Liepājas galerija Romas dārzs ir iekārtota divos līmeņos. Interesantākais paveras pagrabā, kur piezemētajās telpās pastāvīgi skatāma blīvi kārtota Liepājas mākslinieku darbu kolekcija, bet maināmajā daļā – ekspozīcija Blumbergs Liepājā. Abas ir uzmanības vērtas. Taču šoreiz par Ilmāru Blumbergu (1943–2016), kuru šeit pēc galerijas uzaicinājuma izstādījis mākslinieka dēla Ilmāra Blumberga juniora dibinātais Blumberga fonds. Izstāde Blumbergs Liepājā būs atvērta līdz 30. janvārim.
Velvju puskrēslā prožektori veido gaismas lokus, izceļot «dažādu darbu daudzveidību». Te ir savrupināta daļa no cikla Logi, "vienstūri", "lapsenes" un "mākoņsmadzenes", Zīmējumi ir kastītē un Lūgšana par redzēšanu. Pašam māksliniekam patika miksēt atšķirīgas cilmes tēlus un veidot panoptikumu, apraujot iepriekš radītos konceptus tā, lai noskaidrotu, vai forma var pastāvēt pati par sevi. Vai pati tur «brūķi». Koncepti, izrādās, ir lokāmās galotnes, laiktelpas slēdži. Tos var atmest kā ķirzakas asti un uzaudzēt jaunu stāstu. Kā varbūtību teorijā, kuru liepājniekiem rotaļājoties mācīja matemātikas skolotājs Jānis Mencis. Blumbergam visa sākums ir telpa. Mākslas darbs nepastāv ārpus telpas. Tai seko privātā kastīte jeb cilvēka spēja redzēt.
Uz ko neskatījos
Romas pagraba eju saspiestībā piezogas katakombu – pazemes kapeņu – klaustrofobija. Mans skatiens, meklējot fokusu, nu nekādi nevēlas kavēties pie fotogrāfiju ierindas, kurā kā brāļu kapos sagūluši flagelanti – pašizmocītu vīriešu kailķermeņi, miesa pie miesas, visas bez galvas. Barokāli eksaltēts nāves kairinājums, konvulsīvas kustības, kas tiecas pēc ārēja efekta. Varbūt Liepāju pārstaigājis kāds sērijveida maniaks slepkava. Ar smilšpapīru norīvēti laukumi, ar nazi iegrieztas švīkas. Miesas apbērtas ar dzejas krājuma Nāka pelniem kā trim saujām smilšu. Šķiet, tūlīt, tūlīt pavērsies draudošie debesu vārti un – nu, nezinu, ko katrs tur alkst ieraudzīt. Foto modelis – bijušais liepājnieks jurists.
Atgriežoties no Liepājas, saprotu, ka ir jāraksta tieši par to, uz ko neskatījos.
Fotogrāfijās neizdibināms gaismas avots no tumsas izceļ ārā atsevišķas ķermeņa daļas, atsaucot atmiņā Karavadžo chiaroscuro. Ideja par tēliem radās, kad Ilmārs Blumbergs pirmo reizi ienāca Venēcijas Sanludoviko oratorijā (Oratorio di San Ludovico, 1569) un iedomājās, kā mazajā kapelā uz ceļiem tup divpadsmit mūku ar kailām pēdām.
Ja es būtu viens no viņiem, ko es lūgtu Dievam? Blumberga Lūgšana par redzēšanu sakņojas bailēs neredzēt, bailēs nespēt atrast jaunu veidu, "būtībā tēlu pasauli, kas nesakrīt ar saturu, bet ir forma, kas atrauj vaļā skatītāju iztēli", skaidro kurators Ivars Runkovskis, sadarbībā ar kuru Blumbergs attīstīja mantru Zīmējumi ir kastītē vēl pirms izstādes Venēcijā.
Romā perpendikulāri vīriešu kailķermeņu sienai izvietoti divi pelēkdzelteni darbi. Rotko motīvs, kā to dēvēja Blumbergs. Viņam patika paslēpt saturu, bet par tehniskām finesēm viņš varēja runāt sīki un plaši. Pelēkdzeltenais smīļojums aizskalojis prom smalkos sejas vaibstus, atstājot tikai galvas siluetu un pie deniņiem piespiestu revolvera stobru. Ja dzīve ir māksla un māksla nonākusi strupceļā, mākslinieks ir gatavs nospiest gaili. Blumbergam, izrādās, ir arī viennozīmīgi darbi.
Mēs varbūt tiksimies
1995. gadā, kad apgāds Balta vienkopus publicēja Hēsioda epus Teogonija. Darbi un dienas Augusta Ģiezena atdzejojumā, savukārt Lūcija Annēja Senekas Vēstules Lucīlijam par ētiku apgādā Zinātne vēl nebija parakstītas drukai, Rīgā Ieriķu ielas darbnīcā notika Ilmāra Blumberga saruna ar sengrieķu valodas tulku Ābramu Feldhūnu (1915–2009). Specifiskās ievirzes dēļ toreiz tā netika publicēta, bet tagad liekas, ka varētu atgriezties pie šīs sarunas.
