpu, radot apstākļus, lai vēsturnieki un kuratori varētu piedāvāt savu neatkarīgu Eiropas vēstures skatījumu, kas dažviet vēl nacionālajām atmiņas kultūrām raksturīgās monoloģiskās atmiņas vietā tiektos uz dialoģiskas – Eiropas atmiņas ietvaru. Jāatzīst, ka tādā ziņā Eiropas Parlamenta prezidenta pieteikums patiešām bija režīma maiņa un iezīmēja būtisku pagriezienu Eiropas atmiņas kultūrā, kurš, sekojot Aleidai Asmanei, līdz šim izmantots tikai aizmetņu veidā.
Tomēr mūs interesē ne tikai daudz atmiņas kultūras un atmiņas politikas teorētiskie aspekti, bet arī praktiskie jauna muzeja izveides jautājumi: kādiem priekšnosacījumiem jābūt, lai izveidotu jaunu Eiropas mēroga muzeju, izejot pilnu ciklu no idejas līdz realizācijai.
Jāsaka, arī runājot par tik specifiska muzeja kā Eiropas Vēstures nams izveides praktisko pusi, mēs nevaram aiziet nekur tālu no pēdējo desmitgažu atmiņas kultūras procesiem. Lai arī Eiropas Parlaments jauno muzeju pozicionē kā attīstītas demokrātiskas struktūras inovāciju darbā ar pagātni, šai inovācijai ir patents, un šis patents ir vācu izcelsmes. Kad kristīgais demokrāts Hanss Gerts Peterings nāca klajā ar savu atmiņas kultūras programmu Eiropas Vēstures nama izveides formā, viņš nepārprotami sekoja sava partijas mentora Helmūta Kola pēdās. Viņa nākšana pie varas 1982. gadā iezīmēja atmiņas režīma maiņu Rietumvācijā, arī ar jauna muzeja – Vācijas Vēstures nama (Haus der Geschichte) – izveides pieteikumu. Jaunais muzejs, kura specializācija ir nesenā un laikmetīgā XX gadsimta Vācijas vēsture, Bonnā tika atvērts desmitgadi vēlāk jau apvienotās Vācijas laikā un kļuva par pirmo šāda tipa muzeju Eiropā. Helmūts Kols būs iegājis vēsturē ne vien kā Vācijas kanclers, kam liktenis izšķirošā brīdī piešķīra lomu būt nācijas apvienotājam un vienam no Eiropas redzamākajiem politiķiem, bet arī kā jauna muzeja veida – laikmetīgā vēstures muzeja – iniciators.
Līdz tam pasaule bija pazinusi tikai vienu muzeja veidu, kura nosaukumā pamatoti tika lietots laikmetīguma jēdziens, – laikmetīgās mākslas muzeju –, taču vācu pēckara laikmetīgās vēstures skola – Zeitgeschichte – pasaulei likumsakarīgi deva laikmetīgās vēstures muzeju. Aprīkots ar laikmetīgās vēstures skolas metodoloģisko instrumentāriju un raksturīgi liekot lietā modernus scenogrāfijas paņēmienus ilustrētai nesenās vēstures reprezentēšanai, tas daudzviet jau ir kļuvis par moderna vēstures muzeja paraugu.
Jauna parauga muzejs
Kas mums ļauj runāt par Kola iedibināto laikmetīgās vēstures muzeju ar atsvaidzinošo apzīmējumu "vēstures nams" kā jauna parauga muzeju? Tas ir atkārtojošos elementu kopums: muzeju iniciē politisks paziņojums (parasti politiskās varas maiņas laikā), tam kā būtisks leģitimizējošs moments ir raksturīgi, ka paziņojuma brīdī vēl nav ne kolekcijas, ne ēkas, ne darbinieku. Tāpat bez paziņojumā iekļautā uzstādījuma iedomātajam muzejam vēl nav un nevar būt izvērsta satura plāna, jo tādam ir jātop jau pieminētās rūpīgās dialoģiskās atmiņas izvērtēšanas rezultātā. Vācijas gadījumā šī dialoģiskā atmiņa primāri bija saistīta ar pašas sašķeltās vācu tautas atšķirīgās sociālās atmiņas izvērtēšanu un samierināšanās mēģinājumu. Eiropas Vēstures nama gadījumā par pamatu izmantots dialoģisks Eiropas nāciju XX gadsimta pieredzes izvērtējums, bet ne tikai.
