Tomēr, kamēr vieni priecājas, otri nīgrojas, jo viņu iedomātais un cerētais modelis ne tuvu nesaskan ar īstenoto. Vēl citi neslēpj vilšanos par, viņuprāt, katrā ziņā nepieciešamo autoru vai darbu trūkumu ekspozīcijā; tas, protams, ir klaji subjektīvi, un to var atgaiņāt ar atrunu, ka, lai arī paplašināts, muzejs nav bezizmēra. Smagākā kritika veltīta pārmēru stīvajai, konservatīvajai ekspozīcijas koncepcijai, saskaņā ar to zālēs hronoloģiskā dalījumā izvietoti kanoniski Latvijas mākslas vēstures darbi, neveidojot saites ne savā starpā, ne saistībā ar apkārtējo pasauli. Tam var piekrist, tomēr iedomājos, ka šis ir tikai sākotnējais modelis atvērtā sistēmā, kas paredz periodiski maināmu darbu izrādīšanu, jācer, tam sekos arī elastīgākas kuratoru interpretācijas.
Jāatzīst, ka neesmu vēl paguvusi rūpīgi izstaigāt visas ekspozīcijas sadaļas un izlasīt visas anotācijas, tāpēc varu dalīties tikai pirmajos iespaidos. Mani visvairāk interesēja un uzrunāja 2. stāva – XX gadsimta otrās puses – ekspozīcija, kas tiešām radīja emociju vilni jau tāpēc vien, ka no digitālajām vai krītaina papīra reprodukcijām labi pazīstamie, šad tad fondos redzētie darbi izbaudāmi visā krāšņumā, īpaši Andra Brežes Zemes saimnieki kā jaunākās sadaļas centrālais objekts. Diemžēl krietna daļa darbu ir pagrūti apskatāma – tās gleznas, kas piekārtas pie telpas ārsienām starp logu ailām. Dīvains likās arī fotogrāfiju eksponēšanas veids, smalko dokumentāli poētisko valodu miksējot ar lielo gleznu ekspresiju nelielā telpā.
Trešajā stāvā var sajusties kā svaigi pārkārtotā mājā, kur visu var atrast un ieraudzīt mazliet citā rakursā. Pārkārtojumi šķiet veiksmīgi, jo īpaši Krievijas latviešu mākslinieku – Kārļa Johansona, Aleksandra Drēviņa un citu Gustava Kluča cīņu biedru – zāles iekļaušana ekspozīcijā. Novērtēju gleznu gaismošanas risinājumu, kas šķiet ļoti draudzīgs skatītājam – atšķirībā no nesen novērotā pasaulslavenajos muzejos Sanktpēterburgā, kur nācās stipri nopūlēties, lai izvairītos no spuldzīšu vai dienasgaismas atspīdumiem.
Borisa Bērziņa izstāde 4. stāvā ir izkārtota trijās telpās, no kurām lielākajā – ar stikla grīdu – darbi šķietami pazūd, savukārt abas mazās, darbnīcai līdzīgās virsgaismas telpas brīnišķīgi izceļ Bērziņa talanta īpatnību. Miervalža Poļa izstāde ir lieliska.
Manuprāt, varam būt laimīgi par rekonstruēto muzeju, kaut gan tajā atrodamas daudzas vieglāk vai grūtāk novēršamas nepilnības. Taču to var izdarīt un labot laika gaitā, uzklausot pēc iespējas dažādus profesionāļu un citu pozitīvi ieinteresētu cilvēku viedokļus.