– Ko antīkajā pasaulē domāja par labprātīgajām beigām, par pašnāvību, vaicāja Blumbergs. – Vai jūs esat lasījuši Hansa Falladas Cilvēks mirst vientulībā? – atvaicāja Feldhūns. – Tur ir viens vecs pāris. Darbība notiek Vācijā Hitlera laikā. Viņu dēls krīt karā, viņi abi ienīst nacistisko režīmu un uzsāk savu privāto karu pret Hitleru. Viņi raksta un izplata musinošas vēstules, izstāstot savas domas par režīmu. Beigu beigās viņš iekrīt. Viņus apcietina un notiesā uz nāvi. Viņš gaida nāves soda izpildi, un tad pie viņa ierodas kaimiņš, mīklains kungs, un iespiež viņam saujā ampulu ar ciānkāliju. Viņš noglabā to mutē un nolemj to pārkost tad, kad būs "tiktāl". Vēl jau nevajag, vēl viņš dzīvo. Cietumā. Pirms nāves soda izpildīšanas atnāk ārsts, kas pārbauda viņa veselību, un frizieris, kas viņam nogriež matus, ko vāciski rūpīgi saslauka vienā kaktā, lai pēc tam pārdotu un iegūtu blakuspeļņu. Ārsts piedāvājas iedot kaut ko nomierinošu. Viņš uzticas ārstam, parāda ampulu un saka, ka viņam nevajag. Pēc pāris stundām viņš tiek vests uz telpu, kur notiek nāves soda izpilde, kur ir giljotīna. Viņš joprojām nepārkož ampulu, viņam ir interesanti (es varbūt pārāk vieglprātīgi izstāstu). Viņš grib zināt, kā tur izskatās. Tur. Viņu ieved iekšā. Tur ir zāģu skaidas, asins smaka. Viņam kļūst nelabi, un viņš izvemj ampulu. Tie, kas domā darīt sev galu ekstremālā situācijā, par kādu filosofiski domājošs cilvēks varētu uzskatīt to mirkli, kad ir par nastu citiem, parasti to neizdara, jo tad, kad cilvēks ir tiktāl nonācis, viņš vairs to nevar izdarīt.
Seneka savā 58. vēstulē saka – tad, kad tev kaut kas liekas aizdomīgs, tad negaidi. Vēlāk tu to vairs nevarēsi. Ķeries uzreiz pie darba! Dari sev galu, kad nāve ir tavās rokās. Tad ceļš ir brīvs, un tu vari darīt tā, kā tu gribi un kādā veidā tu gribi.
– Jūs uztrauc tikai fiziskā nevarība vai arī radošā?
– Ne katrs ir radošs. Ir otrs komplekts – dzīvības alkas, instinkts. Katrs cilvēks turas pie dzīvības līdz pēdējam brīdim. Pats Seneka, mūsu draugs, izdarīja pašnāvību pēc Nērona pavēles. Un izdarīja to godprātīgi. Kā filosofam stoiķim viņam nebija citas izejas. Viņam bija sklerotiskās asinis, un tad, kad viņu graizīja mājas ārsts, asinis netecēja. Tad viņu aiznesa uz pirti, un tur, kā raksta Tacits, viņš nosmaka. Vai arī siltumā sāka plūst asinis. Tas nav gluži skaidrs.
– Bet vai par nāvi radošas nespējas dēļ grieķi neraksta? – nerimās Blumbergs.
– Par to neraksta. Bet brīvprātīgās nāves temats ir plaši apcerēts daudzās Senekas vēstulēs, kas, cerams, iznāks kādreiz latviešu valodā. Šis jautājums ir mazliet citā aspektā skarts Sokrata dialogā Faidons, ko lieli vīri ir lasījuši pirms nāves vai arī tad, kad paši taisījušies izdarīt pašnāvību, kā Ātons jaunākais, lielais demokrāts, republikānis, kas cīnījās pret Cēzaru un ko sakāva. Kā stāsta Seneka, pirms nāves viņš nolika sev pagalvī zobenu un grāmatu Faidons. Pirmo, lai varētu mirt, otro, lai gribētu mirt, jo grāmata ir apcerējums par dvēseles nemirstību. Taču mani Sokrata argumentācija par labu debesīm absolūti nepārliecina.
– Tātad jūs neticat, ka mēs vēlreiz tiksimies?
– Mēs varbūt tiksimies grāmatas prezentācijā. Man visu laiku ir iespaids, ka Sokrats savus uzskatus aizstāvēšanās runā ir klāstījis, lai mierinātu savus draugus, teikdams, ka viņam nekas ļauns nenotiks un viņam būs labi. Tā kā viņš uzskata, ka visu mūžu ir nodarbojies ar filosofiju, darījis savā izpratnē tikai labu, tad viņam nekas ļauns nevar notikt. Pēc reinkarnācijas mācības pastāv pamatētiskās atmaksas princips – labajiem klāsies labāk, sliktajiem – sliktāk. Tā ka nav tā, ka mēs varam dzīvot un neko nezināt par to, kur mēs nokļūsim.
