Lietuviešu arhitekti, par laimi, nav padevušies kārdinājumam izveidot ko pārmēru grandiozu – uz ko, manuprāt, iekrita viņu latviešu kolēģi pirms gadiem notikušajā projektu konkursā. Bet, kā uz to pusi pašķielējuši, – tā nopūdelējuši. Manas simpātijas arī tagad, siltajai sezonai sākoties, nav iekarojis nobetonētais parka stūris (laikmetā, kas zaļos jumtus pieprasa jau gandrīz vai mašīnām!). Īsta ķeza ir it kā efektīgie virsgaismu risinājumi: zemajos bēniņos jumta logi jau aizsegti ar žalūzijām, kas pasargā telpu no tiešiem saules stariem, bet laupa jēgu grīdu stiklojumam. Pazemē ielaistā saules gaisma traucē, piemēram, skatīties video. Stikla "smilšu kastei" jaunajā laukumā, tāpat kā Kupola zālei, ir tikai atrakcijas funkcija. Vai lielāka funkcija ir krājuma eksponējumam pirms jaunās izstāžu zāles, rādīs laiks, bet staigāšana ap to ir interesanta.
Grūtāk apjēgt, ar ko muzejs ir aizpildīts: atcerēsimies, ka ēka Valdemāra ielā 10 nav viss Latvijas Nacionālais mākslas muzejs – politiskas nācijas svarīgākā mākslas institūcija. Tas izvietots arī izstāžu zālē Arsenāls, Rīgas biržā un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Atcerēsimies, ka, Ārzemju mākslas muzejam pārceļoties uz jaunām telpām, tā nosaukums tika mainīts uz neizteiksmīgo Rīgas birža, jo dalījums "vietējā un ārzemju mākslā" tika uzskatīts par novecojušu. Tomēr inerces pēc latviešu mākslinieki Biržā ir reti viesi, savukārt Valdemāra ielas nams nu ir iztīrīts no pēdējām "svešās mākslas" paliekām, konkrēti – plašās un ļoti vērtīgās krievu mākslas kolekcijas, kurai varbūt atradīšot vietu citur. Pagaidām dalījums ir ar jaunu sparu nostiprināts.
Tas, ko redzam Valdemāra ielā, drīzāk būtu saucams par latviešu nacionālās glezniecības galeriju – atzīstot, ka šāds fenomens apzināti ticis konstruēts kopš XIX gadsimta beigām un droši uzturēts cauri nelabvēlīgiem laikiem, kā arī telpu ierobežotos izmērus, tas tā arī varētu būt. Nedaudz grafiku, skulptūru, fotogrāfiju un objektu būtību nemaina. Pagaidām nav ziņu, kā augsto un zemo žanru, latviešu un cittautu mākslas krājumi varētu savienoties uzskatāmi, ne tikai institucionāli birokrātiska konglomerāta formā, nemaz nerunājot par laikmetīgu mijiedarbību. Anonsētās izstādes jaunajā izstāžu zālē neko tādu nesola. Citādi muzeja trešajā stāvā pēc dažu senāko vācbaltu mākslinieku darbu apskates var pabrīnīties, kā gan šis virziens izbeidzies XIX gadsimta beigās (repatriācijas notika tikai 50 gadu vēlāk!), bet krievu modernisms ekspozīcijā ielavās kā partizāns zem latvisku uzvārdu piesega. Citādi klasiķi ar man sevišķi tuvo Johanu Valteru priekšgalā, protams, gandarī, un manis pēc ekspozīcija varētu būt palikusi tā pati vecā ar čīkstošo parketu un zaļajām sienām – es to visu mīlu.
Pirmā stāva zāles, kuras, pieņemu, skatītājs aplūko pirmās, aizrauj elpu ar koncentrēto padomju laiku aromātu – īsta nopelniem bagāto, rektoru un profesoru parāde, trūkst vien goda nosaukumu un radniecības saišu uzskaitījuma. Tas neliecina, ka padomju periodā kanonizētā vērtību hierarhija kaut kad varētu tikt kritiski pārskatīta. Līdz ar to pat labi darbi ne sarunājas savā starpā, ne arī stāsta par laikmetu, kurā tie tapuši. 80. gadu zāles centrā ir pēdējā vecās sistēmas "varenā kopa", VKKF direktoru un ekspozīcijas iekārtotāju ar dzīvesbiedrēm ieskaitot.
Muzeja augšstāvs, atklāti sakot, šķiet aizpildīts uz ātro, ar Borisu Bērziņu, kas muzeja dāmām vienmēr pa rokai. Akūti trūkst mūsdienu – tiesa, tās ienāk grandiozajā Miervalža Poļa retrospekcijā, kas ir atsevišķa raksta temats, turklāt pavisam negaidītā un aktuālajai konjunktūrai neglaimojošā veidā.