Laikmetīgās vēstures muzejs ir tīrs ideju pasaules produkts un faktiski apgriež kājām gaisā tradicionālo muzeoloģisko formulu, kurā primāra ir materiālā kultūra – priekšmeti, kolekcijas –, no kā organiski izaug muzejs. Lai cik pārdrošs būtu pieteikums veidot jaunu muzeju, kurš sākas ar ideju, nevis priekšmetu, tomēr laikam nav pārsteigums, ka to ir patentējusi neviena cita kā vācu skola, kas plašākā nozīmē pārstāv racionālisma un ideālisma filozofijas tradīciju. Mūžsenā racionālistu un empīriķu atšķirība priekšstatos par patiesības uzzināšanas metodēm šeit no jauna negaidīti parādās kā uz delnas: anglosakšiem līdz šim nav ienācis prātā un, visticamāk, arī nekad neienāks sākt muzeju ar ideju vien, turpretim vāciešiem ar seno ideju vēstures tradīciju tas nav nekāds šķērslis.
Loģika saka priekšā, ka tajā, kā Eiropas vēsturi reprezentēs Eiropas Vēstures nams, paredzami būtiska loma būs tieši ideju vēsturei. Lai arī Bonnā līdz perfekcijai izkoptā laikmetīgās vēstures metodoloģija ar fokusu uz komunikatīvās atmiņas formām ir pārbaudīts līdzeklis (tā priekšmetiskais ekvivalents ir nesenā materiālā kultūra un atmiņu stāsti digitālā un analogā formātā), tomēr šī metodoloģija ir nepietiekama, kad jāieskatās dziļāk pagātnē un jāstrādā ar jau ilgstošākā laika posmā veidojušos kultūras atmiņu. Ievērojot, ka jaunā muzeja Briselē uzdevums būs tematizēt ne vien XX gadsimtu, bet visu Eiropas vēsturi no mītiskajiem pirmsākumiem līdz breksitam, jau minētā ideju vēsture, bez šaubām, ir atbilstošākais līdzeklis, lai to paveiktu.
Pagājušā gadsimta izcilākais prāts vācu vēstures filozofijas tradīcijā Reinharts Kozelleks un viņa līdzgaitnieki vairāk nekā divdesmit gadu tapušajā ideju vai jēdzienu vēstures apkopojumā Begriffsgeschichte ir parūpējies, lai kādam, kam vien tiešām ienāktu prātā pārgalvīga doma parādīt Eiropas vēsturi, viņa rīcībā būtu droša ceļa karte Eiropas ideju, galvenokārt ideoloģismu, vēsturē.
Apmeklētājs, kurš nākamā gada maijā kāps pāri Eiropas Vēstures nama slieksnim, visticamāk, nenojautīs, ka selektīvajai tēmu izvēlei sešos muzeja pastāvīgās ekspozīcijas stāvos ir kāda jau iepriekš paredzēta, biezos jēdzienu vēstures leksikonos izsekojama struktūra, bet tāda tur būs. Kas ir Eiropa, un kam ir vieta eiropiešu kolektīvajā atmiņā – kritiskam prātam atklāsies kā jautājums, nevis atbilde.
Kā kontinentālajai Eiropai izteikti raksturīgs veids darbā ar pagātni sevi no jauna pierāda konceptuālisms: uzbūvēt monumentu empīriskās vēstures rakstīšanas vietā. Tomēr, lai arī jaunais muzejs Briselē ir ideju vēstures skolas produkts, no tā nav jāgaida tāds simbolisms kā no tradicionālajiem monumentiem Eiropas galvaspilsētās. Drīzāk jāļaujas pārsteigumam par vēsturisko robežu pārvarošu, vārda pozitīvajā nozīmē utopisku vēstures reprezentāciju, kas atstāj vietu iztēlei.
Gucis
Agnese