– Vai filosofiskais teksts jums ir palīdzējis saprast, kas ir nāve?
– Nē, tas man neko jaunu nav devis. Tās ir elementāras domas, kādas rodas ikvienam intelektuālim, kas nav reliģiozs tradicionālās reliģijas nozīmē un neturas pie ticības, kura aizliedz pašnāvību. Ko Dievs devis, to tu nedrīksti sev atņemt. Viss ir ļoti loģiski no intelektuāļa pozīcijām. Man reliģijas mierinājumi un solījumi absolūti nav pieņemami, tāpēc ka esmu neticīgs.
– Un kā jūs uztverat baznīcu?
– Tas aiziet par tālu. Man nomira mamma, kad man bija pieci gadi. Līdz desmit gadiem man bija vācu guvernante, kas mani ņēma līdzi uz baznīcu. Gāju vācu skolā, kur mums bija labs koris. Dziedājām baznīcas korī. Bet tas neko nenozīmē. Mans tēvs nez kāpēc pēkšņi kļuva mozusticīgs. Viņš mani ņēma uz sinagogu. Kad biju maziņš, gāju līdzi piespiedu kārtā, vēlāk – lai viņu nesarūgtinātu. Bet tas ir palicis ārpus manis. Domāju, ka ētiska cilvēka veidošanai, ētiskai rīcībai var iztikt bez reliģijas. Bet, ja reliģija veic šo uzdevumu un palīdz veidot kārtīgu cilvēku, vienalga, kādām metodēm – solot vai piedraudot –, tad tas ir labi. Jūs man uzdevāt jautājumu, ko es varbūt netieši izprovocēju: attieksme pret nāvi. Es atbildēšu – esmu par jaunu, lai par to domātu. Ir kaut kas patiess šajā atbildē. Es šo domu nelaižu sev īsti klāt. Zinu, ka tā tam jābūt, bet ar to nenodarbojos. Bet arī tā nav īsti taisnība. Strādāju diezgan lielus darbus. Man, protams, gribas tos nobeigt un ne tikai nobeigt, bet arī ieraudzīt grāmatu. Un nevis tādēļ, ka varbūt dabūšu honorāru, kas ir ļoti niecīgs, salīdzinot ar šādiem darbiem patērēto laiku un enerģiju.
Tāpat bija Ilmāram. Ja viņš uztaisīja dekorāciju, tad gribēja, lai tā būtu dekorācija, kas nedekorē tikai papīru.
Dēmonisks grēcīgums
Pašnāvības motīvu mākslā Ilmārs Blumbergs realizējis vairākas reizes. Liepājas sakarā gribētu salīdzināt viņa un scenogrāfes Monikas Pormales "pašsadedzināšanos". Pēc Ilmāra Blumberga ieceres Volfganga Amadeja Mocarta operas Burvju flauta iestudējuma (2001) sākumā kāds alpīnists, sasniedzis savas varēšanas virsotnes, sadedzinās. Viņš atdzimst divos tēlos. Par mākslinieka esamības formām kļūst princis Tamino un putnu ķērājs Papageno, vienas olšūnas dvīņi, kas nav līdzīgi viens otram.
Arī Liepājas teātrī Mihaila Ļermontova Dēmons (2020), kurā Monikas Pormales sarkanais pavediens ir īsti uzliesmojumi, sākas ar Dēmona pašsadedzināšanos Kaukāza kalnos. Dēmons ir kritis visdziļākajā grēkā, kādu vispār ir iespējams iedomāties, – viņš ir pašpaaugstinājies, nostājoties līdzās Dievam. Man šķiet, ka Lūgšanai par redzēšanu piemīt tieši šāds dēmonisks grēcīgums.
Bet gribētos, kā vienmēr, pabeigt ar kaut ko gaišu. Romā gaišpelēku sienu ielokos, kur reiz darbojās spa, ir izvietoti "vienstūri". To priekpilnā krāsainība atsauc atmiņā kādreiz Liepājā ražotos sieriņus citronu glazūrā. Rīgā tos nevarēja dabūt. Visi "vienstūri" ir tādi kā aizas mala, uz kuras apraujas dzīve. "Vienstūrus" Blumbergs apaudzēja ar dzīves izskalotiem miniatūriem nieciņiem. Kā teica Liepājas Karostā – полный штиль (pilnīgs bezvējš)! Tos pavada grafiti. Vienā Rīgas grafiti Blumbergs fiksēja uzrakstu "Paliec sveiks!". Viņš bija sajūsmā, izlasot, ka ar šo vokatīvu Seneka noslēdz visas vēstules.
Izstāde Blumbergs Liepājā galerijā Romas dārzs būs skatāma līdz 2021. gada 30. janvārim.
